Reiz abi skaistuļi — cilvēks un dievs — ilgi kavējās upmalā. Viņi ķerstīja zilās spāres, kas laidelējās pa niedrēm, peldējās, sacentās diska mešanā. Viņi jutās labi divi vien, tik brīnišķīga bija viņu draudzība.
Laikam viņi bija kļuvuši pārāk trokšņaini, jo no ūdens iznira nimfa un apsauca viņus:
— Ei jūs, trakuļi, vai nevarētu drusku klusāki Mans tēvs patlaban guļ diendusu.
Apolons nolaida metienam pacelto roku un pagriezās uz upes pusi. Ko viņš tur ieraudzīja — skaistuli, kādas nebija pat starp dievu meitām! Seja balta kā piens, mati zaļi kā ūdens zāles, krūtis kā dzidri āboli. Pārsteigumā viņam disks izkrita no rokas un ieripoja upē.
— Kas esi tu, daiļā, un kas ir tavs tēvs? — Apolons jautāja.
— Mans tēvs ir šīs upes dievs, un es esmu viņa meita Dafne, — nimfa lepni atbildēja.
Arī dievi mēdz iemīlēties no pirmā acu uzmetiena, un tā šoreiz notika ar Apolonu. Viņam likās, ka gaiss kļuvis versmīgs un tikai upes ūdeņi var sniegt veldzi. Ja upes dieva meita nebūtu ar mieru nākt pie viņa uz zemes, viņš bija gatavs pamest skaistos saullēktus, leknās druvas, bija gatavs nekad vairs nedzirdēt Eola koklēšanu, dzejnieku odu skandēšanu, jā, pat no Hiakinta draudzības atteiktos un dzīvotu kopā ar Dafni, lai arī kā iegātnis sievastēva ūdeņu valstībā.
— Dafne, tu daiļākā starp daiļām, es esmu saules dievs Apolons, nāc un dalies ar mani mīlestībā un valstībā! — Apolons aicināja nimfu.
Dafne papurināja slapjos matus, un saulē zvīļojošās ūdens lāses apvija mirdzošu kroni ap viņas galvu.
— Tu esi dzimusi valdniece, un pat skaistā Helēna nevar sacensties ar tevi! — sajūsmā iesaucās Apolons un pastiepa rokas pēc Dafnes.
— Tu esi pārāk karsts, tāpat kā tava saule, — nimfa paslēpās zem ūdens, un tikai viņas seja šūpojās straumē kā balta ūdensroze.
— Dafne, ja tu nenāc pie manis, es eju pie tevis, — kaislē iededzies, neatlaidās Apolons un grasījās ielēkt upē.
— Pagaidi, neplunkšķini ūdeni, mans tēvs guļ, un, ja viņu nelaikā uzmodina, viņš kļūst nikns un sabango upi tā, ka visas laivas gāžas apkārt, — Dafne nobrīdināja Apolonu un domāja, kā paķircināt ugunīgo dievu, lai atvēsinātu viņa versmīgo mīlestību. Ieraugot Hiakintu, viņa acumirklī sagudroja viltīgu plānu.
Sameklējusi upes dibenā Apolona pazaudēto disku, viņa izsvieda to krastā un teica:
— Lai parces izšķir mūsu likteņus. Sacentieties diska mešanā. Kurš trīs reizes aizmetīs disku vistālāk, tam es dāvāšu savu mīlestību.
Nabaga Hiakints! Viņš no sirds vēlējās, kaut draugs iegūtu kāroto laimi, bet laikam Apolonam aiz uztraukuma drebēja roka, jo divi metieni viņam nepadevās, turpretim Hiakints, lai kā centās mest vēl sliktāk, tomēr pārspēja draugu.
Trešo reizi Hiakints vairs nedabūja mest. Trakuma pārņemts, Apolons atvēzējās un, labi nomērķējis, trieca disku pret viņa galvu. Hiakints saļima un aizmiga mūžīgā miegā. Kad valdnieka kalpi aiznesa viņa nedzīvās miesas, zālē palika asiņu lāma.
Dafne jutās satriekta. Viņa, tikai viņa bija vainīga cēlā jaunekļa nāvē! Savā vieglprātībā viņa bija izraisījusi dievā dusmas, kurām par upuri krita cilvēks.
Vakarā, kad pār cipresēm uzausa apaļš mēness, Dafne ar draudzenēm izkāpa no upes un ar svecītēm rokās gāja uz nelaimes vietu, lai aizvadītu mūžībā Hiakinta dvēseli. Viņas nesa baltas un sarkanas, zilas, rožainas un dzeltenas svecītes, aizdedza tās pret mēness stariem un sasprauda zemē, kas bija piemirkusi ar Hiakinta asinīm.
Pēkšņi viņas pamanīja no netālās birzes izskrienam gaišu stāvu. Tas skrēja vēja ātrumā un jau pa lielu gabalu izstaroja ugunīgu versmi.
— Nimfas, bēgam, tas ir Apolons! — iekliedzās Dafne un sāka skriet. Nelaimīgā upes meita, kā viņai pašai atriebās parce, samulsinādama prātu un parādīdama nepareizu virzienu — nevis uz upi, bet klaju lauku. Karsta vēja pūsma jau dedzināja viņai papēžus, kaisla elpa skāra kaklu. Kur gan vairs izbēgt no neprāta pārņemtā saules dieva?
