Rands izlaida pirkstus caur matiem; tie sviedros bija slapjāki nekā ar ūdeni apšļakstītā seja. Jauneklis bija drošs, ka viņam zināmā mērā vajadzētu saprast šo mēmo sarunu, taču doma pieskārās prātam kā viegla pūka un izgaisa, pirms viņš paguva to notvert.
- Ko mēs gaidām? Mats prasīja, jau atkal zemu pār pieri uzsējis šalli.
Uz seglu priekšmalas viņš bija uzlicis loku ar tajā ievietotu bultu, bet bultu maku pa tvērienam piekāris pie jostas.
Moiraina atvēra acis un devās lejup pa nogāzi.
- Gaidām, kamēr es novākšu beidzamās pēdas, kas norādītu uz manu vakarvakara burvestību. Viss dienas laikā sairtu pats, taču es nevēlos riskēt, ja varu neriskēt. Esam jau pavisam tuvu, un Ēna šeit ir pārāk spēcīga. Lan?
Sargātājs jau gaidīja, kad Moiraina iekāps Aldības seglos un viņš varēs vest viņus uz ziemeļiem, uz Domu kalniem, kas atradās tepat netālu. Arī saullēktā kalnu smailes izskatījās melnas un nedzīvas kā robaini zobi.
Ciktāl sniedza skatiens, gan uz austrumiem, gan rietumiem kā mūris stiepās kalni.
- Vai šodien jau būsim pie Acs, Moiraina Sedaja? Egvēna jautāja.
Moiraina no sāniem paskatījās uz Loialu.
- Ceru, ka jā. Kad pirmo reizi atradu Aci, tā atradās viņpus kalniem augstu pāreju pakājē.
- Viņš teica, ka Acs pārvietojas, Mats sacīja, pamādams uz Loialu.
- Un ko tad, ja Acs nebūs tur, kur jūs domājat?
- Tad turpināsim meklēt, līdz atradīsim. Zaļais vīrs sajūt nepieciešamību, un mums tā ir tik liela, ka lielākas nevar būt. Mūsu nepieciešamība ir visas pasaules cerība.
Jo tuvāk viņi bija kalniem, jo tuvāk īstajam Lāstam. Iepriekš koku lapas bija izraibinājuši melni un dzelteni punkti, bet šeit lapotne acu priekšā smagi gāzās zemē, salūzusi no trūdēšanas smaguma. Koki atgādināja izmocītas, sakropļotas būtnes; tie izslēja zarus, it kā lūdzot žēlastību no kādas augstākas varas, kas negrib par to ne dzirdēt. No mizas plaisām sūcās tādas kā strutas. Zaudējuši visu savu izturību, koki trīcēja pat no pakavu dunas.
- Tie izskatās tā, it kā gribētu mūs sagrābt, Mats satraukti teica.
Nīnēva dusmīgi paskatījās, un puisis piebilda:
- Nu, tā izskatās.
- Daži patiešām grib, Aesu Sedaja sacīja, un viņas skatiens pār plecu vienubrīd šķita bargāks nekā Lanam. Taču tie negrib ne gabaliņu no manis, tāpēc jau ar savu klātbūtni vien es jūs aizsargāju.
Mats nervozi iesmējās, it kā Moiraina jokotu.
Rands gan par to šaubījās. Galu galā te bija Lāsts. Taču koki nekustējās. Kāpēc lai koks vēlētos sagrābt cilvēku ? Pie vainas ir mūsu iztēle, bet Moiraina vienkārši cenšas uzturēt mūsu modrību.
Pēkšņi Randa skatienu piesaistīja kaut kas pa kreisi mežā. Koks nepilnā divdesmit soļu attālumā bija notrīcējis un ne jau viņa iztēlē. Rands nevarēja pateikt, kas tas ir par koku vai savulaik bijis -, tik neiedomājami sakropļots un izmocījies bija tā veidols. Viņš ieskatījās vērīgāk: koks nudien sašūpojās uz vienu pusi, tad otru un visbeidzot nogāzās, atsitoties pret zemi. Atskanēja spalgs, dzirdi caururbjošs kliedziens. Koks atliecās atpakaļ; tā zari bija apvijušies ap tumšu masu, kas locījās, spļāva un spiedza.
Rands aizturēja elpu un centās pagriezt Rudo, taču koki viņam stāvēja abās pusēs, un tie drebēja. Bēris pārgrieza acis tā, ka bija redzami tikai acu baltumi. Puisis atskārta, ka no visām pusēm spiežas klāt zirgu augumi; visi mēģināja darīt to pašu, ko viņš.
- Tikai neapstājieties! Sargātājs pavēlēja un izvilka zobenu.
