- Godātais… ē… godātais Merilin, Mats ierunājās, pēc visa Toma Merilina nupat pateiktā netikdams gudrs, kā svešinieku uzrunāt, kas
īsti notiek Gēldanā? Vai jūs kaut ko zināt par šo viltus Pūķi? Vai Aesu Sedajām?
- Vai tad es, puis, izskatos pēc pauninieka? menestrels norūca, pret plaukstu izdauzīdams pīpi. Ta nozuda kaut kur apmetņa vai kamzoļa krokās. Rands pat nepamanīja, kā un kur pīpe pazuda. Es esmu menestrels, nevis pļāpukule. Turklāt izvairos kaut ko zināt par Aesu Sedajām. Tā ir krietni vien drošāk.
- Bet par karu? Mats cerīgi atkārtoja, taču godātais Merilins viņu pārtrauca pusvārdā.
- Karos, manu zēn, vieni muļķi nogalina citus muļķus pagalam stulbu iemeslu dēļ. Un nevienam par tiem neklājas zināt ko vairāk. Esmu šeit ieradies, lai sajūsminātu ar savu mākslu. Pēkšņi menestrels pavērsa rādītājpirkstu pret Randu. Tu, puis. Garais. Droši vien vēl neesi beidzis augt, bet šaubos, vai šajā pusē ir vēl kāds tik slaids vīrs. Un varu saderēt, ka šajā ciematā vien retajam ir tāda acu krāsa kā tev. Pleci tev ir cirvja kāta platumā, bet augums kā īstam aijelam. Kā tevi sauc, puis?
Rands vilcinādamies nosauca savu vārdu, domādams, vai vīrs nevelk viņu uz zoba, bet menestrels jau bija pievērsies Perinām. Savukārt tu esi varens kā ogērs. Nu gluži kā izspļauts! Kā tevi sauc?
- Tikai tad, ja es uzkāptu pats sev uz pleciem, Perins nosmējās.
- Baidos, godātais Merilin, ka mēs ar Randu esam parasti puiši, nevis kādi izdomāti radījumi no jūsu stāstiem. Mani sauc Perins Aibara.
Merilins paraustīja ūsas vienā pusē. Nu, nu! Izdomāti radījumi no maniem stāstiem. Vai tā jūs tos uztverat? Tad jau šķiet, ka jūs, puiši, būsiet apceļojuši malu malas?
Rands savaldījās un nebilda ne vārda, būdams pārliecināts, ka par viņiem smejas, taču Perins nerimās.
- Mēs visi esam bijuši līdz pašam Sardzes kalnam un Devena ceļam. Tik tālu no šejieniešiem ir ceļojis vien retais. Perins nelielījās viņš plātījās ļoti reti. Puisis vienkārši teica taisnību.
- Mēs esam redzējuši arī Tīreli, Mats piebilda, un viņa balsī gan izskanēja lielība. Tas ir purvs Ūdensmeža tālajā galā. Tur vispār neviens neieklīst, izņemot mūs, Tīrelī ir pārāk daudz plūstošo smilšu un akaču. Neviens nedodas arī uz Miglas kalniem, bet mēs reiz tur nokļuvām. Nu, vismaz līdz kalnu piekājei.
- Tik tālu? menestrels nomurmināja, nu jau nerimus braucīdams ūsas. Randam šķita, ka godājamais slēpj smaidu. Tad jaunais Altors pamanīja Perina saraukto pieri.
- Kāpt kalnos ir nelāga zīme, piebilda Mats, it kā censtos attaisnoties par to, ka pats nav devies tālāk. To zina ikviens.
- Tā, Matrim Kauton, ir bērnišķīga muļķība, viņu pikti pārtrauca Egvēna. Nīnēva saka… Meitene aprāvās, vaigiem piesarkstot, un nu viņa uz Tomu Merilinu nebūt vairs neskatījās draudzīgi. Nav pareizi uzvedināt… Nav… Egvēnas seja kļuva vēl sarkanāka, un tad viņa apklusa. Mats samirkšķināja acis, it kā viņam tikai tagad rastos aizdomas par notiekošo.
- Tev taisnība, bērns, menestrela balsī ieskanējās nožēla. Es pazemīgi lūdzu piedošanu. Es šeit esmu ieradies, lai izklaidētu. Ak, mēle man vienmēr liek iekulties nepatikšanās!
- Lai arī mēs nebūtu ceļojuši uz tik tālām zemēm kā jūs, Perins strupi izmeta, bet kāds gan sakars Randa garumam ar visu pārējo?
- Rau, kāds, puis. Pēc neilga brītiņa es ļaušu tev mēģināt pacelt mani gaisā, bet tu nespēsi atraut manas pēdas no zemes. Nedz tu, nedz tavs garais draugs Rands, tā tevi sauca? Nedz arī kāds cits vīrs. Ko tu par to domā?
Perins iespurdzās. Domāju, ka es tūlīt pat varētu jūs pacelt. Kad kalēja māceklis spēra soli uz priekšu, Toms Merilins ar rokas mājienu viņu apturēja.
