41. Veci draugi un jaunas briesmas…………………………………. 619
42. Sapņu atcerēšanās………………………………………………………. 635
43. Lēmumi un parādības………………………………………………… 648
44. Tumsa Ejās…………………………………………………………………. 661
45. Sekotāji Ēnā……………………………………………………………….. 674
46. Faldara……………………………………………………………………….. 689
47. Vēl daži nostāsti par Ratu………………………………………….. 707
48. Lāsts…………………………………………………………………………… 720
49. Melnais sakustējies…………………………………………………….. 732
50. Satikšanās pie Acs………………………………………………………. 741
51. Pret Ēnu……………………………………………………………………… 753
52. Nav nedz sākuma, nedz beigu…………………………………… 763
53. Rats veļas…………………………………………………………………… 774
Skaidrojošā vārdnīca………………………………………………………….. 784
Prologs
.
Pūķa kalns
Zemei atmiņās ierūcoties un ievaidoties, it kā tā mēģinātu notikušo vērst par nebijušu, pils vēl arvien pa brīdim nodrebēja. Gaismas strēles, kas lauzās cauri brukumiem sienās, lika iedzirkstīties gaisā nerimstoši virmojošiem puteklīšiem. Liesmu atstātās zīmes izkropļoja sienas, grīdas, griestus. Plati, melni smērējumi šķērsoja reiz tik spilgto gleznojumu uzburbušo krāsu un zeltījumus, un sodrēji klāja cilvēku un dzīvnieku drūpošās frīzes, kas likās cēlušās iešanai, pirms norima šis vājprāts. Visur gulēja nogalinātie vīrieši, sievietes un bērni, sastinguši tur, kur, mēģinot bēgt, viņus zemē bija notriekuši zibeņi, kas šaudījās pa visiem gaiteņiem; bēgļus bija panākušas uzglūnošās liesmas vai viņi bija iestiguši pils akmeņos akmeņos, kas gandrīz kā dzīvi bija plūduši un snaikstījušies, pirms atkal iestājās miers. Kā savāds pretstats šķita krāsainie gobelēni un gleznojumi, īstenu meistaru darinājumi. Šausmu neskarti tie joprojām karājās savās vietās, izņemot dažus, ko bija sašķiebusi sienu uzblīšana. Smalkgriezuma mēbeles ar ziloņkaula un zelta inkrustācijām stāvēja kā stāvējušas, izņemot tās dažas, ko bija apgāzusi grīdu plaisāšana.
Prātam neaptveramais bija trāpījis pašu serdi, nelikdamies ne zinis par otršķirīgo.
Levss Terīns Telamons klīda pa pili, izmanīgi saglabādams līdzsvaru ikreiz, kad zeme sagrīļojās zem kājām. Iljēna! Mīļā, kur tu esi? Kāpjot pāri sievietei, kuras zeltmataino daili izkropļoja pēdējo dzīves mirkļu šausmas un kuras vēl arvien plaši ieplestajās acīs bija sastingusi neticība, Levsa gaišpelēkā apmetņa mala izšļūca caur asiņu lāmu. Kur tu esi, manu sieviņ? Kur visi slēpjas?
Tad viņa skatiens apstājās pie paša atspulga spogulī, kas šķībi karājās pie uzburbušā marmora. Levsa Terīna karaliskās drānas reiz bija zaigojušas pelēkas, asinssarkanas un zeltainas, bet nu smalkausto, tirgotāju no Pasaules jūras viņa krasta pārvesto drānu klāja netīrumi un uzplēsumi, kā arī tie paši putekļi, kas gūla uz vīra matiem un ādas. Kādu mirkli pirksti apstājās pie zīmes uz apmetņa apļa ar līkloču līnijas atdalītu baltu un melnu pusi. Šis simbols kaut ko nozīmēja. Taču Levsa Terīna uzmanība pie izšūtās zīmes ilgi neaizkavējās. Viņš nopētīja savu attēlu, it kā tas viņu pārsteigtu. Slaids vīrietis pusmūža gados. Reiz bijis pievilcīgs, bet tagad uz galvas sirmo matu bija vairāk nekā tumšo, seju vagoja spriedzes un rūpju rievas. Tumšās acis šķita pieredzējušas pārāk daudz. Levss Terīns sāka klusītēm smieties, tad atmeta galvu un viņa smiekli atbalsojās zem nedzīvajām velvēm.
- Iljēna, mana mīļā! Panāc šurp, sieviņ! Tev tas ir jāredz.
