- Es tev ticu, Rands sacīja. Ja atceries, arī es viņu sastapu. Perins gandarīti norūcās, it kā iepriekš nebūtu bijis drošs par redzēto.
- Par ko jūs runājat? pēkšņi jautāja Egvēna.
Rands vēlējās, kaut viņi būtu runājuši klusāk. Viņš tā arī būtu darījis, ja nojaustu, ka meitene klausās. Mats un Perins, stulbi smaidīdami, ņēmās Egvēnai stāstīt par tikšanos ar jātnieku melnā, bet Rands klusēja. Jauneklis bija pārliecināts, ka zina, ko viņa teiks, kad draugi būs visu izstāstījuši.
- Nīnēvai bija taisnība, vērsdamās pie debesīm, Egvēna noteica.
- Jums nudien vēl ir slapjš aiz ausīm. Vai ziniet cilvēki mēdz jāt zirga mugurā. Un tas viņus nepadara par menestrela pasaku cienīgiem briesmoņiem. Rands pamāja ar galvu tieši to viņš bija paredzējis. Meitene pievērsās viņam. Un tu izplati šīs baumas. Reizēm tev, Rand Altor, ar
pratiņu tā pašvakāk. Ziema jau tāpat bija gana biedējoša, bet tu vēl klīsti .ipkārt un baidi bērnus ar saviem pekstiņiem.
Rands savieba skābu ģīmi. Egvēn, es neizplatu baumas. Es tikai redzēju to, ko redzēju, un šis jātnieks nebija zemnieks, kurš meklē noklīdušu govi.
Egvēna dziļi ieelpoja un jau pavēra muti, taču neviens tā arī neuzzināja, ko viņa gribēja teikt, jo tobrīd vaļā atsprāga viesnīcas durvis un pa tām, it kā viņam kāds dzītos pakaļ, izmetās sirms, izspūris vīrs.
.
Ceturtā nodaļa.Menestrels
I
ebrauktuves durvis ar blīkšķi aizcirtās sirmgalvim aiz muguras, un
viņš strauji pagriezās, lai uzmestu tām piktu skatienu. Vīrs bija slaids
un pat šķistu gara auguma, ja ne salīkušie pleci. Tiesa, kustējās viņš
visai žirgti, kas likās esam pretrunā ar acīm redzamo vecumu. Vīra apmet-
nis izskatījās kā dīvainu apveidu un izmēru ielāpu klājiens un ar katru
mazāko vēja pūsmiņu uzvirmoja simt nokrāsu ņirbā. Rands ievēroja, ka,
neraugoties uz godātā Alvēra sacīto, apmetnis ir visai biezs un ielāpi uz
tā uzšūti tikai skata pēc.
- Menestrels! Egvēna satraukti nočukstēja.
Apmetnim plandot, sirmais vīrs vēlreiz strauji pagriezās. Garajam kamzolim bija savādas, platas piedurknes un milzīgas kabatas. Ap vīra muti vijās garas ūsas tikpat sirmas kā mati uz viņa galvas. Seja līdzinājās grumbu izvagotam grūtus laikus pieredzējuša koka stumbram. Menestrels cēli pamāja uz Randa un pārējo pusi ar garu, smalki grieztu pīpi, no kuras stīdzēja tieva dūmu strūkliņa. Zem sirmajām, spurainajām uzacīm vīdēja zilas acis, kas ieurbās it visā, kam vien vīrs pievērsa skatienu.
Randu viņa acis piesaistīja pat vairāk nekā viss pārējais menestrela veidols. Visiem Divupes iedzīvotājiem, tāpat kā vairumam tirgoņu un to sargu, kā arī pārējiem, ko jauneklis savā dzīvē bija redzējis, acis bija tumšas. Kongāri un Koplini tik ilgi ķircināja Randu par viņa pelēkajām acīm, ka beidzot viņš neizturēja un ievilka Evalam Koplinam tieši pa degunu. Kā viņš toreiz dabūja pa mizu no Viedās! Tagad Randam bija jāprāto par to, vai pastāv kāda debesmala, kur tumšu acu nav nevienam. “Varbūt arī Lans nāk no šādām zemēm.”
Kas šī ir par draņķa vietu? menestrels dobji pavaicāja. Viņa balss izklausījās varenāka par parasta cilvēka balsi. Pat ārpus telpām tā šķita aizskanam tālu jo tālu un atbalsojamies no ēku sienām. Tie āksti iepriekšējā ciematā kalna galā apgalvoja, ka es nokļūšot šeit pirms tumsas, bet aizmirsa piemetināt, ka tas man izdosies vien tad, ja ceļā došos krietni pirms pusdienlaika. Kad beidzot es, izsalis līdz kaulam un gatavs iezvelties siltā gultā, atvelkos līdz šejienei, viesnīcnieks ņemas pukstēt par diennakts stundu, it kā es būtu kāds klaiņojošs cūkgans un it kā pati ciema padome nebūtu lūgusi mani pagodināt šos jūsu svētkus ar manu izsmalcināto priekšnesumu. Un vēl viņš aizmirsa piebilst, ka ir šī miesta mērs. Menestrels uz mirkli pieklusa, lai ievilktu elpu, pārlaida skatienu pār jauno ciematnieku pulciņu, bet tad atkal turpināja sūkstīties. Kad es nonāku lejā krogus zālē, lai pavarda priekšā izpīpētu pīpīti un izdzertu kausu miestiņa, visi sāk blenzt uz mani kā uz visnīstāko no znotiem, kas atvilcies, lai aizņemtos naudu. Kāds vectēvs sāka mani mācīt, ko drīkstu un ko nedrīkstu vēstīt, tad sīks skuķis ņēmās kliegt, lai vācos ārā, vēl piedraudot ar pamatīgu bozi, kad šai šķita es nekustos gana ātri. Vai tad ir dzirdēts, ka pret menestreliem kāds šādi izturētos?
