«Pag, es varētu pavizināties līdz Putnu gāršai,» zaķim pēkšņi iešaujas prātā. Viņš uzlec uz kāpnēm un brauc kā kungs.
«E, šitā līdz Rīgai dabūt izvizināties,» nopūšas zaķis, «tad manā zaķa mūžā vairāk nebūtu ko vēlēties.»
Zaķim tā patīk vizināties, ka viņš aizmirst pie Putnu gāršas nolēkt. Vilciens tuvojas stacijai.
«Vai dieniņ, vai dieniņ,» vaimanā zaķis. «Tūlīt nāks ārā konduktors un saņems mani ciet.»
Vilciens apstājas tik strauji, ka zaķis noveļas no kāpnēm kā maiss. Tūlīt arī konduktors ver vaļā durvis un laiž iekšā jaunus braucējus. Pa tam zaķis jau atžilbis. «He, he! Šitā var aizbraukt līdz pašai Rīgail»
Nu ir meistaram amats rokā. Tikko vilciens tuvojas jaunai stacijai, zaķis nolec, tikko sāk kustēties, zaķis jau sēž uz kāpnēm.
Gari pūzdams un smagi elsdams, vilciens ieripo Rīgā. Zaķis uzmeklē sēklu tirgotavu. Ko tur daudz gudros, ies tik iekšā un prasīs kāpostu sēklas. Bet tirgotājs visas sēklas pārdevis, pašlaik slauka kopā pabiras.
— Ko jaunskungs vēlas? — pa tirgotāja vīzei tas laipni noprasa.
— Kāpostu sēklas, — zaķis bailīgi tikko dabū pār lūpu.
— Kādu kāpostu sēklas jaunskungs vēlas: mums ir galviņu kāposti, puķu kāposti, rožu kāposti, kacenu kāposti. Varbūt jaunskungs ņems kacenu kāpostus — vasarā var ēst lapas, ziemā grauzt kacenu?
«Nu tas nu gan ir blēdis,» zaķis nodomāja. «Visādu kāpostu sēklas piesola, bet par visgaršīgākajiem ne vārda.»
— Un citādu kāpostu sēklu jums nav? — viņš viltīgi noprasa.
— Nav, — pārdevējs noplātīja rokas.
— Es gribētu skābu kāpostu sēklas, — jau drošāk uzstājās zaķis.
Tirgotājs pavīpsnāja — šis pircējs, acīm redzot, bija galīgi uz zaķa.
— Ak skābu kāpostu, — pavisam saldā balsī iesaucās tirgotājs. — Jā, tās mēs dodam par velti. — Viņš saslaucīja sēklu pabiras papīra maisiņā un pasniedza zaķim. — še, dēls, bāz ķešā. Ap vasarassvētkiem iesēj, ap Jāņiem jau ēdīsi skābu skābos.
Zaķis laimīgs brauca mājā. Iesēja kāpostus mitrajā meža llekņā, pats sēdēja klāt un uzmanīja, lai putni neizkasa, lai kurmji neizrok, lai kazas neapgrauž. Sieva tos ravēja no rīta līdz vakaram, bērni stiepa ūdeni un laistīja divreiz dienā. Tikai tad, kad trijlapainie kāposti sāka laisties ziedos, zaķis pirmoreiz nogaršoja jauno ražu.
— Lai mani vilks apēd, ja tie nav skābi kāposti, — iesaucās zaķis, lēnām sūkādams nokosto lapiņu. Nu arī zaķene un zaķēni saklupa kāpostu grēdā un slavēdami ēda skābus kāpostus vasaras laikā.
Nu zaķis kļuva lepns un lielīgs kā tītars. Visus aicināja uz skābu kāpostu mielastu un stāstīja, kā bez naudas izbraukājis Rīgu. Kopš tā laika skābās meža puķītes sauc par zaķa kāpostiem, bet braucējus bez biļetēm par — zaķiem.
JASMĪNS
Kādreiz vecos senos laikos visi ziedi bijuši balti. Tad kādu dienu dārzā ieradies mākslinieks ar lielu krāsu kasti un veselu klēpi otiņu.
— Sanāciet ap mani un izvēlieties, kādā krāsā gribat iegūt ziedus, — viņš uzsaucis puķēm, krūmiem un kokiem, un tie arī mudīgi sastājušies rindā, lai ātrāk dabūtu sev spilgtākas krāsas.
Tā nu bija gadījies, ka vistuvāk māksliniekam stāvēja Jasmīns. Viņš arī pateica, ka vēloties ziedus zeltaindzeltenus, viņa iemīļotas Saules matu krāsā.
— Kā tu iedrošinies līst priekšā karalienei Rozei? — mākslinieks atgrūda Jasmīnu.
— Es nelīdu. Es te stāvēju jau ilgus gadus, — Jasmīns aizvainoti atbildēja.
— Bet tev gan vajadzēja saprast, kam pienākas gods būt visur pirmajam, — mākslinieks viņu pamācīja. — Par sodu tev jāpaliek pēdējam, un arī tad tu vēl mani krietni palūgsies.
