Tagad bumbiņas dejoja starp Toma plaukstām divos vidū savītos apļos. Viņa balss skanēja gandrīz kā dziesma. Menestrels, turpinādams stāstīt, lēnām pagriezās, it kā lai redzētu, kā skatītāji novērtē viņa priekšnesumu. Es jums pavēstīšu par Leģendu laikmeta galu, par Pūķi un par viņa mēģinājumu atbrīvot Melno, lai tas nonāktu ļaužu pasaulē. Es stāstīšu par Neprāta laiku, kad Aesu Sedaji satrieca pasauli; par Trolloku kariem, kad viņi cīnījās pret cilvēku dzimumu par varu uz zemes; par Simtgadu karu, kad cilvēki kāvās pret cilvēkiem un radās mūslaiku valstis. Es klāstīšu par bagātu un nabagu, varenu un niecīgu, lepnu un pazemīgu vīru un sievu piedzīvojumiem. Par Debesu Pīlāru Aplenkumu. Par to, kā Labsieva Karila izdziedināja savu vīru no krākšanas. Par karali Daritu un viņa nama krišanu…
Pēkšņi vārdu plūsma un arī žonglēšana aprāvās. Toms gluži vienkārši noķēra bumbiņas un pārstāja skandēt. Rands nebija ievērojis, ka skatītājiem pievienojas Moiraina. Sievietei līdzās stāvēja Lans; tiesa, puisim bija jāsasprindzina redze, lai viņu pamanītu. Kādu brīdi Toms pilnīgi nekustīgi iesāņus vēroja Moirainu. Vienīgā kustība bija bumbiņu nozušana kamzoļa platajās piedurknēs. Tad, papletis stērbeles, viņš paklanījās.
- Piedodiet, bet jūs taču neesat no šī apvidus?
- Kundze! spivi nošņācās Evins. Moirainas kundze!
Toms samiedza acis, tad paklanījās vēlreiz dziļāk. Piedodiet vēlreiz… ak, kundze! Man nebija nodoma izturēties nepieklājīgi.
Moiraina tik tikko redzami atmeta ar roku. Es to tā neuztvēru, godāto bard. Un mani sauc vienkārši Moiraina. Patiesi, es šeit esmu svešiniece. Tāda pati ceļa gājēja kā jūs, tālu no mājām un viena. Pasaule svešiniekam var izrādīties visai bīstama.
- Moirainas kundze uzklausa stāstus, Evins iestarpināja. Stāstus par to, kas noticis Divupē. Lai gan es nezinu, kas jelkad te tāds būtu noticis, par ko būtu vērts sacerēt stāstu.
- Es ceru, ka jums… Moiraina… patiks ari mani stāsti. Toms vēroja sievieti ar skaidri manāmu piesardzību. Nelikās, ka viņš priecātos Moirainu šeit redzēt. Rands pēkšņi sāka prātot, kādas izklaides kundzei varētu piedāvāt tādas pilsētas kā Bērlona vai Kēmlīna. Tas taču nevarēja būt nekas satraucošāks par menestrelu?
- Tas, godātais Bard, ir gaumes jautājums, Moiraina atbildēja.
- Daži stāsti man iet pie sirds, citi ne.
Nu Toms paklanījās vēl dziļāk tik dziļi, ka garā auguma augšdaļa bija noliekta paralēli zemei. Varu apsolīt, ka neviens no maniem stāstiem neliks vilties. Visi kā viens sniegs gandarījumu un iepriecinājumu. Un jūs izrādāt man pārāk lielu godu. Es esmu parasts menestrels, nekas vairāk.
Moiraina atbildēja uz vīra klanīšanos ar iznesīgu galvas mājienu. Uz mirkli viņā pazibēja vēl kas smalkāks par Evina vārdiem kundzi, kas pieņem dāvanu no sava vasaļa. Tad sieviete pagriezās un devās projām. Lans sekoja viņai pa pēdām gluži kā vilks, kas lavās pakaļ cēli slīdošam gulbim.
Toms, savilcis kuplās uzacis un ar pirkstu kauliņiem braucīdams garās ūsas, blenza abiem nopakaļ, līdz gājēji bija pieveikuši pusceļu līdz Zaļienam. “Viņam kaut kas nepatika,” Rands nodomāja.
- Nu, vai tagad jūs vēl pažonglēsiet? Evins pieprasīja.
- Uguni! Mats iesaucās. Es gribu redzēt, kā jūs rijat uguni!
- Uzspēlējiet arfu! atskanēja sauciens no pūļa. Vēl kāds cits vēlējās dzirdēt flautu.
Tobrīd pavērās viesnīcas durvis un pa tām iznāca ciema padomes vīri kopā ar Nīnēvu. Rands ievēroja, ka starp viņiem nav Padana Faina. Acīmredzot pauninieks bija izlēmis pakavēties siltajā krogus zālē pie sava vircotā karstvīna.
