- Nelāgi laiki! Veselus divdesmit gadus neviens nebija uzdevies par Atdzimušo Pūķi, bet nu pēdējos piecos gados mūs piemeklējuši treji. Nelāgi laiki! Un kas tas par pavasari?!
Rands saskatījās ar Matu un Perinu. Mata acis mirdzēja satraukumā, savukārt Perina vaigs bija raizēs savilcies. Rands atsauca atmiņā visus
jelkad dzirdētos stāstus par vīriem, kas sevi bija dēvējuši par Atdzimušo Pūķi. Tas, ka tie visi izrādījās viltus Pūķi, jo viņi krita vai izgaisa, nepiepildījuši nevienu no pareģojumiem, būtu mazākais ļaunums katrs aiz sevis atstāja milzu postu. Cīniņi plosīja veselas valstis, liesmas izpostīja pilsētas un ciematus. Ļaudis krita kā rudens lapas, un bēgļi stampājās pa ceļiem kā aitas aizgaldā. la vismaz zināja stāstīt gan pauninieki, gan tirgotāji, un nevienam kaut cik sakarīgam Divupes iedzīvotājam nenāca ne prātā viņus apšaubīt. Daži pat mēdza skandināt: tad, kad piedzimšot īstais Pūķis, pienākšot pasaules gals.
- Liecieties mierā! ciemata galva nokliedzās. Apklustiet! Beidziet kacināt savu iztēli, dažiem jau drīz uz lūpām parādīsies putas! Ļausim, lai godātais Fains mums izstāsta par šo viltus Pūķi. Ļaudis sāka pieklust, taču Senns Buije spītīgi nerimās.
- Vai šis ir viltus Pūķis? jumiķis skābu ģīmi vaicāja.
Godātais Alvērs samiedza acis, it kā šis izsauciens būtu viņu pagalam pārsteidzis, tad atcirta: Senn, neesi nu vecs muļķis! Taču Senns bija ielējis eļļu ugunī, un pūlis atkal murdēja.
- Viņš nevar būt Atdzimušais Pūķis! Lai Gaisma mums palīdz, viņš nevar būt!
- Klau, muļķa Buije! Gribi piesaukt nelaimi, ko?
- Tūlīt vēl sāksi daudzināt Melno! Tevi, Senn Buije, tas Pūķis ir apsēdis! Uzliksi lāstu mums visiem!
Senns dumpīgi palūkojās apkārt, ar stīvo skatienu mēģinādams panākt, lai pārmetumu izkliedzēji būtu spiesti nodurt acis, un tad ierunājās skaļāk: Nedzirdēju gan, ka Fains būtu teicis šis ir viltus Pūķis. Vai jūs, pārējie, to dzirdējāt? Paņemiet acis rokās! Kur ir labības dzinumi, kuriem vajadzēja būt ceļgala augstumā? Kāpēc vēl arvien valda ziema, ja te jau mēnesi jābūt pavasarim? Atskanēja dusmīgi kliedzieni, lai Senns pievaldot mēli. Es neturēšu muti! Arī man šādas runas nebūt neiet pie sirds, bet es negrasos ar grozu galvā gaidīt, kad kāds neģēlis no Tārenas pārceltuves ieradīsies pārgriezt man rīkli. Un es arī netīksmināšos par Faina izmanīgajām runām, ne šoreiz. Runā skaidru valodu, pauniniek! Ko tu esi dzirdējis? E? Vai tas vīrs ir viltus Pūķis?
Ja pat Fainu bija samulsinājušas šīs ziņas vai paša izraisītais satraukums, pauninieks nelika to manīt. Viņš tikai paraustīja plecus un piestūma kaulaino pirkstu pie deguna. Kurš gan to var pateikt, kamēr viss
nav galā? Vīrs apklusa un ļāva sejā iezagties vienam no saviem noslēpumainajiem smaidiem. Pauninieks pārlaida skatienu pūlim, it kā mēģinātu iztēloties klātesošo ģīmjus pēc nākamās vēsts un secinātu, ka tie varētu izskatīties smieklīgi. Es zinu, viņš sacīja pārāk nevērīgi sacīja, ka viņš ir apveltīts ar Vienspēku. Citi noteikti nebija. Taču šis spēj caurstrāvot. Zeme zem viņa ienaidnieku kājām paveras, un, kad viņš nokliedzas, sagrūst vareni mūri. Kad viņš sauc zibeni, tas sper un trāpa tur, kur viņš norāda. To esmu dzirdējis no vīriem, kuriem ticu.
Iestājās apstulbuma pilns klusums. Rands paskatījās uz draugiem. Perins, šķiet, iztēlojās ko tādu, kas viņam nepavisam nepatika, bet Mats vēl arvien likās gandrīz vai priecīgi satraukts.
Tama seja šķita tikai mazliet izklaidīgāka, nekā ierasts. Viņš pavilka mēru sev tuvāk, taču, iekams vīrs paguva ko bilst, nenovaldījās Evins Fingārs.