Izmisumā Dafne noskaitīja trīs vārdus, piesaukdama savu likteņmāti, un lūdza pārvērst viņu lauru kokā. Acumirklī viņas vēlēšanās piepildījās un Apolona priekšā izauga laurs.
Dievi, tāpat kā tirāni, nekad nejūtas vainīgi, pat tad, ja kļuvuši slepkavas. Apolons, neieguvis Dafni, arvien vēl juta greizsirdību pret Hiakintu. Viņš nogāja drauga bojā ejas vietā un ar vienu rokas vēzienu apdzēsa svecīšu liesmas. Šeit viņš vairs neatgriezās un tāpēc nezināja, ka svecītes uzziedēja kā puķes un liesmu vietā tās virmoja smaržas, spēcīgas kā neizdzīvotas jaunības sauciens pēc laimes. Hiacintes.
ZAĶA KĀPOSTI
Garausim apnika dienu no dienas ēst āboliņa lapas un grauzt alkšņu mizas. Viņš ielavījās zemnieka sakņu dārzā un pamielojās pie tikko iestādītiem kāpostiem. Kad zaķis bija labu tiesu jauno, sulīgo lapiņu nošķinis, gadījās iet garām zemniekam. No brīnumiem tas sasita rokas kopā un atplēta muti vaļā — tā jau nošķīs visu dārzul
— Vadzi, Garausi, — tas uzrunaja zaķi, kas paēdis pašlaik bija apsēdies un slaucīja muti. — Stādot tava tiesa gan nav ierēķināta. Ja tu tagad nograuzīsi mazos stādiņus, tad man te neizaugs neviena galviņa un es rudenī nevarēšu kāpostus ieskābēt ziemai.
— Ieskābēt? — zaķis brīnījās. — Kāpēc kāposti jāskābē? Tie tāpat ir garšīgi.
— Ak, tagad tie nav ne pusi tik garšīgi kā ieskābēti. Vai zini, tagad tu labāk liec manu dārzu mierā, bet atnāc ziemā, tad es tev došu nogaršot skābus kāpostus.
Zaķis arī nosolās dārzu vairāk nepostīt. Kas tad vasarā bēdas — āboliņa pilni lauki, pļavas pilnas zāles, vari dzīvot, asti kuldams, ja tikai šī bijusi garāka.
Bet ziemā zaķis pie zemnieka klāt kā saukts — lai dodot skābos kāpostus. Iedod zemnieks vienreiz — zaķis otrā dienā klāt atkal. Tā un tā, vasarā šis esot bijis tik labs, palīdzējis zemniekam dārzu taupīt, lai nu atmaksājot šā labo sirdi, kad ne lāga sūniņas nevarot no sniega apakšas izkasīt. Baro zemnieks zaķi dienu no dienas, bet — redz, še — pēc ziemsvētkiem kāpostu kubuls tukšs. Un kur nu vēl ziemai gaisi Pietrūkst abiem garšīgās ēsmas.
Pavasarī zemnieks saka zaķim:
— Paklau, sābri, tev jau lielāki lauki nekā man, vai tu nevarētu sēt kāpostus pats savā zemē?
— Man nav kāpostu sēklu, — zaķis bēdīgi atzīstas.
— Brauc uz Rīgu. Es arī katru pavasari braucu pēc kāpostu sēklām uz Rīgu.
Zemnieks domā, ka ticis no zaķa vaļā. Domā: kur tāds zaķis naudu ņems, iesēdīsies vilcienā bez biļetes, ieliks vīru cietumā, tad izstrēbsies tur skābus kāpostus, tā ka vēlāk tiem vairs ne virsū neskatīsies.
Bet šis zaķis nebija no muļķajiem, kaut gan ausis tam ne par sprīdi nav īsākas kā citiem zaķiem. Aizcilpo viņš uz staciju, gaida vilcienu. Gaida un skatās — kurš braucējs pienāk, tas nopērk biļeti, kurš pienāk, tas nopērk biļeti.
— Ko jūs darīsiet ar tām biļetēm? — apjautājas zaķis.
— Brauksim uz Rīgu, — šie atbild.
— Vai bez biļetes nevar? — zaķim tā jocīgi paliek ap sirdi.
— Bez biļetes nevar.
Hm. Tādu nešpetnību! Cilpo nu atpakaļ, Rīgu neredzējis un kāpostu sēklas nedabūjis. Zaķim sirds sāp kā aizpērn sašautā ķepa. Viņš nosēžas uz ceļa stabiņa un rauš no acīm asaras. Te pie pašas garās auss atskan negants kauciens. «Suņi!» zaķītim ļipa kļūst auksta, viņš gribētu mukt, bet paliek uz stabiņa kā piesalis. Ak tu brīnums! Kaucēji nav vis suņi, bet mazas, glītas mājiņas uz riteņiem piebrauc pie stacijas. Ļaudis steigšus raušas pa kāpnēm iekšā. «Ak tad tā brauc uz Rīgu!» domā zaķis. «Laimīgu ceļu! Laimīgu ceļu!» viņš uzsauc iekāpējiem, un vilciens sāk kustēties.