Nomurminājis kaut ko par “stipru brandvīnu”, Toms Merilins pēkšņi nolēca no veco pamatu mūra. Nelikdamies ne zinis par skatītāju neapmierinātajiem izsaucieniem, viņš cauri padomnieku pūlitim iespraucās viesnīcā, iekams vēl tie bija paguvuši atbrīvot durvju aiļu.
- Ko gan viņš iedomājas viņš ir menestrels vai karalis? Senns Buije pikti noprasīja. Tīrā naudas izšķiešana, ja gribat zināt, ko domāju.
Brans Alvērs daļēji pagriezās uz menestrela pusi, tad papurināja galvu. Ka tik no šī vīra nesagaidām vairāk klapatu nekā dziesmu.
Nīnēva skaļi iespurdzās, mazliet drudžaini tīdamās apmetnī. Ja vēlies, Brandelvīn Alvēr, uztraucies par šo vārsmotāju. Viņš vismaz atrodas Emondārē, ko nevar teikt par viltus Pūķi. Bet, ja reiz esi sācis raizēties, pie mums ir parādījies vēl dažs labs svešinieks, kam vajadzētu tevi uztraukt.
- Ja drīkst, Viedā, Brans stīvi sacīja, es pats izlemšu, par ko man jāuztraucas. Moirainas kundze un Lana kungs ir manas viesnīcas ciemiņi un visnotaļ godājami cilvēki, atļaušos piebilst. Ne viens, ne otrs netika nosaucis mani par muļķi visas padomes priekšā. Ne viens, ne otrs netika paziņojis padomei, ka mums pa visiem kopā nav viena prātīga vīra smadzeņu.
- Laikam būšu jūs pārvērtējusi vismaz reizes divas, Nīnēva atcirta. Nepametusi atpakaļ ne skatiena, viņa aizsoļoja projām, bet Brana žoklis tikmēr ļodzījās kādas īpaši dzēlīgas atbildes meklējumos.
Egvēna palūkojās uz Randu, it kā grasītos kaut ko bilst, taču pārdomāja un aizšāvās nopakaļ Viedajai. Rands nojauta, ka jābūt kādai iespējai aizkavēt meitenes aiziešanu no Divupes, bet vienīgais veids, kas šobrīd nāca prātā, nelikās pieņemams viņam pašam, pat ja Egvēna piekristu. Turklāt viņa ganrīz skaidri bija paziņojusi, ka to nebūt negrib, un Rands jutās vēl nelāgāk.
- Tam jaunajam sievišķim vīru vajag, noņurdēja Senns Buije, paceldamies uz pirkstgaliem. Vīra seja bija pietumsusi gluži purpursarkana un vērtās vēl tumšāka. Viņa nezina goda! Mēs taču esam ciemata padome, nevis puišeļi, kas izkašā viņas mauriņu un…
Ciemata mērs smagi izgrūda aizturēto elpu caur degunu un pēkšņi metās virsū vecajam jumiķim. Pieklusti, Senn! Neuzvedies vienādiņ kā melnplīvurots aijels! Kārnais vīrelis, pastiepies uz pirkstgaliem, pārsteigumā sastinga. Miesta galva nekad neļāva jūtām ņemt virsroku pār veselo saprātu. Brans nikni skatījās uz veco Buiji. Kaut sadedzini mani, mums ir kārtojamas par šīm muļķībām svarīgākas lietas. Vai arī tu gribi pierādīt, ka Nīnēvai bija taisnība? Izgrūdis šos vārdus, viņš aizstampāja atpakaļ uz viesnīcu un aizcirta aiz sevis durvis.
Padomes locekļi vēl uzmeta Sennam pa skatienam un tad devās katrs uz savu pusi. Izņēmums bija Harals Luhans. Viņš, kaut ko klusi stāstot, gāja līdzi jumiķim, kura seja šķita kā akmenī cirsta. Vienīgi kalējam kaut reizumis izdevās pārliecināt Sennu rīkoties prātīgi.
Rands pagājās pretī tēvam, un jaunekļa draugi mīņājās aiz viņa.
- Nekad nebiju redzējis Alvēra kungu tik piktu, bija pirmie vārdi, ko bilda Rands, izpelnoties nicinošu Mata skatienu.
- Mērs un Viedā reti ir vienisprātis, Tams noteica, un šodien viņu vienprātība bija vēl knapāka. Tas ari viss. Neba nu citos ciematos ir citādi.
- Bet kā ar viltus Pūķi? Mats vaicāja, un Perina piekrītošajā ņurdienā izskanēja kaismīga ziņkāre. Kā ar Aesu Sedajām?
Tams gausi papurināja galvu. Faina kungs zināja pastāstīt vien kādu nieku vairāk par to, ko jau dzirdējāt. Katrā ziņā neko tādu, kas būtu svarīgs mums. Par uzvarētām vai zaudētām kaujām. Par ieņemtām un atgūtām pilsētām. Tas viss notiek Gēldanā, lai slavēta Gaisma! Cīņas nav pārmetušās uz citām zemēm, vismaz Faina kungs neko tādu nebija dzirdējis.