Loials norausās no lielā zirga muguras un svinīgi paklanījās.
- Jūtos pagodināts, Koku brāli! Tsingu ma choshih, T'ingshen.
Zaļais vīrs smaidot aplika roku ap ogēra pleciem. Blakus Loialam viņš
izskatījās kā pieaudzis vīrs līdzās puišelim.
- Kas nu tas par godu, brālīt! Divatā padziedāsim Koku dziesmas, atcerēsimies dižkokus un stēdingu, bet skumjas nelaidīsim ne tuvumā.
Zaļais vīrs apskatīja pārējos, kas tobrīd kāpa no zirgiem. Uzlūkojot Perinu, viņa acīs iedegās gaisma.
- Vilku brālis! Vai patiesi atgriezušies senie laiki?
Rands vērīgi paskatījās uz Perinu, kurš pagrieza zirgu tā, lai tas atrastos starp viņu un Zaļo vīru, un pieliecies sāka darboties ar seglu jostu. Bija redzams, ka Perins grib izvairīties no Zaļā vīra pētošā skatiena. Piepeši būtne pievērsās Randam.
- Tev gan dīvains apģērbs, Pūķa bērns! Vai Rats jau aizgriezies tik tālu? Vai Pūķa ļaudis atgriežas pie Pirmās ūnijas? Taču tev ir zobens. Tatad nedz šis, nedz tas.
Randa mute bija tā izkaltusi, ka viņš uzreiz nemaz nevarēja atbildēt.
- Es nesaprotu, par ko jūs runājat. Ko jūs ar to domājat?
Zaļais vīrs pieskārās savai brūnajai rētai. Brīdi viņš izskatījās samulsis.
- Es… es nevaru pateikt. Manas atmiņas ir saraustītas un bieži vien peldošas, un daudzas no palikušajām ir kā kāpuru apsēstas lapas. Tomēr esmu drošs… Nē, tas jau ir prom. Lai nu kā, jūs esat gaidīti viesi. Un tu, Moiraina, mani bezgala pārsteidz. Šī vieta tika radīta tā, lai neviens šeit nespētu ierasties otrreiz. Kā tev tas izdevās?
- Nepieciešamība, Moiraina atbildēja. Mana un pasaules nepieciešamība. Galvenokārt pasaules. Mūsu pienākums bija ierasties pie Pasaules acs.
Zaļā vīra nopūta skanēja kā vēja šalkas biezā lapu vainagā.
- Tatad jau atkal ir tik tālu. Tas gan man ir stingri iegūlis atmiņā. Melnais ir sakustējies. Es no tā baidījos. Ikreiz, gadiem griežoties, Lāsts arvien vairāk cenšas te iekļūt. Šoreiz, lai tam pretotos, bija jāpiepūlas daudz vairāk nekā jebkad kopš pirmsākumiem. Nāciet, es jūs aizvedīšu!
Piecdesmitā nodala
j
Satikšanas pie Acs
R
ands ar bēri līdz ar pārējiem emondāriešiem sekoja Zaļajam
vīram. Izskatījās, ka neviens īsti nezina, kam pievērsties Zaļa-
jam vīram vai mežam. Zaļais vīrs, protams, bija leģenda tāpat kā
Dzīvības koks, par kuru Divupē vēstīja nostāstus pie katra pavarda un
ne jau tikai bērniem vien. Taču koki un puķes pēc Lāsta šķita brīnišķi
dabisks skaistums, pat ja visa pārējā pasaule vēl bija ziemas varā.
Perins mazliet atpalika. Pametis skatienu atpakaļ, Rands saprata, ka lielais jauneklis ar cirtaino matu ērkuli nevēlas dzirdēt ne vārda no Zaļā vīra mutes. Un viņš spēja to saprast. Pūķa bērns. Rands uzmanīgi vēroja Zaļo vīru, kurš ar Moirainu un Lanu gāja visiem pa priekšu ar dzeltenu un sarkanu tauriņu mākoni ap sevi. Ko viņi ar to domāja? Nē! Es nemaz negribu zināt.