Spriežot pēc Egvēnas sejas, meiteni plosīja pretrunīgas jūtas: spožacu sajūsma par iespēju skatīt menestrelu savām acīm sadūrās ar vēlmi aizstāvēt Nīnēvu.
- Atvainojiet, godātais menestrel, ierunājās Rands, apzinoties, ka sejā ir iezadzies muļķīgs smaids. Tā bija mūsu Viedā un…
- Tas smukais skangals no skuķa? menestrels brīnījās. Ciema Viedā? Savādi, viņas vecumā drīzāk būtu jāknakstās ar puišiem, nevis jāparedz gaidāmais laiks un jāārstē sasirgušie.
Rands mulsi pamīņājās uz vietas. Viņš cerēja, ka Nīnēva nekad neuzzinās par menestrela vārdiem. Vismaz ne līdz brīdim, kad priekšnesums būs galā. Izdzirdējis menestrela sacīto, Perins saviebās un Mats klusītēm iesvilpās abi draugi, šķiet, bija nodomājuši vienu un to pašu.
- Tie vīri bija ciema padomes locekļi, Rands turpināja. Esmu pārliecināts, ka viņi nebūt nevēlējās izturēties pret jums ar necieņu. Saprotiet, mēs nupat kā uzzinājām, ka Gēldanā sācies karš un kāds vīrs tur uzdodas par Atdzimušo Pūķi. Bet viņš esot viltus Pūķis. Turp no Tarvalonas dodoties arī Aesu Sedajas. Padome mēģina izspriest, vai arī mums draud briesmas.
- Tie nu gan ir jaunumi ar bārdu, pat Bērlonā, menestrels nicigi novilka, un tā ir pati nomaļākā vieta pasaulē, kur ļaudis par visu uzzina pēdējie. Apklusis un pārlaidis skatienu ciematam, vīrs dzēlīgi piebilda: Gandrīz pati nomaļākā. Tad menestrela skatiens apstājās pie vezuma, kas, visu pamests, vēl arvien stāvēja iebrauktuves priekšā ar zemē noliktām ilksīm. Ak tā. Man jau likās, ka es krogū manīju Padanu Fainu. Viņa balss vēl arvien skanēja dobji, taču nu jau skanīgums šķita zudis, tā vietu ieņēma nicinājums. Fains vienmēr ir bijis nadzīgs uz nelāgu ziņu izklāstīšanu un vēl nadzīgāks uz baisiem jaunumiem. Viņā ir vairāk kraukļa, ne cilvēka.
- Godātais Fains Emondāri apciemo jo bieži, godāto menestrel, Egvēna aizrādīja, netīksmes pustonītim beidzot izlaužoties cauri sajūsmai. Viņam patīk daudz smieties, turklāt labo ziņu parasti ir vairāk nekā ļauno.
Menestrels brīdi pētīja meiteni, tad plati pasmaidīja. Tu gan esi jauks skuķis! Vēl tikai vajadzētu iepīt matos rožu pumpurus. Diemžēl es nespēju uzburt ziedus no zila gaisa, vismaz ne šogad, bet varbūt tu vēlētos rīt priekšnesuma laikā atrasties uz paaugstinājuma man līdzās? Pasniegt man flautu, kad tā būs vajadzīga, un visādas citādas uzpariktes? Es par palīdzi vienmēr izvēlos visglītāko meiteni, kādu spēju atrast.
Perins nosmīkņāja, bet Mats, kurš visu laiku bija ķiķinājis, skaļi iesmējās. Rands pārsteigumā samiedza acis. Egvēna cieši raudzījās uz viņu, bet viņš pat nepratās pasmaidīt. Tad meitene izslējās staltāk un pārāk mierīgi atbildēja:
- Paldies, godātais menestrel! Es izlīdzēšu jums ar vislielāko prieku.
- Toms Merilins, menestrels sacīja. Četrotne blenza uz viņu, neko nesaprazdama. Mani sauc Toms Merilins, nevis godātais menestrels. Vīrs saraustīja plecos uzmesto daudzkrāsu apmetni, un balss atkal nodimdēja tā, lai pieskandinātu arī visdižāko zāli. Savulaik bijis galma bards, es tagad tiešām esmu pelnījis Godātā Menestrela titulu, bet sauciet mani vienkārši par Tomu Merilinu, un lai menestrels būtu pazemīgais amata nosaukums, ar kuru es sevi greznoju. Šiem vārdiem sekoja varen smalks reveranss ar tik izmanīgu apmetņa plandīšanu, ka Mats ņēmās aplaudēt, bet Egvēna kaut ko atzinīgi nomurmināja.