- Pa mājām!
Ļaudis mīņājās gar viesnīcas durvīm, murdēdami par pauninieka stāstīto un to, ko tas nozīmē. Tāpat viņi apsprieda padomes iespējamos jautājumus un minēja iemeslus, kāpēc arī ciematniekiem ir tiesības uzklausīt Fainu un uzdot pašiem savus jautājumus. Daži mēģināja ielūkoties pa iebrauktuves logiem, un pārītis pat centās iztaujāt Hu un Tadu, lai gan nebija īsti skaidrs, ko kalpotāji varētu zināt. Abi flegmatiskie staļļa puiši par atbildi tikai kaut ko norūca un mērķtiecīgi turpināja izjūgt zirgus. Citu pēc cita viņi aizveda Faina rikšotājus, bet, kad pēdējais zirgs bija prom, vīri vairs neatgriezās.
Rands nelikās ne zinis par pūli. Viņš apsēdās uz vecajiem akmens pamatiem, savilka apmetni ciešāk un sāka vērīgi raudzīties uz viesnīcas durvīm. Gēldana. Tarvalona. Jau šie vārdi vien likās svešādi un aizraujoši. Tas bija vietas, par kurām Rands bija dzirdējis tikai no pauninieku vēstītā un tirgotāju sargu stāstiem. Aesu Sedajas, kari un viltus Pūķi tas viss vairāk iederējās vēlu vakarā pie liesmojoša kamīna vērptās pasakās, kad vienīgā svece uzbūra savādus tēlus uz sienas un vējš kaucot grabinājās gar slēģiem. Galu galā viņš pats dotu priekšroku sniega vētrām un vilkiem. Tiesa, aiz Divupes robežām viss varēja būt citādi dzīve līdzinātos kādai no menestrela leģendām. Tas būtu īsts piedzīvojums. Ilgs piedzīvojums. Piedzīvojums visas dzīves garumā.
Ciematnieki lēnā garā izklīda, vēl arvien murminādami un purinādami galvas. Vits Kongārs piestāja, lai iemestu aci Faina vezumā, it kā cerētu tur ieraudzīt paslēpušos vēl otru pauninieku. Galu galā pie viesnīcas vairs kavējās tikai pulciņš jaunāku ciematnieku. Mats un Perins pienāca pie sēdošā Randa.
- Nezinu gan, kā menestrelam izdosies šo pārspēt, Mats aizrautīgi sacīja. Prātoju vai mēs kādreiz redzēsim šo viltus Pūķi?
Perins papurināja pinkaino galvu. Es nemaz negribu viņu redzēt. Kaut kur citur lai būtu, bet ne jau Divupē. Ne jau tad, ja tas nozimē karu.
- Vai ari Aesu Sedaju ierašanos, Rands piebilda. Vai varbūt esi aizmirsis, kas izraisīja Ārdljumu? Runā, ka to esot sācis Pūķis, bet tieši Aesu Sedaji pilnībā izpostīja pasauli.
- Es reiz dzirdēju stāstu, Mats lēni noteica, no kāda vilnas uzpircēja sarga. Viņš bilda, ka Pūķis atkal piedzimšot tad, kad cilvēkiem klāšoties visgrūtāk, un izglābšot mūs visus.
- Nu, viņš ir īsts muļķis, ja tam tic, Perins pārliecināti noskaldīja.
- Un tu esi muļķis, jo šo klausījies. Puisis neizklausījās dusmīgs; viņš iedegās dusmās ļoti lēnām, bet reizēm viņu nokaitināja Mata mūžam mainīgie prātojumi. Likās, ka šobrīd Perinā mostas piktums. Un droši vien beigās viņš piebilda, ka mēs visi dzīvosim jaunā Leģendu laikmetā.
- Es taču neteicu, ka viņam noticēju, Mats iebilda. Es tikai noklausījos, ko viņš stāstīja. To dzirdēja arī Nīnēva, un man likās, ka viņa novilks ādu pār acīm gan man, gan tam sargam. Viņš sacīja proti, sargs sacīja -, ka daudzi tam ticot, tikai vairoties šo pārliecību atzīt, jo baidoties no Aesu Sedajām vai Gaismas bērniem. Pēc tam kad Nīnēva mūs pieķēra, viņš vairs neko nestāstīja. Viedā mūs nosūdzēja tirgotājam, un viņš piedraudēja, ka šī esot beidzamā reize, kad sargs ir kopā ar viņu.
- Prātīgi darīts, Perins noteica. Pūķis mūs izglābšot? Izklausās pēc Koplinu runām.
- Kādam gan postam ir jāpiemeklē zemi, lai mēs gaidītu glābiņu no Pūķa? Rands prātoja. Un lūgtu palīdzību Melnajam?
- To viņš neteica, Mats atbildēja, tagad juzdamies neomulīgi. Un viņš neko neminēja par jaunu Leģendu laikmetu. Tikai sacīja, ka Pūķa atnākšana saplosīs pasauli.
- Tas mūs noteikti paglābtu, Perins strupi atcirta. Vēl viens Ardījums.