- Vēlāk, puis, vēlāk. Tad, kad ciematnieki būs sapulcējušies, lai vērotu priekšnesumu. Māksliniekam ir vajadzīgi skatītāji.
Kopš menestrela iznākšanas no viesnīcas Zaļienā bija sapulcējušies savi divi desmiti ciematnieku. Pārsvarā jauni vīrieši un sievietes, starp kuriem pavīdēja pa bērna sejai ar brīnumos ieplestām acīm un muti. Izskatījās, ka visi sagaida no menestrela kādus brīnumus. Sirmais vīrs noskatīja klātesošos šķiet, lai tos pārskaitītu, tad tik tikko manāmi papurināja galvu un nopūtās.
- Laikam jau man būs jāļauj jums nobaudīt kādu kriksīti. Lai varat skriet un pastāstīt pārējiem. Ko? Tikai kriksītis no tā, ko rīt jūs piedzīvosiet savu svētku gaitā.
Menestrels spēra soli atpakaļ, tad pēkšņi uzšāvās gaisā un, izliecies un apmetis salto, piezemējās uz vecajiem akmens pamatiem ar seju pret
skatītājiem. Turklāt šķiet, vīram vēl lidojot gaisā, viņa rokās iedancojās trīs bumbiņas: sarkana, balta un melna.
No vērotāju puses atskanēja klusi čuksti tajos saplūda pārsteigums un gandarījums. Pat Rands piemirsa nupat izjusto aizkaitinājumu. Viņš uzzibināja smaidu Egvēnas virzienā, un meitene atbildēja ar to pašu, tad abi līksmi pievērsās menestrelam.
- Jūs gribat stāstus? Toms Merilins skandēja. Man stāstu netrūkst, un tie tiks arī jums. Es likšu tiem atdzīvoties jūsu acu priekšā. Nez no kurienes starp trijām jau redzētajām iezibējās zila bumbiņa, tad zaļa un arī dzeltena. Tie būs stāsti par dižiem kariem un dižiem varoņiem stāsti vīriem un zēniem. Sievas un meitenes piedzīvos visu Aptarigīnu ciklu. Nostāstus par Artūru Pēndragu Tanrēlu, Artūru Vanagspārnu, Artūru, Augsto Karali, kurš reiz valdīja pār visām zemēm no paša Aijelu tuksneša līdz pat Aritas okeānam un pat vēl tālāk. Brīnišķus stāstus par savādiem ļaudīm un savādām zemēm, par Zaļo vīru, par Sargātājiem un trollokiem, par ogēriem un aijeliem. Anlas, Gudrās Padomdevējas, Tūkstoš Pasakas. Par Džēmu, Milžu Kāvēju. Par to, kā Susa pieradināja Džainu Klaiņotāju. Par Maru un Trim Muļķa Karaļiem.
- Pastāstiet mums par Lennu! uzsauca Egvēna. Par to, kā viņš aizlidoja uz Mēnesi no uguns radīta ērgļa vēderā. Par to, kā viņa meita Salja klīst starp zvaigznēm.
Rands pameta skatienu sāņus uz meiteni, taču likās, ka visa viņas uzmanība ir pievērsta menestrelam. Egvēnai nekad nebija patikuši stāsti par piedzīvojumiem un gariem ceļojumiem. Viņa vienmēr deva priekšroku pastāstiem par jautriem atgadījumiem vai par to, kā sievietes izrādījušās attapīgākas par ļaudīm, kuriem vajadzēja būt gudrākiem par visiem citiem. Rands bija pārliecināts, ka stāstus par Lennu un Salju meitene lūdza izstāstīt tikai tāpēc, lai aizbērtu skudru sauju viņam aiz krekla. Egvēna taču saprata, ka Divupē dzimušajiem nav vietas plašajā pasaulē. Klausīties stāstus par varoņu piedzīvojumiem, pat sapņot par tiem, bija kas viens. Lūgt, lai tie norisinās tepat, acu priekšā, bija gluži kas cits.
- Tie nu gan ir seni pastāsti, noteica Toms Merilins, pēkšņi žonglēdams trīs bumbiņas katrā rokā. Daži apgalvo, ka no Laikmeta, ko pasaule piedzīvoja pirms Leģendu Laikmeta. Varbūt pat senāki. Taču ņem vērā, ka es zinu visus stāstus gan no bijušajiem, gan vēl tikai nākamajiem Laikmetiem. No Laikmetiem, kad cilvēki valdīja pār debesīm
un zvaigznēm, un no Laikmetiem, kad cilvēks klaiņoja pa zemi kā brālis plēsīgiem zvēriem. No brīnumu Laikmetiem un no šausmu Laikmetiem. No Laikmetiem, kuri beidzās, no padebešiem gāžoties uguns lietum, un no Laikmetiem, kuru lāsts bija sniega un ledus važas pār zemi un jūru. Es zinu visus stāstus, un visus es izstāstīšu. Stāstus par Milzi Mosku, kura Uguns Šķēps spēja aizsniegt pasaules otru malu, un par viņa kariem ar Visa Karalieni Alsbetu. Par Materēzi Dziedinātāju, Brīnišķās Indas māti.