Tad kaut kas lika Randam pagriezties un pacelt skatienu augšup. Uz viesnīcas dakstiņu jumta malas, viegli šūpodamies kalnu vēja brāzmās, tupēja liels krauklis. Putna galva bija pieliekta uz sāniem un viena spožā,
melnā acis bija pievērsta… viņam, Rands nodomāja. Jauneklis norija siekalas, un pēkšņi viņu pāršalca karstas un asas dusmas.
- Netīrais maitēdājs, viņš nomurmināja.
- Esmu piekusis no tā, ka visi uz mani lūr, Mats norūca, un Rands aptvēra, ka draugs ir nostājies viņam līdzās un ari raugās uz kraukli. Abi puiši saskatījās, un viņu rokas vienlaikus pastiepās pēc akmeņiem. Divi oļi lidoja tieši kraukļa virzienā… un putns mazliet pavirzījās sāņus. Akmeņi aizsvilpa gaisā tur, kur tas nupat bija tupējis. Vienreiz sabozis spārnu spalvas, krauklis atkal pielieca galvu, stingās, melnās acs skatienu piekaldams jaunekļiem. Putns nedz bija nobijies, nedz kā citādi izrādīja, ka kaut kas būtu noticis.
Rands apjucis blenza. Vai tu kādreiz esi redzējis, ka krauklis tā uzvedas? viņš klusītēm jautāja.
Nenolaizdams skatienu no melnā lidoņa, Mats papurināja galvu. Nekad. Un neesmu redzējis tā uzvedamies nevienu citu putnu.
- Nelāgs putns, viņiem aiz muguras atskanēja melodiska, taču vienlaikus arī nepatikas iekrāsota balss, tas jāuzmana arī krietni labākos laikos.
Krauklis ar spalgu ķērcienu pacēlās spārnos tik spēji, ka no jumta malas lejup noplīvoja divas melnas spalvas.
Rands un Mats iztrūkušies noskatījās putna žiglajā lidojumā pāri Zaļienam. Krauklis aiztraucās mākoņos grimstošo Miglas kalnu virsotņu virzienā, kas slējās aiz Vakarmeža, drīz vien sarukdams sīkā punktiņā rietumu pusē un vēl pēc mirkļa pazuzdams pavisam.
Rands pievērsās sievietei, kas viņus bija uzrunājusi. Arī viņa, ar acīm pavadījusi kraukli, pagriezās, un abu skatieni satikās. Jauneklis spēja tikai mēmi raudzīties uz parādību savā priekšā. Šai vajadzēja būt Moirainas kundzei, un viņa bija vēl krietni daiļāka, nekā Mats un Evins bija stāstījuši.
Izdzirdējis, ka svešiniece nosaukusi Nīnēvu par bērnu, Rands bija iztēlojies pavecu kundzi, taču tā nebija. Katrā ziņā viņš nespēja noteikt sievietes vecumu. Pirmajā mirklī Rands nosprieda, ka Moiraina ir tikpat jauna kā Nīnēva, bet, jo ilgāk jauneklis svešinieci pētīja, jo vairāk viņam šķita, ka sieviete tomēr ir vecāka. Kundzes lielajās, tumšajās acīs jautās briedums un zināšanu atblāzma, kas nevarēja piemist jaunībai. Vienu brīdi Randam likās, ka viņš nogrims šajās acīs kā dziļos atvaros. Nu
puisim ari bija skaidrs, kāpēc Mats un Evins bija minējuši, ka viņa atgādinot menestrela dziesmu. Moirainas izturēšanās pauda iznesību un varas apziņu, kas viņu mulsināja un lika justies neveikli. Augumā sieviete tik tikko sniedzās Randam līdz krūtīm, taču viņas izskats lika domāt: karalisks stāvs ir viņai, bet jaunais Altors ir kļūmīgi garš.
Tas, ka svešiniece nelīdzinājās nevienai iepriekš redzētai sievietei, bija skaidrs. Viņas apmetņa platā kapuce ieskāva seju un tumšos, sīksprogainos matus. Rands nekad nebija redzējis pieaugušu sievieti bez bizes, jo ikviena meitene visā Divupē nepacietīgi gaidīja, kad viņas ciemata Sievu loks darīs zināmu: viņa ir gana veca, lai beidzot sapītu matus. Arī Moirainas kundzes drānas bija savādas. Apmetnis bija darināts no debeszila samta, un tā malas klāja sudrabā blīvi izšūtas lapas, vītnes un ziedi. Zilā kleita, kuras iegriezumos manīja krēmkrāsas audumu, šķita tumšāka par apmetni un, svešiniecei kustoties, lāsmoja. Viņas kaklu greznoja smaga zelta ķēde, bet otra, smalkāka važiņa bija aplikta ap matiem un palīdzēja noturēt uz pieres nelielu, zaigojoši zilu dārgakmeni. Moirainas vidukli apjoza plata, no zelta pavedieniem austa josta, un uz viņas kreisās rokas rādītājpirksta vizēja zelta gredzens čūska, kas aprij savu asti. Rands zināja, ka tādu gredzenu vēl nekad nav redzējis, bet Lielo Čūsku viņš pazina tā bija par Laika Ratu vēl senāka mūžības zīme.