- Viņš sajuks prātā un nosprāgs! Nostāstos vīri, kuri caurstrāvo Spēku, vienmēr zaudē prātu, tad iznīkst un mirst. Tam var pieskarties tikai sieviete. Vai tad viņš to nezina? Tad puisis žigli pieliecās, lai izvairītos no godātā Buijes dunkas.
- Gana muldēts, puika! Senns pakratīja mezglotu dūri Evinam tieši sejā. Izrādi kaut mazliet cieņas un ļauj šo izrunāt vecākiem ļaudīm. Zūdi, ka tiec!
- Rimsties, Senn, Tams norūca. Puiku moka ziņkārība, tas arī viss. No tevis gan tādas muļķības neklājas pieredzēt.
- Izturies atbilstoši saviem gadiem, Brans piebilda. Un reizi par visām reizēm atceries, ka esi padomes loceklis.
Senna rievu izvagotā seja ar katru Tama un pēcāk arī mēra teikto vārdu arvien vairāk satumsa, līdz gandrīz sasniedza baklažāna nokrāsu.
- Jūs jau zināt, par kādām sievietēm viņš runā. Un neblenz uz mani tā, Luhan, tāpat arī tu, Krāv! Šis ir kārtīgs ciemats un kārtīgi ļaudis. Pietiek jau ar Faina musinošajām runām par viltus Pūķiem, kas izmanto Spēku, lai vēl klausītos šo ar Pūķu būšanām apmāto puišeli piesaucam Aesu Sedajus. Par šo un to neklājas runāt, un man ir vienalga, vai jūs ļausiet tam stulbajam menestrelam vāvuļot par visu, kas vien šim ienāks prātā. Tas nav pareizi, tas nav piedienīgi.
- Es te nemanīju, nedzirdēju un pat nesaodu neko tādu, par ko nevarētu runāt, Tams noteica, taču Fains nebija beidzis savu stāstu.
- Aesu Sedajas jau ir iesaistījušās notikumos, pauninieks pacēla balsi. Viņu pulciņš ir devies no Tarvalonas uz dienvidiem. Ja reiz Pūķis spēj valdīt pār Spēku, viņu, lai arī cik vīru pret šo sūtītu, nespēs sakaut neviens cits, izņemot Aesu Sedajas. Un tad vēl kādam ar Pūķi būs jātiek galā pēc sakāves. Ja, protams, viņu izdosies sakaut.
Kāds pūlī skaļi ievaidējās, un pat Tams ar Branu, pieres saraukuši, raižpilni saskatījās. Ciematnieki spiedās ciešāk cits pie cita, dažs labs ap augumu savilka apmetni, lai gan vējš bija pierimis.
- Protams, viņu sakaus! kāds nobļāvās.
- Viltus Pūķus vienmēr sakauj.
- Viņš taču ir jāsakauj, vai ne?
- Un ja nu šo nepieveiks?
Tamam beidzot izdevās kaut ko klusītēm pateikt mēram, un Brans, nelikdamies ne zinis par apkārt valdošo murdoņu un ik pa brīdim pamādams ar galvu, nogaidīja, līdz Tams būs pateicis visu sakāmo, lai pēcāk pats ierunātos pilnā balsī.
- Klausieties, jūs visi! Apklustiet un paklausieties! Klaigāšana atkal pierima līdz tik tikko dzirdamai murdoņai. Šīs vēstis ir kas vairāk par kārtējām ziņām no ārpasaules. Tās būtu jāapspriež ciema padomei. Godātais Fain, esi tik laipns un pievienojies mums viesnīcā, mēs gribētu uzdot tev dažus jautājumus.
- Kārtīgs kauss karsta, vircota vīna šobrīd man lieti noderētu, pauninieks sacīja, nosmiedamies pie sevis. Tad viņš nolēca no ratu bukas, apslaucīja putekļainās rokas gar kamzoli un līksmi saraustīja apmetni.
- Vai būsiet tik mīļi un izjūgsiet manus zirgus?
- Es gribu dzirdēt, kas viņam sakāms! Ne viena vien balss iebilda pret šādu notikumu pavērsienu.
- Jūs nevarat viņu tā vienkārši savākt! Sieva mani atsūtīja pēc spraužamadatām! Tas bija Vits Kongārs; apkārtējie meta uz viņu piktus skatienus, un vīrs savilka uz augšu plecus, taču neatkāpās ne par mata tiesu.
- Arī mums ir tiesības uzdot jautājumus, kāds pūļa dziļumā iesaucās. Es…
- Apklustiet! ciemata galva ierēcās, liekot atskanēt izbrīnītai kušināšanai. Kad padome būs uzdevusi savus jautājumus, godātais Fains atgriezīsies, lai izstāstītu visus jaunumus arī jums. Un lai tirgotu savus podus un adatas. Hu! Tad! Aizvediet godātā Faina zirgus uz stalli!
Tams un Brans iekārtojās abās pusēs pauniniekam. Pārējie padomes locekļi sapulcējās trijotnei aiz muguras, un viss pūlītis ieslīdēja Vīnavota iebrauktuvē, cieši noslēdzot durvis tieši deguna priekšā pārējiem, kas mēģināja iespiesties krogū. Uz durvju rībināšanu mērs atbildēja ar vienu vienīgu saucienu: