Ja zem šīs saules pastāvēja kāds taisnīgums, tad, pēc Randa domām, tam, ka viņš bija divus gadus vecāks par Egvēnu, bija jānodrošina kaut jel kāda virsroka, taču tā nekad nenotika. Pat visveiksmīgākajās reizēs, runājot ar ciemata meičām, jauneklim pinās mēle šajā ziņā Perinām veicās krietni labāk -, bet, kad Egvēna, iepletusi acis tik plati, cik nu bija iespējams, pievērsa Randam savu ciešo skatienu un arī visu uzmanību, viņš nekad nespēja pateikt to, ko vēlējās sacīt. Varbūt izdosies aizšmaukt, kad Nīnēva beigs viņus strostēt. Tomēr Rands aptvēra, ka nebēgs, un nesaprata, kāpēc.
- Ja nu tu, Rand Altor, esi beidzis blenzt kā auns uz jauniem vārtiem, Nīnēva pievērsās viņam, varbūt spēsi man paskaidrot, kāpēc jūs, mīlīši, gvelzāt visas šīs muļķības, kaut arī pat jūsu teļapauros vajadzētu būt gana lielai sajēgai, lai tādus vārdus neņemtu mutē?
Rands satrūkās un atrāva skatienu no Egvēnas. Viedajai ierunājoties, meitenes sejā parādījās mulsinošs smaids. Nīnēvas balss skanēja dzedri, taču sejā varēja samanīt tik tikko jaušamu smaidu. Bet tad Mats skaļi iesmējās. Smaids Viedās sejā pagaisa, un viņas skatiens Mata smieklus aizžņaudza smilkstam līdzīgā gārdzienā.
- Ko teiksi, Rand? Nīnēva jautāja.
Ar acs kaktiņu jauneklis manīja, ka Egvēna vēl aizvien smaida. Kas, pēc viņas domām, te tik smieklīgs? Tas likās gana secīgi, Viedā, Rands
steigšus atbildēja. Vispirms pauninieks Padans Fains… visi… godātais Fains pavēstīja jaunumus par viltus Pūķi Gēldanā, par karu un par Aesu Sedajām. Padome nosprieda, ka ir pietiekami svarīgi izrunāties ar viņu. Un par ko citu lai mēs runātu?
Nīnēva papurināja galvu. Tad tāpēc pauninieka vezums atstāts viesnīcas priekšā. Dzirdēju, kā ļaudis steidz to sagaidīt, taču nevarēju pamest cienījamo Ajelīnu, pirms viņai bija pārgājis drudzis. Tātad padome iztaujā pauninieku par Gēldanā notiekošo? Cik nu pazīstu mūsējos, viņi uzdod nepareizos jautājumus un piemirst par pareizajiem. Lai noskaidrotu ko derīgu, būs jāiesaista Sievu loks. Saraustījusi apmetni ciešāk ap pleciem, viņa nozuda iebrauktuves durvīs.
Egvēna negāja līdzi Viedajai. Kad viesnīcas durvis aiz Nīnēvas aizvērās, meitene nostājās Randa priekšā. Rievas pierē bija izlīdzinājušās, taču ciešais acu skatiens viņam lika justies neomulīgi. Jauneklis paskatījās uz draugiem, bet abi, plati smaidīdami, lavījās prom.
- Rand, neļauj, lai Mats tevi ievelk savās muļķībās, Egvēna lūdza nopietni kā pati Viedā, bet tad piepeši iespurdzās. Nebiju tevi redzējusi šādā paskatā kopš tās reizes, kad Senns Buije tevi un Matu pieķēra savā ābeļdārzā, tikai toreiz jūs bijāt gadus desmit veci.
Rands pamīņājās un palūkojās uz draugu pusi. Tie stāvēja ne pārāk tālu no viņiem, un Mats, sparīgi žestikulēdams, Perinām kaut ko stāstīja.
- Vai rīt padejosi ar mani? Ne jau šādu jautājumu Rands bija grasījies uzdot. Tiesa, viņš gribēja dejot ar Egvēnu, bet arī baidījās no tā kā no uguns; Rands zināja kopā ar meiteni viņš jutīsies pagalam neveikli. Gluži kā tagad.
Egvēnas lūpu kaktiņi tik tikko jaušami savilkās augšup. Pēcpusdienā, viņa atbildēja. No rīta es būšu aizņemta.
Tad atskanēja Perina sauciens. Menestrels!
Egvēna paskatījās uz abiem puišiem, bet Randa plauksta satvēra viņas apakšdelmu. Aizņemta? Ar ko?
Par spīti vēsajam laikam, viņa atsvieda atpakaļ apmetņa kapuci un nepārprotami nevērīgi pārmeta matus pār plecu. Pēdējoreiz tie, saņemti ar sarkanu lenti, lai nekristu Egvēnai sejā, bija plūduši tumšos viļņos pār pleciem. Nu mati bija sapīti garā bizē.