— Jūs maldāties, kungs, es neviena nelūgšo!
Mākslinieks ilgi noņēmās ar Rozēm. Kādas tikai krāsas sev neizvēlējās lepnās karalienes! Gan sarkanu, gan dzeltenu, rožainu un oranžu. Tikai Zilu neviena negribēja — tā esot tāda zemnieču krāsa. Tad nu zilajā, lai tā nepaliktu pāri, mākslinieks nokrāsoja Neaizmirstules un Rudzupuķes ziedus, kaut gan tās vēlējās sarkanus. Bet mākslinieks domāja, ka tādām lauciniecēm piestāvot zils, un tā jau arī ir.
Magones prata māksliniekam uzsmaidīt, un tāpēc viņš ar krāsām neskopojās, bet uztriepa tās biezā kārtā. Dālijas paglaimoja māksliniekam, un glaimi bagātīgi atmaksājās. Viņš nostrādāja vairākas dienas, izkrāsodams tās visu krāsu vissīkākajās niansēs.
Ļoti pazemīgs izrādījās platlapainais Dadzis. Kad mākslinieks noprasīja, kādu krāsu šis vēlētos, viņš atbildēja:
— Kādu kungs dos, tāda būs laba.
Mākslinieks nokrāsoja viņa ziedus pelēkus un apjautājās, vai Dadzis esot apmierināts.
— Jā, kungs, jūs jau labāk zināt, kas kuram pienākas. Es saprotu, ka visiem spilgto krāsu nepietiek.
(Un, ja visi būs tik skaisti kā Rozes, kas tad saskatīs Rožu daiļumu?)
Asais Dadzis bija uzstājīgāks un saņēma sārtus ziediņus.
Mazās Atraitnītes sanāca ap mākslinieku bariņā un, pieklājīgi sveicinādamas, palocīja celīšus. Tas izskatījās tik jauki un mīlīgi, ka mākslinieks viņas iedomājās par mazām meitenītēm un izkrāsoja Atraitnīšu ziedus kā sejiņas — priecīgas, bēdīgas un nopietnas.
Ābele pasolīja māksliniekam rudenī veselu grozu ābolu, lai nokrāsojot viņas ziedus viegli sārtus. Mākslinieks tad arī netaupīja spēkus, kāpelēdams pa ābeles zariem līdz pašai galotnei.
Ceriņi bija izdomājuši citādi atlīdzināt māksliniekam, ja viņš netaupīšot krāsas.
— Tu varēsi pavasaros lauzt mūsu zarus un dāvāt savām līgavām, tas ir, līgavai, piedod, ka pārteicos, — teica Ceriņu pārstāvis. — Un, jo tu vairāk lauzīsi, jo krāšņāk mēs ziedēsim.
— Par tādu netaktisku pārteikšanos tu paliksi balts, — aizvainotais mākslinieks atstūma runātāju, bet citus viņa brāļus apveltīja skaistām krāsām.
Pienenītes atnesa māksliniekam krūzīti bieza krējuma, un Jasmīnam atlika tikai noskatīties, ka zeltaindzelteno krāsu, ko viņš bija izvēlējies, mākslinieks tagad bagātīgi izšķieda bezgala daudzo Pienenīšu ziedu izkrāsošanai.
Strādādams ar dzelteno krāsu, mākslinieks atcerējās Jasmīnu, kurš pirmais bija to izvēlējies.
— Nu, brāl, kā tad būs? — viņš izsmējīgi uzrunāja Jasmīnu. — Krāsas vairs nav daudz, bet, ja tu pazemīgi palūgsies, es vairāk nevienam to nedošu kā tikai tev.
— Es nelūgšos, — Jasmīns spītīgi atbildēja.
— Kā tad tā? Vai tu nezini, ka lepns nabags ir dievam pretinieks? — mākslinieku sāka kaitināt Jasmīna spītība. — Nu labi, ja tev ir grūti vārdos izteikt savu lūgumu, tad vismaz paklanies man, paloci muguru.
— Es drīzāk lūzīšu nekā locīšos, — Jasmīns lepni atteica.
Mākslinieks noskaities ietrieca ar otiņu Jasmīnam sejā dzeltenas krāsas šļakatas un sāka kliegt:
— Kas tu tāds esi, ka negribi lūgties un locīties? Paliec tāds pats balts mūžu mūžosl
Tāds viņš arī palika — baltais, trauslais Jasmīns.
Mēģini viņu liekt, — lūzīs.
PERSIJAS CERIŅŠ
Tie bija briesmīgi laiki, kad cilvēkiem vēl bija jābaidās no pūķiem un raganām. Ja kādu vakaru skurstenī iegaudojās vējš, tad ļaudis zināja, ka pūķis sūtījis raganu izlūkos. Visvairāk pūķi tīkoja nolaupīt princeses, bet, tā kā pūķu bija daudz un visiem princešu nepietika, tad vienam otram bija jāsamierinās ar zemākas kārtas sievietēm.