Viņam aiz muguras ievirmojās un iemirdzējās gaiss, lai pēc mirkļa sastingtu vīrietī, kurš palūkojās apkārt, mutei uz mirkli nepatikā sašķiebjoties. Viņš bija augumā mazāks par Levsu Terīņu, no galvas līdz kājām tērpies melnā, izņemot sniegbaltās mežģīnes pie kakla un sudraba izšuvumu gar garo, virs ceļa atlocīto zābaku augšmalu. Atnācējs spēra soļus uzmanīgi un rūpīgi cilāja apmetni, lai tas neskartu mirušos. Grīda vēl pa brīdim iedrebējās, taču viņa skatiens bija pievērsts vīram, kas skatījās spogulī un smējās.
- Rīta Pavēlniek, vīrs melnā ierunājās, es esmu ieradies tev pakaļ.
Smiekli aprāvās, it kā nekad nebūtu izskanējuši, un Levss Terīns
pagriezās, nebūt nešķīzdams pārsteigts. Ak, ciemiņš! Vai tev, svešiniek, ir Balss? Drīz būs Dziesmu laiks, un šeit ikviens ir laipni aicināts mums piebiedroties. Iljēna, mīļā, mums ir viesis! Iljēna, kur tu esi?
Melnā vīra acis iepletās, viņš uzmeta skatienu zeltmatainās sievietes ķermenim, lai pēcāk atkal pievērstos Levsam Terīnam. Lai rauj tevi Šaitans, vai trupe tevī jau ir ieēdusies tik dziļi?
- Tas vārds, Šai… Levss Terīns nodrebēja un pacēla roku, it kā lai kaut ko aizgaiņātu. Tev neklātos to piesaukt. Šis vārds ir bīstams.
- Tad vismaz tik daudz tu atminies. Bīstams tev, muļķi, ne man. Ko vēl tu atceries? Kustini smadzenes, tu, Gaismas apstulbotais idiot! Es nepieļaušu, lai tas viss beigtos ar tavu iegrimšanu aizmirstībā! Atceries!
Kādu mirkli Levss Terīns vērās uz savu pacelto roku, netīrumu rakstu apburts. Tad viņš noslaucīja roku pret vēl netīrāko apmetni un atkal pievērsās svešiniekam. Kas tu esi? Ko tu vēlies?
Vīrs melnā vīzdegunīgi saslējās. Reiz mani dēvēja par Elanu Morīnu Tedronaju, bet tagad mani sauc par…
- …Cerību Vīlēju. Čuksts bija atskanējis no Levsa Terīna lūpām. Atmiņā kaut kas pazibēja, bet viņš aizgrieza galvu, mēģinot no tā izvairīties.
- Tatad kaut ko tu atceries. Jā, Cerību Vīlējs. Tā mani iedēvējuši ļaudis, tāpat kā tevi viņi iesauca par Pūķi, taču atšķirībā no tevis es pieņemu šo vārdu. Viņi to deva, lai mani nozākātu, bet es visus vēl piespiedīšu krist manā priekšā ceļos un pielūgt to. Ko tu iesāksi ar savu vārdu? Pēc šīs dienas ļaudis tevi sauks par Bērnkāvi. Ko tu ar to iesāksi?
Levss Terīns sarauca pieri un pārlaida skatienu izpostītajai zālei.
- lljēnai vajadzētu būt šeit, lai sagaidītu viesi, viņš izklaidīgi nomurmināja, tad pacēla balsi. Iljēna, kur tu esi? Grīda nošūpojās, un zeltmatainās sievietes ķermenis sakustējās, it kā atsaucoties uz viņa aicinājumu. Levsa Terīna acis to neredzēja.
Elans Morīns saviebās. Žēl uz tevi skatīties, viņš nicīgi noteica.
- Reiz tu biji pirmais starp Kalpotājiem. Reiz tu valkāji Tamīrlina gredzenu un sēdēji Augstajā Krēslā. Reiz tu spēji izsaukt Deviņas Varas Rīkstes. Bet tagad?! Nožēlojams, sagrauts vraks. Taču ar to vēl nav gana. Tu mani pazemoji Kalpotāju Zālē. Tu sakāvi mani pie Pāranas Dīzes vārtiem. Taču tagad es esmu varenākais. Un es neļaušu tev nomirt, to nezinot. Mirstot tava beidzamā doma būs pilnīga sakāves apziņa, tās galīgums un nenovēršamība. Ja vien es vispār ļaušu tev nomirt.