Rands blenza uz bizi, it kā viņa acu priekšā būtu odze, tad zagšus palūkojās uz Pavasara kārti, kas tagad viena stāvēja, gatava rītdienas
svinībām. No rīta brīvās precību vecuma sievietes dejos ap kārti. Puisim šķita, ka kaklā ir kamols, tāpēc viņš norija siekalas. Randam nebija ienācis prātā, ka Egvēna sasniegs precību vecumu vienlaikus ar viņu.
- Nav taču jāprecas, jauneklis nomurmināja, tikai tāpēc, ka sasniegts precību vecums. Ne jau tūlīt un tagad.
- Protams, nav. Pat iespējams vispār nav jāprecas.
Rands aizmiedza un atkal atvēra acis. Vispār?
- Viedā neiziet pie vīra. Zini, Nīnēva mani apmāca. Viņa domā, ka man ir ķēriens, ka es varētu iemācīties sadzirdēt vēju. Nīnēva saka: ne visas Viedās to spējot, pat ja apgalvojot, ka viņām tas ir pa spēkam.
- Viedā! Rands iesaucās. Viņš neievēroja bīstamo uzplaiksnījumu Egvēnas acīs. Nīnēva būs ciemata Viedā vēl vismaz piecdesmit gadus. Vai pat ilgāk. Vai grasies visu savu dzīvi pavadīt kā viņas mācekle?
- Ir arī citi ciemati, Egvēna iekarsusi atcirta. Nīnēva zina teikt, ka miesti uz ziemeļiem no Tarenas vienmēr izvēloties Viedo no citas puses. Turienes ļaudis uzskatot, ka tādējādi viņai neesot īpašas labvēlības pret kādu no ciematniekiem.
Jaunekļa jautrība pagaisa tikpat ātri, kā bija parādījusies. Projām no Divupes? Tad jau es tevi nekad vairs neredzētu.
- Un tev tas neietu pie sirds? Beidzamajā laikā gan neesi licis manīt, ka es tev rūpētu.
- No Divupes nekad neviens neaiziet, Rands turpināja. Varbūt kāds aizklīst no Tārenas pārceltuves, bet viņi jau mūždien ir bijuši tāli un savādi. Ne īsti divupieši.
Egvēna smagi nopūtās. Nu ko, varbūt arī es esmu savāda. Varbūt es vēlos redzēt kaut dažas no teiksmu vietām. Vai nekad neesi par to prātojis?
- Protams, esmu. Dažkārt aizklīstu nomoda sapņos, tomēr zinu atšķirību starp sapņiem un īstenību.
- Bet es nezinu? meitene pikti vaicāja un apcirtās ar muguru pret sarunbiedru.
- Ne jau to es gribēju teikt. Es runāju par sevi. Egvēn?
Viņa saraustīja apmetni ap sevi, it kā uzceļot sienu, un pagājās pāris soļu nostāk. Rands izmisumā saberzēja deniņus. Kā gan lai to paskaidro? Ne jau pirmoreiz Egvēna bija izvilkusi no viņa vārdiem tādu nozīmi, kādu viņam nav bijis ne prātā tajos ielikt. Ja Egvēna bija šādā omā, katra kļūme
visu vērstu tikai vēl ļaunāku, turklāt Rands bija visnotaļ pārliecināts, ka par kļūmi tiks uzskatīts gandrīz katrs viņa izteiktais vārds.
Pienāca Mats un Perins. Egvēna par tiem abiem nelikās ne zinis. Draugi vilcinoties nopētīja meiteni, tad cieši saspiedās ap Randu.
- Arī Perinām Moiraina iedevusi monētu, Mats sacīja. Tādu pašu kā mums. Pēc mirkļa pauzes viņš piebilda: Un viņš ir redzējis jātnieku.
- Kur? Rands jautāja. Un kad? Vai vēl kāds viņu redzēja? Vai tu kādam par redzēto stāstīji?
Perins pacēla milzīgās plaukstas, aicinādams draugu nesteigties. Uzdod pa vienam jautājumam. Vakar, jau krēslai metoties, es viņu redzēju ciemata nomalē vērojam smēdi. Uzdzina man tirpas, tā gan. Pastāstīju godātajam Luhanam, bet, kad viņš iznāca uzmest aci svešiniekam, tā vairs tur nebija. Meistars noteica, ka man rēgojoties ēnas. Tomēr, mums dzēšot ēzes liesmas un kārtojot darbarīkus, viņš staipīja līdzi savu vislielāko veseri. Viņš vēl nekad nebija tā darījis.
- Tātad Luhans tev noticēja, Rands secināja, bet Perins paraustīja plecus.
- Nezinu gan. Kad pavaicāju, kāpēc viņš nēsā līdzi veseri, ja es esmu redzējis tikai ēnas, Luhans kaut ko noteica par pārdrošiem vilkiem, kas klimstot apkārt pa ciematu. Varbūt viņš nosprieda, ka esmu redzējis plēsoņu, bet šim gan vajadzētu saprast, ka es spēju atšķirt pelēci no jātnieka arī krēslā. Es zinu, ko redzēju, un neviens mani nepiespiedīs mainīt domas.