Gadu starpība starp Randu un Matu, un Evinu viņam bija tikai četrpadsmit parasti nozīmēja tikai vienu: abi draugi parasti nelikās ne zinis par to, kas jaunajam Fingāram sakāms. Šoreiz viņi pārsteigti saskatījās un tad sāka vienlaikus runāt.
- Ciematā? Rands vaicāja. Nevis mežā?
Gandrīz tajā pašā brīdī Mats jautāja: Vai viņam bija melns apmetnis? Vai tu redzēji viņa seju? Evins apjucis paskatījās te uz vienu, te uz otru, bet, kad Mats paspēra uz priekšu draudīgu soli, žigli ierunājās: Protams,
es redzēju viņa seju. Un viņa apmetnis ir zaļš. Vai varbūt pelēks. la krāsa mainās. Drēbe, šķiet, saplūst ar apkārtni. Dažbrīd, ja svešais nekustas, viņu nemaz nav iespējams ieraudzīt, pat ja skaties šim tieši virsū. Bet dāmai apmetnis ir debesu zilumā, tikai desmitkārt smalkāks par vislabākajām goda drānām, kādas esmu redzējis. Un vēl viņa ir desmitkārt smukāka par vissmukāko sievieti, kādu man nācies skatīt. Augstdzimusi kundze, gluži kā no leģendas. Viņa tāda noteikti ir.
- Viņa? Rands pārvaicāja. Par ko tu runā? Jauneklis paskatījās uz Matu, kurš stāvēja, saspiedis galvu rokās un cieši aizmiedzis acis.
- Par viņiem es grasījos tev stāstīt tobrīd, Mats nomurmināja,
- kad tu mani aizraidīji… Viņš aprāvās un atvēra acis, lai uzmestu asu skatienu Evinam. Viņi ieradās vakar vakarā, Mats pēc mirkļa turpināja, un iekārtojās tepat viesnīcā. Es redzēju, kā viņi atjāja. Un viņu zirgi, Rand! Vēl nebiju redzējis tik staltus un iznesīgus auļotājus. Likās tie spētu traukties uz priekšu bezgalīgi. Manuprāt, vīrietis strādā pie sievietes.
- Kalpo viņai, Evins iejaucās. Stāstos to sauc par kalpošanu.
Mats turpināja, it kā Evins neko nebūtu teicis. Visādā ziņā, viņš
izturas pret dāmu ar cieņu, pilda visu, ko viņa liek. Tikai tas virs nebūt nelīdzinās līgumstrādniekam. Tad jau drīzāk kareivim. Zobenu viņš nēsā tā, it kā tas būtu ķermeņa daļa gluži kā roka vai kāja. Tirgotāju sargi līdzās viņam atgādina noskretušus krančus. Bet sieviete, Rand! Es nekad nebiju domājis, ka uz pasaules var būt tik daiļa būtne. Ja nu vienīgi menestrela leģendā. Viņa līdzinās… līdzinās… Mats uz mirkli aprāvās, lai uzmestu skābu skatienu Evinam, …līdzinās augstdzimušai kundzei, viņš pabeidza sakāmo un nopūtās.
- Bet kas viņi ir? Rands jautāja. Izņemot tirgotājus, kas ieradās reizi gadā, lai iepirktu tabaku un vilnu, un pauniniekus, līdz Divupei citi ārpusnieki nekad vai gandrīz nekad neatklīda. Varbūt kādu varēja manīt pie Tārenas pārceltuves, bet ne tik tālu uz dienvidiem. Turklāt lielākā daļa tirgotāju un pauninieku brauca vai nāca uz Divupi jau daudzu gadu garumā, tāpēc vairums no tiem nemaz nebija uzskatāmi par svešiniekiem. Tikai par ārpusniekiem. Kopš iepriekšējās reizes, kad Emondārē parādījās īsts svešinieks, bija aizritējuši krietni pieci gadi. Toreiz kāds vīrs mēģināja paslēpties no nepatikšanām Bērlonā, par kurām ciematā neviens netika gudrs. Taču bēglis neuzkavējās ilgi.
- Kas viņiem te vajadzīgs? Mats iesaucās. Man vienalga, kas viņiem vajadzīgs. Svešinieki, Rand, turklāt tādi svešinieki, kādi tev nekad nav ne sapņos rādījušies. Padomā tik!
Rands papleta muti, bet pēc mirkļa, neko neteicis, atkal to aizvēra. Jātnieks melnajā tērpā viņu bija darījis tramīgu gluži kā kaķi suņu iežogā. la šķita neticama sagadīšanās trīs svešinieki ciematā vienlaikus. Trīs, ja Evina piesauktā vīra apmetnis, mainot krāsas, nekad nekļuva melns.
- Viņas vārds ir Moiraina, Evins pārtrauca mirkļa pauzi. Es dzirdēju vīru uzrunājam dāmu. Viņš nosauca kundzi par Moirainu. Vīru pašu dēvē par Lanu. Viedajai viņa varbūt nepatīk, bet man gan patīk.
- Kas tev liek domāt, ka Nīnēvai viņa nepatīk? Rands jautāja.
