mute aizņēma teju vai pusi no lielās kvadrātveida istabas platuma, tās
pārsedze bija pieauguša vīrieša pleca augstumā, un sprēgājošās liesmas
lika aizmirst par aukstumu aiz iebrauktuves sienām.
Rīt būs svētku diena, tāpēc Rands bija iedomājies, ka visi cītīgi gatavojas svinībām un krogus zālē nebūs neviena, izņemot Branu, tēvu un kaķi, tomēr uguns priekšā krēslos ar augstajām atzveltnēm sēdēja vēl četri ciema padomes locekļi, ieskaitot Sennu, ar kausiem rokās un zilpelēku pīpes dūmu mākonīšiem ap galvām. Šoreiz nebija atlocīti akmentiņu spēles galdi, un visas Brana grāmatas neskartas stāvēja plauktā pie sienas pretī pavardam. Vīri pat nesarunājās, tikai klusēdami skatījās savā alū vai nepacietīgi klaudzināja pīpju kātus pret zobiem, gaidīdami, kad viņiem piebiedrosies Tams un Brans.
Šajos laikos rūpesti ciemā padomes sanākšanās nebija nekas svešs, tāpat arī Emondārē un, visticamāk, arī Sardzes kalnā vai Devena ceļā ne. Un varbūt pat ne Tārenas pārceltuvē, lai gan kurš varēja zināt, ko īsti domā tārenieši?
Tikai divi no pavarda priekšā sēdošajiem vīriem, kalējs Harals I uhans un dzirnavnieks Jons Tans, pameta skatienu uz ienākušo puišu pusi. Tiesa, Luhana skatienā jautās kas draudīgs. Kalēja rokas bija resnākās par vairuma vīru ciskām, un viņa apakšdelmus caurvija mezglotas muskuļu virves. Auguma priekšpusi vēl arvien klāja garais ādas priekšauts, it kā vīrs būtu atsteidzies uz sapulci tieši no smēdes. Kalēja piktais skatiens nomēroja abus jaunekļus, tad viņš uzsvērti tīši izslējās krēslā, novērsdamies no viņiem, un atkal ķērās pie aizsāktās nodarbes, ar resno īkšķi aizdomīgi rūpīgi stampādams pīpē tabaku.
Ziņkāres mākts, Rands apstājās, bet Mats iespēra viņam pa potīti, un jauneklis tik tikko apvaldīja smilkstu. Draugs uzstājīgi pamāja uz durvju aiļu krogus zāles dibenā un, negaidīdams jauno Altoru, aizsteidzās tālāk. Viegli pieklibodams, Rands gausāk sekoja Matam.
- Kāpēc tu man spēri? viņš pieprasīja skaidrojumu, nonācis gaitenī uz virtuvi. Tu gandrīz salauzi man…
- Vecais Luhans, Mats novilka, pāri drauga plecam ieskatīdamies krogus zālē. Manuprāt, viņam ir aizdomas, ka es biju tas, kurš… Viņš pēkšņi aprāvās, jo tobrīd no virtuves izslīdēja Alvēras kundze; viņu apsteidza tikko ceptas maizes smarža.
Kundze nesa paplāti, uz kuras bija gan kraukšķīgi klaipiņi par tiem viņu daudzināja visā Emondārē gan arī šķīvji ar sālījumiem un sieru. Ēdiens Randam īsi atgādināja, ka no rīta pirms došanās prom viņš mājās bija paguvis apēst tikai maizes galiņu. Vēders nodevīgi iekurkstējās.
Alvēras kundze, slaida sieviete ar sirmiem, resnā bizē sapītiem un pāri plecam pārmestiem matiem, mātišķi uzsmaidīja abiem draugiem.
- Virtuvē šīs mantas netrūkst, ja esat izsalkuši. Un es nekad neesmu satikusi jūsu vecuma jaunuļus, kuri negribētu ēst. Tiesa gan tas sakāms par dažāda vecuma jaunuļiem. Ja gribat mazliet uzgaidīt, es šorīt cepu meduskūkas.
Viņa bija viena no retajām laulātajām sievām apkaimē, kura nekad nebija mēģinājusi saprecināt Tamu ar kādu no savām radiniecēm vai draudzenēm. Alvēras kundzes mātišķās jūtas pret Randu izpaudās siltā smaidā un kādā gardumā ikreiz, kad viņš parādījās viesnīcā, taču viesnīcniece šādi izturējās gandrīz pret katru apkaimes jaunekli. Pat ja dažbrīd sieviete noraudzījās uz jauno Altoru tā, it kā vēlētos ko vairāk, viņa vienmēr aprobežojās ar skatienu vien un par to Rands Brana sievai bija dziļi pateicīgs.
Nesagaidījusi atbildi, viņa iegāja krogus zālē. Tūlīt arī atskanēja krēslu kāju šļūkšana pa grīdu vīri cēlās kājās un priecājās par svaigās maizes smaržu. Alvēras kundzi pamatoti uzskatīja par labāko virēju Emondārē, un daudzu jūdžu apkaimē būtu grūti sameklēt vīru, kurš priecīgs nesēstos pie viņas galda.