- Nolāpīts! Mats ievaidējās. Es tikai pārstāstu sarga teikto.
Perins vēlreiz papurināja galvu. Ceru, ka Aesu Sedajas un šis
Pūķis lai viņš būtu viltus vai īsts paliks tur, kur viņi ir. Varbūt tad Divupi neskars nekādi postījumi.
- Tu domā, ka viņas patiešām ir Melndraugi? Mats domīgi sarauca pieri.
- Par ko tu runā? Rands vaicāja.
- Par Aesu Sedajām.
Rands palūkojās uz Perinu, bet jauneklis tikai paraustīja plecus.
- Tukšas runas, Rands lēnītēm sāka, taču Mats viņu pārtrauca pusvārdā.
- Ne visi apgalvo, ka viņas kalpojot Melnajam.
- Pie Gaismas, Mat! Rands iesaucās. Aesu Sedaji taču izraisīja Ārdījumu. Ko vēl tu gribi zināt?
- Tā gan laikam būs, Mats nopūtās, bet jau nākamajā mirklī viņa vaibstos atkal iezagās smaids. Vecais Bilijs Kongārs zina teikt, ka nekā tāda nemaz neesot. Nav Aesu Sedaju. Nav Melndraugu. Saka tās visas esot pasakas. Viņš neticot arī Melnajam.
Perins pavīpsnāja. Koplinu runas no Kongāra mutes. Ko citu tu gaidīji?
- Vecais Bilijs piesauca Melno. Varu saderēt, ka to tu nezināji.
- Žēlīgā Gaisma! Rands izdvesa.
Mata smaids kļuva platāks. Tas bija pagājušajā pavasarī, kad griezējtārps iemetās šā laukos, bet negadījās nevienam citam. Tieši pirms viņi visi saķēra dzeltenacu drudzi. Es pats savām ausīm dzirdēju. Vecais vēl arvien apgalvo, ka tam netic, bet tagad ikreiz, kad prasu, lai viņš piesauc Melno, šis man met ar pirmo, kas trāpās pa rokai.
- Klau, Matrim Kauton, tu laikam nudien esi tik stulbs? Tobrīd pie viņu trijotnes pienāca Nīnēva Almēra. Viņas tumšā bize pār plecu gandrīz vai sprēgāja dusmās. Rands pierausās stāvus. Tobrīd Viedā, kuras slaidais augums tik tikko sasniedza Mata plecu, šķita garāka par ikvienu no viņiem par spīti savai jaunībai un glītajai ārienei.
- Man jau toreiz bija aizdomas, ka Bilijs Kongārs varētu ko tādu pasākt, tomēr biju domājusi, ka vismaz jums pietiks prāta nemudināt viņu uz tādu ķecerību. Varbūt tu, Matrim Kauton, arī esi jau gana pieaudzis, lai raudzītos pēc sievas, bet īstenībā tevi būtu jāpiesien mammai pie priekšauta. Tā tikai vēl trūka, lai tu pats piesauktu Melno.
- Nē, Viedā, Mats iebilda. Bija skaidri redzams, ka šobrīd viņš labprāt atrastos jebkur citur, tikai ne šeit. To sacīja vecais Bi… es gribēju teikt, godātais Kongārs, nevis es. Pelni un asinis! Es…
- Domā, ko runā, Matrim!
Rands izslējās taisnāk, lai arī Viedā neskatījās uz viņu. Perins šķita tikpat samulsis. Gan jau vēlāk kāds no puišiem žēlosies, ka viņus ir sunījis par pašiem tikai mazliet vecāks sievišķis kāds allaž sūdzējās pēc kārtējā
brāziena, protams, pašai Nīnēvai nedzirdot, tomēr, sastopot Viedo aci pret aci, vecuma starpība vienmēr likās ievērojama. Jo īpaši reizēs, kad viņa bija pikta. Nūja sievietes rokās vienā galā bija krietni resna, bet otrā visnotaļ šmauga, un ar to tad arī tika ikvienam, kurš, pēc Nīnēvas domām, izturējās glupi, vai nu pa galvu, vai pa nagiem, vai pa kājām. Un Viedā nelikās ne zinis par vainīgā vecumu vai stāvokli sabiedrībā.
Sākumā visa Randa uzmanība bija pievērsta Nīnēvai, tāpēc puisis neredzēja, ka viņa nav atnākusi viena. Aptvēris šo kļūmi, Rands iedomājās, ka jālaižas lapās, lai arī ko Viedā pēc tam teiktu vai darītu.
Uzmanīgi vērodama notiekošo, pāris soļu aiz Nīnēvas stāvēja Egvēna. Meitene bija Viedās augumā un arī līdzīgi tumsnēja, tāpēc tobrīd viņu varēja noturēt par Nīnēvas garastāvokļa atspulgu. Egvēnas rokas bija sakrustotas zem krūtīm, mute pārmetoši sakniebta ciešā svītrā. Meitenes seju aizēnoja mīkstā, pelēkā apmetņa kapuce, un viņas lielajās, brūnajās acīs nemanīja ne jautrības dzirksti.