Viesnīcas durvis atsprāga vaļā, kad pauninieka palīgi vēl tikai izjūdza zirgus, un uz lieveņa iznāca visa ciema padome ar Alvēra kungu un Tamu priekšgalā. Viņi, pat Senns Buije, apņēmīgi izsoļoja cauri saucienu krusai, kurā ļaudis cits caur citu prasīja saspraudes un mežģīnes, grāmatas un duci citu lietu.
Pūlis negribīgi pašķīrās, ļaudams padomniekiem pienākt tieši pie vezuma. Ļaužu jūra tikpat ātri sakļāvās viņiem aiz muguras; pauniniekam veltītie saucieni neapklusa ne uz mirkli. Tomēr visvairāk ciematniekiem kārojās uzzināt kādus jaunumus.
Emondāriešu skatījumā adatas un tēja nebija vairāk kā puse no pauninieka vezuma satura. Vismaz tikpat svarīgas bija ziņas no ārpuses, no pasaules, kas pletās aiz Divupes laukiem. Daži pauninieki vienkārši noskaitīja to, ko zināja, nobērdami visu gluži kā atkritumu kaudzi, kas viņiem ir gluži vienaldzīga. Vēl no citiem katrs vārds bija jāizvelk kā ar stangām, viņi runāja negribīgi, bija nelāgā omā. Turpretī Fains mēdza runāt brīvi, bieži pat ķircinoši, izvēršot savus stāstus, tā ka reizēm pauninieks varēja sacensties ar kuru katru menestrelu. Fainam patika atrasties pašā uzmanības viducī. Tad viņš cienīgi soļoja šurpu turpu kā knaps gailēns, izbaudīdams sev piekaltos skatienus. Rands nodomāja, ka Fains varbūt nemaz nepriecāsies, uzzinājis, ka Emondārē ir arī īsts menestrels.
Pauninieks gan padomei, gan pārējiem ciematniekiem veltīja pilnīgi vienādu jeb gandrīz nekādu uzmanību, jo izlikās varen aizņemts ar pavadas noraisīšanu. Viņš pa brīdim pamāja ar galvu, bet nelikās, ka apsveicināšanās būtu adresēta kādam konkrētam cilvēkam. Fains nerunāja, tikai smaidīja, pa brīdim izklaidīgi pamādams kādam ciematniekam, ar kuru viņam bija izveidojušās īpaši draudzīgas attiecības, kaut jāatzīst, ka pauninieka draudzība vienādiņ bija bijusi savādi attāla, tikai tādi uzsitieni uz pleca, ne īstena tuvība.
Stāstu emondārieši pieprasīja arvien skaļāk, taču Fains nogaidīja, knibinādamies un līkņādams ap kučiera buku, lai pūļa gaidas sasniegtu viņam nepieciešamo sakāpinājumu. Klusēja tikai padome. Vīri saglabāja saviem amatiem piedienošu cieņu, tomēr arvien kuplākie pīpes dūmu mutuļi virs galvām liecināja, ka arī viņiem gaidīt nav viegli.
Rands un Mats sāniski ieslīdēja pūlī, virzīdamies arvien tuvāk ratiem. Rands būtu palicis pūļa biežņas vidū, taču Mats turpināja lauzties uz priekšu, vilkdams draugu sev līdzi, kamēr abi stāvēja tieši aiz padomes vīriem.
- Man jau likās, ka tu visus svētkus notupēsi savos laukos, pāri kņadai uz Randa pusi nokliedzās Perins Aibara. Sproggalvainais kalēja māceklis bija pusgalvas tiesu īsāks par Randu, toties vesela pusotra vīra platumā. Jaunekļa rokas bija tik resnas un pleci tik plati, ka nupat līdzinājās paša meistara Luhana muskuļotajiem locekļiem. Perins būtu varējis vienkārši ar spēku izspiesties cauri pūlim, taču viņš tā nebija radis. Puisis uzmanīgi laipoja starp cilvēkiem, atvainodamies pat tiem, kuri nelikās manām neko citu kā tikai pauninieku. Kalēja māceklis tik un tā atvainojās, cenzdamies nevienam neuzgrūsties un arvien vairāk pietuvodamies Randam un Matam. Iedomājieties tik, viņš sacīja, beidzot nonācis
līdz draugiem. Beltains un pauninieks, abi reizē! Varu saderēt, ka būs ari uguņošana.
- Tu nezini ne mata tiesu no tā, kas mūs sagaida, Mats iesmējās.
Perins viņu aizdomīgi nopētīja, tad vaicājoši palūkojās uz Randu.
- Viņam taisnība, Rands nokliedzās, tad pamāja uz arvien augošo pūli, kas kļuva jo bridi, jo skaļāks. Vēlāk. Es visu izstāstīšu vēlāk. Vēlāk, es teicu!
