- Es nevēlējos būt nepieklājīgs. Piedodiet! Vienkārši Divupi neviens neapciemo, tikai tirgotāji un pauninieki, un arī vienīgi tad, kad sniegs ceļā no Bērlonas nav pārāk dziļš. Šeit neierodas gandrīz neviens cits. Un noteikti neviens, kas līdzinātos jums. Tirgotāju sargi mēdz teikt, ka šis esot visagala tālais gals, un, es pieļauju, ārpusē tā arī varētu likties. Es tikai gribēju saprast.
Smaids sievietes sejā lēnām pagaisa, it kā viņa būtu kaut ko atcerējusies. Mirkli viņa vienkārši raudzījās uz Randu. Es pētu vēsturi, viņa beidzot sacīja, krāju senus stāstus. Šī apkaime, ko tu dēvē par Divupi, mani vienmēr ir saistījusi. Dažreiz es pētu stāstus par to, kas noticis sensenos laikos gan šeit, gan arī citur.
- Stāstus? Rands pārvaicāja. Kas tad tāds Divupē jelkad ir noticis, lai pievērstu tāda cilvēka uz… es gribēju jautāt: kas te varēja notikt?
- Un kā tad jūs šo pusi ieteiktu saukt, ja ne par Divupi? Mats piebilda. Ta to ir saukuši vienmēr.
- Laika Ratam griežoties, Moiraina noteica, daļēji vēršoties pati pie sevis un skatienam aizklīstot tālumā, vietas maina vārdus. Cilvēki maina vārdus, maina sejas. Sejas dažādas, bet cilvēks tas pats. Taču nevienam nav zināms Rata austais Dižais Raksts, pat ne Laikmeta raksts. Mēs varam tikai vērot, pētīt un cerēt.
Rands skatījās uz sievieti, nespēdams izdvest ne skaņas, pat nespēdams pavaicāt, ko viņa ar šiem vārdiem ir gribējusi teikt. Viņš pat nebija pārliecināts par to, vai sacītais bija paredzēts viņu ausīm. Jaunais Altors pamanīja, ka arī abi pārējie puiši stāv kā mēli norijuši. Evinam pat bija vaļā mute.
Moiraina atkal pievērsās jaunekļiem, un visi trīs nodrebinājās, it kā būtu pamodušies no sapņa. Mums pēc tam jāaprunājas, viņa atkārtoja. Neviens no trijotnes nebilda ne vārda. Pēc tam. Sieviete devās uz Ratu tilta pusi. Šķita, ka viņa nevis iet, bet gan slīd virs zemes, apmetnim plīvojot abās pusēs gluži kā spārniem.
Kad Moiraina aizgāja, slaids vīrs, kuru Rands nebija ievērojis, nokāpa no viesnīcas lieveņa un sekoja viņai, labo plaukstu uzlicis uz zobena garā spala. Svešinieka drānas bija tumši zaļpelēkas tās lieliski saplūstu gan
ar koka lapotni, gan ar ēnu. Vēja plandītais apmetnis ņirbēja pelēku, zaļu un brūnu lāsumu kaleidoskopā. Šķita, ka dažbrīd apmetnis gandrīz vai i/.gaist, pielāgojoties visam, kas ir saskatāms aiz tā. Vīram bija gari, pie deniņiem sirmi mati, tos virs pieres un sānos noturēja šaura ādas sloksnīte. Seja iezīmējās akmenscietās plaknēs un stūros. Kaut arī viņa mati bija sirmi, laikapstākļu aprautajos vaibstos rievas nemanīja. Vērojot, kā svešinieks kustas, Rands spēja iedomāties tikai vienu dzīvu radību vilku.
Iedams garām puišu trijotnei, vīrs pārlaida skatienu arī viņiem. Zilās acis bija aukstas kā rītausma ziemas vidū. Šķita, ka viņš prātā it kā nomērī jaunekļus, taču sejas izteiksme neizpauda, ko olekts ir rādījusi. Svešinieks pielika soli, līdz panāca Moirainu, un, nokļuvis pie kundzes pleca, atkal pagausināja gaitu, lai viņai kaut ko pateiktu. Rands aptvēra, ka stāv, elpu aizturējis, un izpūta gaisu.
- Tas bija Lans, Evins piebilda aizsmakušā balsī, it kā arī viņš nebūtu elpojis. Tik stindzinošs bija bijis svešinieka skatiens. Varu derēt, ka viņš ir Sargātājs.
- Netaisies par muļķi! Mats iesmējās, taču tie bija nepārliecinoši smiekli. Sargātāji ir sastopami tikai nostāstos. Galu galā Sargātājiem ir zeltā un dārgakmeņos mirdzoši zobeni un bruņas, bet sastapt viņus var tālu ziemeļos, Lielajā lāstā, kur tie cīnās pret ļaunumu, trollokiem un citām mošķībām.
- Viņš varētu būt Sargātājs, Evins uzstāja.
