- Man kaujas ir svarīgas, Mats iebilda, un Perins piemetināja: Ko viņš par tām stāstīja?
- Savukārt man, Matrim, kaujas nav svarīgas, Tams noteica. Bet esmu pārliecināts, ka pauninieks ar prieku tev par tām pastāstīs kaut kad vēlāk. Man svarīgi ir tas cik nu mēs padomē spriedām -, ka mums par tik tāliem notikumiem nevajadzētu uztraukties. Mēs neredzam nekādus iemeslus, kas varētu likt Aesu Sedajām ceļā uz dienvidiem iegriezties šeit. Un, ja runājam par atpakaļceļu, nez vai viņām kārosies šķērsot Ēnu mežu un celties pāri Baltajai upei.
Beidzamie vārdi Randam un viņa draugiem lika iespurgties. Bija trīs iemesli, kāpēc Divupē ļaudis ieradās tikai no ziemeļu puses cauri Tārenas pārceltuvei. Pirmais iemesls, protams, bija Miglas kalni rietumos, savukārt ceļu austrumos tikpat cieši noslēdza Tīrelis. Dienvidos plūda Baltā upe, kas savu vārdu bija ieguvusi no tā, ka klintis un bluķi straujajiem ūdeņiem lika sakulties putās. Un aiz Baltās upes pletās Ēnu mežs. Vien retais Divupes iedzimtais bija uzdrīkstējies šķērsot straumi, un vēl mazāk tās šķērsotāju bija atgriezušies mājās. Taču ļaudis sprieda, ka vilkiem un lāčiem pilnais Ēnu mežs stiepjas simtiem jūdžu uz dienvidiem, turklāt tajā neatrast nedz ceļus, nedz apdzīvotas vietas.
- Un mums ne par ko citu nevajadzētu lauzīt galvas, Mats novilka. Viņa balsī ieskanējās pamatīga vilšanās.
- Ne gluži, Tams iebilda. Parīt mēs sūtīsim vīrus uz Devena ceļu, Sardzes kalnu un Tārenas pārceltuvi, lai vienotos par sargu norīkošanu. Jātnieku patruļas uzmanītu Baltās upes krastus un Tārenas apkaimi. Ja
godīgi, vīriem vajadzētu doties prom jau šodien, taču šajā jautājumā man piekrita tikai mērs. Pārējiem nelikās prātīgi pieprasīt, lai kāds Beltaina laikā šķērsotu Divupi.
- Es gan sapratu, ka jūs teicāt mums ne par ko nav jāuztraucas? Perins ieminējās, un Tams papurināja galvu.
- Es neteicu, ka nav jāuztraucas, es teicu, ka nevajadzētu uztraukties. Esmu redzējis vīrus krītam tikai tāpēc, ka viņi uzskatīja: tas, kam nevajadzētu notikt, nenotiks. Turklāt karošana liks sarosīties daždažādiem ļautiņiem. Vairums gluži vienkārši mēģinās atrast kādu drošāku stūrīti, tomēr būs arī tādi, kuri šajos juku laikos mēģinās iedzīvoties. Pirmajiem mēs varam palīdzēt, cik nu spējam, taču mums jābūt gataviem tos otros triekt ellē ratā.
Piepeši ierunājās Mats. Vai mēs varēsim doties pārējiem līdzi? Vismaz es to gribētu. Jūs taču zināt, ka mūsu ciematā esmu gandrīz vislabākais jātnieks.
- Tev kārojas pāris nedēļu salšanas, garlaicības un gulēšanas uz cietiem akmeņiem? Tams iespurdzās. Visticamāk, ar to viss arī beigsies. Es vismaz tā ceru. Pat bēgļiem mēs esam grūti sasniedzami. Bet, ja esi cieši nolēmis, vari aprunāties ar Alvēra kungu. Rand, mums vajadzētu posties atpakaļ uz mājām.
Jauneklis pārsteigumā samirkšķināja acis. Biju domājis, ka pavadīsim te Ziemvakaru.
- Saimniecībā ir šis tas jāizdara, un tu man būsi tur vajadzīgs.
- Lai nu kā, mēs varam mierīgi pakavēties vēl vairākas stundas. Un arī es gribēju pieteikties patruļām.
- Mēs dodamies ceļā tūlīt, tēvs noskaldīja balsī, kas nepieļāva iebildumus. Tad viņš jau pielaidīgāk sacīja: Mēs atgriezīsimies rīt jau laikus, lai tev pietiktu iespēju izrunāties ar mēru. Un pietiktu iespēju izlustēties svētkos. Pēc piecām minūtēm tiekamies stallī.
- Vai tu piebiedrosies mums ar Randu sardzē? Mats apvaicājās Perinām, kad Tams bija projām. Varu saderēt, ka vēl nekad nekas tāds Divupē nav noticis. Iedomājies ja tiksim līdz Tārenas pārceltuvei, mēs varbūt paši savām acīm redzēsim kareivjus vai vēl kaut ko neiedomājamu. Varbūt pat satiksim Meistarotājus.