Tajā mirklī Padans Fains uzrausās uz ratu bukas, un pūlis tūlīt apklusa. Randa beidzamie vārdi izsprāga pilnīgā klusumā, pārsteidzot pauninieku ar dramatiski paceltu roku un pavērtu muti. Visi pagriezās, lai uzmestu Randam baltu aci. Smalkais, kaulainais vīriņš uz ratiem, kurš laikam uzskatīja, ka pūlis ir pietiekami sakacināts, veltīja jauneklim asu, pētošu skatienu. Rands piesarka un gribēja sarauties mazāks par Evinu, lai tik ļoti neizceltos. Arī puiša draugi mulsi nomlņājās. Vēl tikai pirms gada Fains bija viņiem pirmo reizi veltījis uzmanību, atzīdams, ka šie zēni nu ir kļuvuši par vīriem. Pauninieks parasti nešķieda savu laiku jaunuļiem, kuri nevarēja, kā nākas, patukšot viņa vezuma preču klāstu. Rands cerēja, ka nav atkal pazemināts bērna kārtā.
Skaļi iespurdzies, Fains savilka ciešāk smago apmetni. Nekādu “vēlāk”, pauninieks noskaldīja, vēlreiz cēli novicinādams roku. Es jums visu pavēstīšu tagad! Runādams viņš arvien plaši žestikulēja un izteiksmīgi raidīja vārdus pāri visam pūlim. Jums šķiet, ka jūs te, Divupē, ir piemeklējuši grūti laiki? Tad ziniet, ka grūti laiki ir piemeklējuši visu pasauli no Dižās Gandēs dienvidos līdz pat Vētru jūrai, no Aritas okeāna rietumos līdz pat Aijelu tuksnesim austrumos. Un pat vēl tālāk. Vai ziema izrādījās vēl nepieredzēti barga, gana auksta, lai liktu asinīm dzīslās sarecēt un kauliem saplaisāt? Ak! Ziema bija auksta un skarba it visur. Pierobežās viņi jūsu ziemu dēvētu par pavasari. Bet ziedonis tak nepienāk, jūs teiksiet? Vilki nokož jūsu aitas? Pelēči varbūt pat ir uzbrukuši cilvēkiem? Vai to esat piedzīvojuši? Tagad uzklausiet mani! Pavasaris kavējas visur. Visur plosās vilki tik izsalkuši, ka tīko iecirst zobus jebkuros mīkstumos, kam tiek klāt, lai tie būtu aitas, govs vai cilvēka mīkstumi. Bet ir vēl kas ļaunāks par vilkiem vai ziemu. Daudzi priecātos, ja viņiem būtu jāpiecieš jūsu sīkās grūtlbiņas. Pauninieks apklusa un nogaidīja.
- Kas gan varbūt ļaunāks par vilkiem, kas bendē aitas un cilvēkus? Senns Buije prasīja. Pūli pāršalca piekrītoša murdoņa.
- Cilvēki, kas bendē citus cilvēkus. Pauninieka ļaunu vēstošos toņos izskanējusī atbilde lika atskanēt satriektiem čukstiem. Es gribēju teikt, ka tas ir karš. Karš ir pārņēmis Gēldanu, karš un neprāts. Dalinu sila sniegus slaka vīru asinis. Kraukļi un to ķērcieni piepilda gaisu. Armijas soļo uz Gēldanu. Tautu tautas, diži nami un diži vīri sūta savus kareivjus cīņā.
- Karš? Alvēra mute likās sastomāmies pie neierastā vārda. Divupē nevienam nekad nebija nācies saskarties ar karu. Un kāpēc viņi karo?
Fains nosmīnēja, un Randam šķita, ka pauninieks vīpsnā par ciematnieku atrautību no pārējās pasaules un nezināšanu. Vīrs paliecās uz priekšu, it kā grasītos ciemata galvam atklāt kādu noslēpumu, taču Faina čuksti bija skaļi un paredzēti visu apkārtējo ausīm. Ir pacelts Pūķa karogs, un vīri pulcējas, lai to sabradātu dubļos. Vai gluži pretēji lai aizstāvētu.
No visu ciematnieku mutēm vienlaikus izlauzās gara izelpa, un Rands nevilšus nodrebinājās.
- Pūķis! kāds ievaidējās. Tātad Gēldanā plosās Melnais!
- Nē, ne jau Melnais, Harals Luhans noņurdēja. Pūķis nav Melnais. Turklāt šis tāpat ir viltus Pūķis.
- Uzklausīsim, kas sakāms Faina kungam, mērs aicināja, taču ciematniekus apklusināt nebija viegli. Visās malās bļaustījās ļaudis, sievas un vīri mēģināja pārkliegt cits citu.
- Tikpat nelāgs kā Melnais!
- Tieši Pūķis izārdīja pasauli, vai tad ne?
- Viņš visu ievārīja! Viņa dēļ sākās Neprāta laiks!
- Pareģojumus tak visi zināt! Kad Pūķis atkal atdzims, visļaunākie murgi šķitīs kā jaukākie sapņi!
- Tas droši vien ir kārtējais viltus Pūķis. Citādi nevar būt!
- Kāda gan atšķirība? Visi taču atceras beidzamo viltus Pūķi. Arī viņš uzsāka karu. Tur tak, Fain, arī gāja bojā tūkstoši, vai ne? Toreiz viņš aplenca Iliānu.