- Vai tu manīji zeltu vai dārgakmeņus? Mats nicīgi novilka. Vai varbūt Divupē ir parādījušies trolloki? Mums ir tikai aitas. Es nespēju iedomāties, kas te tāds varētu būt noticis, lai piesaistītu šādas sievietes uzmanību.
- Kaut kas tomēr varēja notikt, Rands lēnām atbildēja. Runā, ka mūsu viesnīca te stāvot jau tūkstoš gadu, varbūt pat ilgāk.
- Aitas tūkstoš gadu garumā, Mats nepiekāpās.
- Sudraba ārtings! Evins pēkšņi iesaucās. Viņa iedeva man veselu sudraba ārtingu! Ko gan visu es varēšu nopirkt, kad atnāks pauninieks!
Rands pavēra plaukstu, lai uzmestu skatienu naudas gabalam, un pārsteigts gandrīz nosvieda to zemē. Biezo sudraba monētu ar izciļņo sievietes figūru, kas paceltā plaukstā turēja liesmu, jauneklis vēl nekad nebija redzējis, bet viņš bija vērojis, kā Brans Alvērs sver tirgotāju no dažādām zemēm atvestās monētas, tāpēc puisim bija puslīdz skaidrs priekšstats
> «V 4. ’
par naudas vērtību. Ar tādu sudraba daudzumu visās Divupes malās varēja nopirkt krietnu zirgu, un vēl paliktu pāri sīknauda.
Rands paskatījās uz Matu un ieraudzīja to pašu apstulbušo sejas izteiksmi, kas, visticamāk, rotāja ari viņa paša seju. Paliecis roku tā, lai monētu redzētu Mats, bet ne Evins, jaunais Altors vaicājoši pacēla uzaci. Mats pamāja ar galvu, un krietnu bridi abi mulsā izbrīnā raudzījās viens uz otru.
- Diez kādus darbus viņa mums uzdos? Rands beidzot ievaicājās.
- Nezinu, Mats stingri noteica, un man tas ir vienalga. Bet naudu es netērēšu. Pat tad, kad ieradīsies pauninieks. Ar šiem vārdiem viņš ieslidināja monētu kamzoļa kabatā.
Rands pamāja ar galvu un lēnām darīja to pašu. Nezin kāpēc Mata teiktais šķita pareizs. Monētu nevajag tērēt. Ne jau viņas doto. Jauneklis nespēja iedomāties, kur vēl varētu noderēt sudrabs, bet…
- Vai domājat, ka arī man būtu jāpatur manējā? Evina sejā iezīmējās satraukta neizlēmība.
- Paturi tikai tad, ja gribi, Mats sacīja.
- Manuprāt, viņa naudu iedeva tērēšanai, Rands piebilda.
Evins palūkojās uz savu monētu, tad papurināja galvu un iebāza sudraba ārtingu kabatā. Es to paturēšu, viņš drūmi noteica.
- Vēl jau ir menestrels, Rands noteica, un Evins atplauka.
- Ja tikai viņš pamodīsies, Mats piebilda.
- Rand, Evins jautāja, vai ciematā patiešām ir menestrels?
- Pats redzēsi, Rands smiedamies atbildēja. Bija skaidrs, ka Evins nevienam neticēs, kamēr nebūs skatījis menestrelu paša acīm. Agrāk vai vēlāk, bet viņam būtu jāparādās.
Ratu tilta otrā galā atskanēja sakliegšanās, un, kad Rands pacēla acis, lai noskaidrotu satraukuma iemeslu, viņš sāka smieties, vēderu turēdams. Ap pamatīgiem ratiem, ko vilka astoņi zirgi, ņudzēja ciematnieku pūlis, no pirmos grīļīgos soļus sperošiem mazuļiem līdz pat knapi kājas velkošiem sirmgalvjiem. Apaļās kulbas audums bija nokārts ar saiņiem kā ar vīnogu ķekariem. Beidzot bija atbraucis pauninieks. Svešinieki un menestrels, uguņošana un pauninieks. Šis patiešām būs visu laiku labākais Beltains.
Trešā nodaļa Pauninieks
\Pauninieka vezums pārlīgojās pāri Ratu tilta smagajiem baļķiem,
katlu ķekariem žvadzot un grabot. Vēl arvien ciematnieku un uz
svētkiem sabraukušo zemnieku mākoņa ielenkts, vīrs pievilka gro-
žus, lai apturētu zirgus iebrauktuves priekšā. No visām pusēm šurp plūda
ļaudis, likdami pūlim ap pamatīgajiem ratiem vēl uzblīst. Vezuma riteņi
bija augstāki pat par visgarākajiem vērotājiem, kuru acis bija piekaltas
pauniniekam augstajā kučiera tronī.
Vīru ratos sauca Padans Fains. Viņš bija bāls un kalsns, ar garām, neveiklām rokām un lielu degunu kā knābi. Fains, kurš mūždien smaidīja un smējās, it kā zinātu joku, par kuru nevienam citam nav ne jausmas, bija klāt Emondārē ar saviem ratiem un palīgiem katru pavasari, kopš vien Rands spēja atcerēties.