- Dāma šorīt vaicāja Viedajai ceļu, Evins zināja teikt, un nosauca Nīnēvu par bērnu. Gan Rands, gan Mats klusi caur zobiem iesvilpās, un Evins, vai mēli mežģīdams, metās visu izskaidrot. Moirainas kundze nezināja, ka viņa ir Viedā. Kad dāma to uzzināja, viņa atvainojās. Tiešām! Un uzdeva dažu labu jautājumu par dziednieciskām zālītēm, arī par to, kurš ir kurš Emondārē, ar tikpat lielu vai pat lielāku cieņu kā kura katra no ciemata sievietēm. Moiraina visu laiku uzdeva jautājumus: cik vecs esot šis vai tas cilvēks? Cik ilgi dzīvojot tur, kur dzīvo? Un… es nemaz nezinu, ko vēl viņa jautāja. Lai nu kā, Nīnēva atbildēja tā, it kā būtu uzkodusi zaļu irbeni. Un, kad Moirainas kundze devās prom, noskatījās viņai pakaļ, it kā… it kā… nu, tas skatiens nebija nekāds draudzīgais, to es varu jums apzvērēt.
- Vai tas ir viss? Rands vaicāja. Tu jau zini, kāds Nīnēvai raksturs. Kad Senns Buije izgājušogad viņu nosauca par bērnu, šī sadeva jumiķim pa galvu ar savu nūju, bet viņš tak ir ciema padomē, turklāt gana vecs, lai būtu šai vectēvs. Viņa sapiktojas par katru sīkumu, bet dusmīgu prātu gan ilgi netur.
- Man tas likās pārāk ilgi, Evins nomurmināja.
- Man vienalga, kam Nīnēva sadod pa galvu, Mats iespurdzās, ja vien tas neesmu es. Šis būs labākais Beltains, kāds pieredzēts. Menestrels, augstdzimusī dāma ko vēl vairāk var vēlēties? Kam vajadzīga uguņošana? „
- Menestrels? Evins iesaucās, balsij pēkšņi kļūstot spalgai.
- Ejam, Rand, Mats turpināja, nelikdamies ne zinis par puisi. Viss ir padarīts. Tev jāredz tas vīrs.
Viņš uzlēkšoja augšā pa kāpnēm, bet Evins klupdams krizdams metās Matam pakaļ, saucot: Vai ciematā tiešām ir menestrels, Mat? Tas taču nav tāpat kā ar rēgu suņiem? Vai vardēm?
Rands mirkli pakavējās, lai nogrieztu liesmu lampā, un tad sekoja biedriem.
Krogus zālē pārējiem pie kamīna bija piepulcējušies arī Rovans Hurns un Samels Krāvs tad nu visa ciema padome bija klāt. Šobrīd runāja Brans Alvērs. Viņa parasti pārliecinošā balss bija tik ļoti pieklusināta, ka aiz cieši sabīdīto krēslu loka varēja saklausīt vien neskaidru murmināšanu. Ciemata galva uzsvēra vārdus, ar resno pirkstu bakstīdams plaukstā. Tad viņš nopētīja katru no vīriem. Visi piekrītoši māja ar galvu, lai gan Senns to darīja negribīgāk nekā pārējie.
Tas, cik cieši vīri bija saspiedušies kopā, skaļāk par ziņotāja tauri vēstīja, ka viņu pārrunātais, vismaz pagaidām, ir paredzēts tikai ciema padomes ausīm. Nez vai viņi priecātos, ja Rands mēģinātu saklausīt kādu vārdu. Jauneklis negribīgi izgāja no krogus. Vēl jau bija menestrels. Un svešinieki.
Ārā Belas un ratu vairs nebija, tos bija aizvedis Hu vai Tads, viesnīcas staļļa puiši. Apmetņiem sitoties vējā, Mats un Evins stāvēja pāris soļu no viesnīcas durvīm, blenzdami viens uz otru.
- Beidzamo reizi saku, Mats norēja, es nemēģinu tevi izjokot. Ciematā ir menestrels. Tagad tinies! Rand, pasaki šim aunagalvam, ka runāju taisnību, lai viņš liek mani mierā!
Savilcis ciešāk apmetni, Rands paspēra soli uz priekšu, lai apliecinātu Mata vārdus, taču, matiņiem uz skausta saslejoties, sakāmais iestrēga rīklē. Viņu atkal vēroja. Šī sajūta gan nelīdzinājās tai, ko bija iedvesis kapuces slēptais jātnieks, tomēr arī sevišķi patīkama tā nebija, īpaši tik drīz pēc viņu sastapšanās.
Aši aplaidis skatienu Zaļienam, Rands manīja tikai jau redzēto bērni spēlējās, pieaugušie gatavojās svētkiem, bet uz viņa pusi gan neviens neskatījās. Pavasara kārts nu stāvēja viena un gaidīja savu brīdi. No blakusieliņām skanēja darbošanās troksnis un bērnu kliedzieni. Viss bija tā, kā tam jābūt. Izņemot faktu, ka viņu vēroja.