Smalkākas par vislabākajām goda drānām, Evins tika teicis, un viņam bija taisnība. Neviens visā Divupē nekad tā netērpās. Nekad un nemūžam.
- Labrīt, jaunkundz… ē… Moirainas kundze, Rands sveicināja. Mēles samežģīšanās lika jauneklim nosarkt.
- Labrīt, Moirainas kundze, Mats atbalsoja tikai mazliet gludāk.
Svešiniece pasmaidīja, un Rands aptvēra, ka vēlas viņai kaut kā izpalīdzēt, lai tikai būtu iemesls palikt šīs pasakainās būtnes tuvumā. Jauneklis saprata, ka sieviete uzsmaida visai trijotnei, taču jaunajam Altoram šķita noslēpumainais skatiens ir veltīts vienīgi viņam. Nudien likās, ka menestrela dziedāta dziesma ir guvusi miesisku veidolu. Mata seja savilkās muļķīgā smaidā.
- Jūs zināt manu vārdu, likdamās glaimota, sieviete sacīja. It kā viņas klātbūtne kaut arī neilga neliks visam ciematam sist klaču gada garumā! Taču sauciet mani par Moirainu, nevis par kundzi! Un kā sauc jūs?
Evins izsprāga priekšā, pirms abi pārējie paguva pavērt muti. Mana kundze, mani sauc Evins Fingārs. Es viņiem pateicu jūsu vārdu. Tā viņi
to uzzināja. Dzirdēju, kā to nosauc Lans, bet es nenoklausījos. Emondāri vel nekad nav apciemojusi neviena sieviete, kas spētu līdzināties jums. Vēl ciematā uz Beltaina svētkiem ir ieradies menestrels. Un šodien būs ziemvakars. Vai paviesosieties manā mājā? Mana mamma ir izcepusi ābolu maizītes.
- Jāskatās, kundze atbildēja, uzlikdama roku Evinam uz pleca. Sievietes acis pazibēja uzjautrinājums, taču citādi viņa neko neizrādīja.
- Nezinu gan, vai spēšu sacensties ar menestrelu, Evin. Tikai sauc mani par Moirainu. Tad viņa nogaidoši paskatījās uz Randu un Matu.
- Es esmu Matrims Kautons, Moirainas ku… Moiraina… Mats izstostīja. Viņš stīvi, saraustīti paklanījās un, atkal izslejoties, nosarka.
Rands mirkli prātoja, vai mēģināt uzvesties līdzīgi vīriešiem nostāstos, taču, Mata izgāšanās samulsināts, vienkārši nosauca savu vārdu. Vismaz šoreiz mēle nesamežģljās.
Moiraina paskatījās uz Randu, tad uz Matu, tad atkal uz Randu. Jaunajam Altoram šķita, ka sieviete pasmaida, tik tikko jaušamam izliekumam nozibot lūpu kaktiņos, tā mēdza izskatīties Egvēna brīžos, kad glabāja kādu noslēpumu. Kamēr uzturos Emondārē, man dažreiz būs vajadzīgi izpalīgi, svešiniece sacīja. Vai nāksiet talkā? Apstiprinošas atbildes bira kā pupas, un viņa iesmējās. Ņem, sieviete sacīja un, Randam par lielu pārsteigumu, iespieda viņam plaukstā monētu, tad ar abām rokām cieši sažņaudza jaunekļa pirkstus.
- Nevajadzēja gan, viņš iesāka, bet dāma zilajā tērpā neņēma vērā iebildumus un iedeva monētu ari Evinam, līdz beidzot sakļāva Mata plaukstu ap vēl vienu naudas gabalu gluži tāpat kā Randam.
- Vajadzēja, vajadzēja, Moiraina noteica. Nevar taču prasīt, lai kāds nopūlas tavā labā par velti. Uzskatiet to par mūsu salīgšanas zīmi un nēsājiet sev līdzi, lai atcerētos, ka piekritāt nākt pie manis, kad jūs saukšu. Tagad mēs esam saistīti.
- Es nekad to neaizmirsīšu, Evins iečiepstējās.
- Mums pēc tam jāaprunājas, viņa sacīja, tad varēsiet izstāstīt man visu par sevi.
- Kundze… es gribēju teikt, Moiraina? Rands vilcinoties ievaicājās, kad viņa pagriezās, lai ietu. Sieviete apstājās un pāri plecam atskatījās uz jaunekli. Viņam bija jānorij siekalas tikai tad viņš spēja turpināt.
- Kāpēc jūs ieradāties Emondārē? Viņas sejas izteiksme nemainījās,
taču pēkšņi Rands vēlējās, kaut nebūtu uzdevis šo jautājumu. Jauneklis pats gan nesaprata, kāpēc viņu bija pārņēmušas tādas izjūtas, tomēr viņš centās izskaidrot vaicāšanas iemeslu.