- Meduskūkas, Mats sacīja, nošmakstinādams lūpas.
- Pēcāk, Rands stingri noteica, citādi mēs nemūžam netiksim galā ar mucām.
Virs kāpnēm, kas sākās blakus virtuves durvīm un veda pagrabā, karājās viens gaismeklis, bet otrs spoži apspīdēja telpu ar akmens sienām zem viesnīcas. Gaismas bija pietiekami, un ēnas bija manāmas vien noliktavas tālākajos stūros. Koka plauktos, kas bija izbūvēti gar sienām un arī šķērsām telpai, bija sakrautas brandvīna un sidra mucas, kā arī lielākas tvertnes ar alu un vīnu. Dažās manīja iedzītus krānus. Uz vairākām vīna tvertnēm varēja redzēt Brana Alvēra rokrakstā ar krītu uzšņāptas piezīmes kurā gadā vīns pirkts, kurš pauninieks to atgādājis, kurā pilsētā tas raudzēts. Tiesa, viss alus un brandvīns bija vai nu Divupes zemnieku, vai paša Brana gatavots. Pauninieki un pat tirgotāji reizumis atveda arī brandvīnu vai alu no tālākiem novadiem, taču tas mūždien bija pliekanāks par vietējiem brūvējumiem, turklāt maksāja baltu naudu, tāpēc ievestos dzērienus parasti nobaudīja tikai vienreiz.
- Tā, Rands sacīja, kad abi bija nolikuši mucas plauktos, ko tādu tu izdarīji, ka tagad jāvairās no Luhana?
Mats paraustīja plecus. Nu neko tādu. Sapūtu Adanam Alkāram un viņa puņķainajiem drauģeļiem Evinam Fingaram un Dagam Koplinam -, ka zemnieki manījuši mežā skraidām rēgu suņus, kas spļauj uguni. Šie noticēja man uz vārda.
- Un par to Luhans uz tevi piktojas? Rands neticīgi jautāja.
- Ne gluži par to. Mats uz mirkli pieklusa, tad papurināja galvu.
- Saproti, es nobēru divus viņa suņus ar miltiem tā, ka šie bija pilnīgi balti. Un tad suņus palaidu vaļā netālu no Daga mājas. Kā man bija zināt, ka šie jozīs taisni atpakaļ uz māju? Tā taču nav mana vaina. Ja Luhana laulene nebūtu atstājusi durvis vaļā, lopiņi nemaz netiktu istabā. Es taču nebiju nodomājis piejaukt visu viņas māju ar miltiem. Draugs strupi iesmējās. Dzirdēju, ka šī paķērusi slotu un iztriekusi gan veco, gan abus suņus ārā pa durvīm.
Rands saviebās, bet ari nespēja novaldīt smieklus. Tavā vietā es vairāk uztrauktos par Alsbeti Luhanu, nevis par pašu kalēju. Viņa ir gandrīz tikpat stipra, tikai ar krietni vien riebīgāku raksturu. Bet labi. Ja pieliksi soli, varbūt kalējs tevi nepamanīs. Mata sejas izteiksme liecināja, ka viņam šis Randa jociņš nebūt nešķiet smieklīgs.
Taču izrādījās, ka, ejot cauri krogus telpai, Matam nemaz nevajadzēja steigties. Visi seši vīri pavarda priekšā bija savilkuši krēslus ciešā aplī. Ar muguru pret uguni Tams kaut ko klusītēm stāstīja, bet pārējie bija paliekušies uz priekšu, lai viņu saklausītu. Vīri, visticamāk, pat nemanītu, ja cauri krogus zālei izdzītu aitu baru. Rands gribēja pieiet tuvāk, lai dzirdētu, par ko viņi runā, taču Mats paraustīja draugu aiz piedurknes un uzmeta viņam mokpilnu skatienu. Jaunais Altors negribīgi sekoja Matam ārā pie ratiem.
Atgriežoties viņi gaitenī pie pakāpieniem atrada paplāti, uz kuras saliktās karstās meduskūkas pildīja telpu ar saldiem garaiņiem. Turpat bija novietoti divi kausi un krūka ar kūpošu, vircotu sidru. Par spīti paša sacītajam, ka vajadzētu nogaidīt, iekams darbs būs padarīts, beidzamajos divos gājienos no ratiem uz pagrabu Rands mēģināja vienlaikus žonglēt rokās gan mucu, gan karsto gardumu.
Iecēlis pēdējo mucu plauktā, Rands notrausa drupačas no lūpām, kamēr Mats iekārtoja uz dēļiem savējo. Tad Altors sacīja: Tagad mums par lielu prieku…
Uz kāpnēm noklaudzēja soļi, un Evins Fingārs steidzoties gandrīz vai ievēlās pagrabā. Viņa tuklā seja staroja nepacietībā tik ļoti viņš vēlējās paziņot pēdējos jaunumus. Ciematā ir svešinieki. Atvilcis elpu, viņš uzmeta Matam sāju skatienu. Neesmu gan redzējis rēgu suņus, taču dzirdēju kāds esot nobārstījis miltiem Luhana suņus. Vēl es dzirdēju, ka Luhana kundzei esot aizdomas, kā roku darbs tas varētu būt.