- Domāju, ka piebiedrošos, Perins gausi atbildēja, ja vien, protams, nebūšu vajadzīgs Luhana kungam.
- Gēldanā norisinās karš, Rands gandrīz uzsprāga. Tad viņš ar pūlēm pieklusināja balsi. Gēldanā norisinās karš, Aesu Sedajas klīst, Gaisma vien zina kur, bet te no tā visa nav ne miņas. Toties šeit ir virs melnajā apmetni vai varbūt bijāt par viņu jau aizmirsuši? Abi draugi nokaunējušies saskatījās.
- Piedod, Rand, Mats nomurmināja. Taču iespēja darīt kaut ko citu, nevis tikai slaukt tēta govis, nerodas pārāk bieži. Par spīti pārējo pārsteigtajiem skatieniem, viņš izslējās taisnāk. Jā, patiešām, es slaucu govis un daru to katru dienu.
- Melnais jātnieks, Rands draugiem atgādināja. Ja nu viņš kādu savaino vai nonāvē?
- Varbūt viņš bēg no kara? Perins nepārliecināti ievaicājās.
- Lai kas viņš tāds būtu, Mats atgādināja, patruļu viri viņu notvers.
- Iespējams, Rands piekrita, bet šķiet, ka melnais jātnieks spēj izgaist, kad vien to vēlas. Varbūt būtu labāk, ja sardze zinātu, ka viņiem šis svešinieks jāatrod.
- Kad pieteiksimies patrulēšanai, pateiksim par to Alvēra kungam, Mats ierosināja, viņš izstāstīs padomei un savukārt tā sardzei.
- Padome, iedomājies! Perins neticīgi iesaucās. Mums paveiksies, ja mērs nesāks skaļi smieties. Luhana kungs un Randa tēvs jau spriež, ka mēs abi bīstamies no ēnām.
Rands nopūtās. Ja reiz esam nolēmuši rīkoties, tad varam to darīt ari tagad. Šodien viņš nesmiesies skaļāk kā rīt.
- Varbūt mums vajadzētu, Perins ierosināja, pamezdams skatienu sāņus uz Matu, pameklēt vēl kādu, kas ir redzējis jātnieku. Šovakar mēs satiksim gandrīz visus ciematniekus. Mats saviebās vēl vairāk, taču arvien vēl neko neteica. Visi saprata Perina domu: viņiem vajadzētu atrast lieciniekus, kuriem uzticas vairāk nekā Matam. Un arī rīt viņš nesmiesies skaļāk, Perins piebilda, kad Rands vilcinājās. Es labprāt ietu pie ciemata galvas kopā ar vēl kādu. Piemēram, puse ciemata būtu puslīdz drošs atbalsts.
Rands lēnām pamāja ar galvu. Viņam prātā jau skanēja Alvēra kunga smiekli. Vēl kāds liecinieks nekādā ziņā nenāktu par ļaunu. Un, ja viņi visi trīs bija redzējuši melno vīru, gan jau viņu būs manījis vēl kāds. Noteikti būs manījis. Labi, tad rīt. Šovakar sameklējiet visus, ko spējat, un rīt
iesim pie mēra. Pēc tam… Draugi klusēdami skatījās uz Randu, neuzdrīkstēdamies pavaicāt, kas notiks tad, ja neizdosies atrast nevienu citu, kurš būtu redzējis vīru melnajā apmetnī. Tiesa jautājums skaidri vīdēja puišu acīs, taču viņam nebija atbildes. Rands smagi nopūtās. Es tagad labāk iešu. Citādi tēvs sāks prātot, kādā caurumā esmu iekritis.
Atvadu saucienu pavadīts, viņš ātrā solī apgāja ap staļļa pagalmu, kurā, atbalstīti uz ilksīm, stāvēja rati ar augstajiem riteņiem.
Stallis bija gara, šaura ēka ar augstu un stāvu salmu jumtu. Ēkas krēslainajā iekšpusē, ko izgaismoja vienīgi atvērtās divviru durvis abos galos, gar sienām stiepās ar salmu klēpjiem izklāti steliņģi. Astoņos steliņģos auzas mierīgi gremoja pauninieka zirgi, vēl sešus aizņēma Alvēra kunga masīvie duransi, kurus viņš mēdza iznomāt zemniekiem, kad tie ar saviem kumeļiem nespēja paveikt kādu īpaši smagu darbu. No pārējiem steliņģiem aizņemti bija tikai trīs. Rands sprieda, ka viegli var noteikt zirga un jātnieka saderību. Augstais, melnais ērzelis ar platajām krūtīm, kurš neganti meta galvu augšup, droši vien bija Lana zirgs. Smalkā, baltā ķēve ar izliekto kaklu, kas pat steliņģī mīņājās tik graciozi kā meitene dejā, varēja piederēt vienīgi Moirainai. Savukārt trešais svešais zirgs netīri brūns, kastrēts klejotājlopiņš ar plakaniem sāniem lieliski piestāvēja Tomam Merilinam.