Viņš jau bija pelēki zaļajā tunikā ar zvīņu bruņām, uzvilcis rokās bruņucimdus.
- Turieties blakus Moirainai Sedajai!
Pēc tam Lans pagrieza Mandarbu nevis pret koku un tā laupījumu, bet pavisam uz citu pusi. Pēc mirkļa Sargātāju un viņa mainīgo apmetni jau bija aprijis Lāsts, un ceļinieku skatieniem pazuda arī melnais rumaks.
- Tuvāk, Moiraina sacīja un, mudinādama balto ķēvi kustēties tikpat ātri, pamāja, lai visi saspiežas ciešāk. Turieties pēc iespējas tuvāk man!
No tās puses, kur bija aizjājis Sargātājs, atskanēja rēciens, šķeldams gaisu un satricinādams kokus. Tas apklusa, taču vēl brīdi atbalsojās. Pēc mirkļa atkal atskanēja rēciens, izvirzdams niknumu un vēstīdams nāvi.
- Lan, Nīnēva izdvesa, viņš…
Viedo pārtrauca baiss troksnis, šoreiz ar citu pieskaņu. Bailēm. Un tad pēkšņi iestājās klusums.
- Lans pats tiks galā, Moiraina teica. Jāj uz priekšu, Viedā!
Koku vidū parādījās Sargātājs, turēdams zobenu atstatu no sevis un
zirga. Asmens kūpēja, un no tā pilēja melnas asinis. Lans no seglu somas izņēma lupatu un rūpīgi noslaucīja zobenu, pārbaudīdams, vai uz tērauda nav palicis kāds plankums. Kad viņš lupatu aizsvieda, tā vēl turpat gaisā izjuka gabalos, un pat tie izšķīda.
Pēc mirkļa no kokiem uz viņu pusi klusi gāzās masīvs ķermenis. Sargātājs strauji pagrieza Mandarbu, taču brīdī, kad kara zirgs bija gatavs spert ar tērauda pakaviem, gaisā nošvīkstēja Mata raidītā bulta, ieurbdamās acī radījumam, kura sejā galveno vietu aizņēma mute un zobi. Spārdīdamies un kliegdams briesmonis nokrita zemē pāris soļu no viņiem. Steidzoties prom, Rands uz to noraudzījās. Radījums atgādināja lāci ar asiem sariem un pārāk daudzām kājām, kas rēgojās no visām pusēm. Dažas no tām vismaz kājas, kas bija uz muguras, staigāšanai nederēja, bet to nagi cilvēka pirksta garumā plosīja zemi nāves agonijā.
- Labs šāviens, aitugan!
Lana skatiens pētīja mežu; Sargātājs jau bija aizmirsis mirstošo briesmoni viņiem aiz muguras.
Moiraina papurināja galvu.
- Tam nevajadzēja nākt tik tuvu kādam, kurš pieskaras Pirmavotam.
- Agelmars teica, ka Lāsts sācis kustēties, Lans atbildēja. Varbūt ari Lāsts zina, ka Rakstā veidojas timeklis.
- Pasteigsimies! Moiraina iespieda Aldības sānos papēžus. Mums pēc iespējas ātrāk jānokļūst augstajās pārejās.
Taču jau brīdī, kad viņa to sacīja, Lāsts vērsās pret viņiem. Koki sāka šūpoties, tiekdamies uz viņu pusi, kaut ari Moiraina bija skārusi Pirmavotu.
Randam rokās bija zobens; jauneklis neatcerējās, kurā brīdī bija to izvilcis no maksts. Viņš vēzēja zobenu uz visām pusēm, un asmens ar gārņa zīmi cirta kroplos zarus. Koki rāva atpakaļ savus izmocītos, līkos stumbeņus. Rands gandrīz dzirdēja kliedzienus. No visām pusēm liecās jau citi zari, locīdamies kā čūskas, cenzdamies ieķerties viņa rokās, vidukli, kaklā. Ņurdot atiezis zobus, Rands centās iedomāties tukšumu, līdz beidzot atrada to Divupes akmeņainajā, spītīgajā augsnē.
- Maneterena! Maneterena!
Stāvot kāpšļos, Mats uz mežu raidīja bultu pēc bultas; tās trāpīja kroplajos veidolos, kuri rūkdami cirta neskaitāmos zobus bultās, kas tos nogalināja. Radījumi plēsdamies koda cits citam un centās izlauzties lidz jātniekiem. Arī Matu bija pārņēmusi cīņas degsme.
- Carai an Caldazar! viņš kliedza, spiezdams bultas galu pie vaiga un tad to atlaizdams. Carai an Ellisande! Al Ellisande! Mordero daghain pas duente cuebiyar! Al Ellisande!