Tomēr tagad iet bija vieglāk, kājas šķita lokanākas. Kaut kur iekšā vēl kņudēja nemiers, svilinādams kuņģi, bet bailes bija tā izklīdinātas, ka faktiski tās vairs nejuta. Diez vai varēja gaidīt ko labāku Lāsts taču atradās tikai pusjūdzi tālu no šejienes; taču Moirainai bija taisnība Lāsts un tā briesmoņi te neiekļūs. Līdzko Rands bija iegājis Zaļā vīra valstībā, tūkstošiem mezglu, kas bija dedzinājuši viņa kaulus, izgaisa. Zaļais vīrs un viņa valstība izdzēsa manas sāpes.
Arī Egvēna un Nīnēva baudīja nomierinošo gaisotni, klusumu un skaistumu. Rands to redzēja. Noslēpumaini smaidīdamas, abas berzēja starp pirkstiem puķes, ik pa brīdim apstādamās, lai tās pasmaržotu un dziļi ieelpotu.
To ievērojis, Zaļais virs pamācīja:
- Ar puķēm ir paredzēts rotāties. Augi un cilvēki ir ļoti līdzīgi. Tie neiebilst, ja neņemsi par daudz.
Pēc tam viņš sāka plūkt vienu puķi, tad otru, ne vairāk par divām no katras. Necik ilgi, un gan Nīnēvas, gan Egvēnas matus rotāja ziedu vainagi no sārtām mežrozītēm, dzelteniem zvaniņiem un baltām lilijām. Viedās bize lidz pat viduklim atgādināja rožaini sārtu dārzu. Pat Moirainai galvā bija bālganu liliju vainags, savīts tik veikli, ka izskatījās pēc dzīvu puķu dobes.
Rands nodomāja, ka varbūt puķes matos patiešām arī aug. Iedams un klusi sarunādamies ar Moirainu, Zaļais vīrs apkopa savu meža dārzu, pat nepiedomājot pielikdams roku, kur vajadzīgs. Viņa riekstu acis ievēroja vijīgās mežrozītes zaru, kas bija savādi ieķēries ziedošā ābelē. Sarunu nepārtraukdams, Zaļais vīrs apstājās un pieskārās mežrozītei. Rands netika gudrs, ticēt acīm vai ne, taču ērkšķi viegli atliecās, lai nesadurtu zaļos pirkstus. Staltais vīrs gāja tālāk, zars iztaisnojās, un mežrozītes sārtās ziedlapas labi iederējās ābeles baltajos ziedos. Pēc brīža Zaļais vīrs pieliecās un ar milzīgo sauju apkļāva sēkliņu, kas gulēja uz taciņas starp oļiem. Kad viņš atlieca muguru, asniņš jau bija ielaidis saknes auglīgajā zemē.
- Visam jāaug tur, kur to paredz Raksts, Zaļais vīrs pār plecu it kā atvainodamies paskaidroja, un seja jāvērš uz Rata pusi. Taču Radītājs neiebildīs, ja es mazliet palīdzēšu.
Rands uzmanīgi apveda Rudo ap asnu, lai bēra pakavi to nesamītu. Nebūtu labi iznīcināt Zaļā vīra pūliņus tāpēc vien, lai aiztaupītu lieku soli. Egvēna veltīja Randam vienu no saviem noslēpumainajiem smaidiem un pieskārās viņa rokai. Ar izlaistiem matiem, kuros bija ievītas puķes, meitene izskatījās tik skaista, ka Rands skatoties smaidīja, līdz viņa nosarka un nodūra acis. Es tevi aizstāvēšu, Rands domās solīja. Lai notiek kas notikdams, es gādāšu, lai tu esi drošībā. Zvēru!
Zaļais vīrs aizveda viņus līdz pavasarīgā meža sirdij arkveida atvērumam klints sienā. Ta bija parasta akmens arka, augsta un balta; tās vidū bija aplis, ko uz pusēm pāršķēla viļņota līnija: viena puse bija raupja, bet otra gluda. Senais Aesu Sedaju simbols. Arka atradās ēnā.
Brīdi visi tikai stāvēja un klusēdami skatījās. Pēc tam Moiraina noņēma no galvas vainagu un rūpīgi iekāra to ogu krūmā pie arkas. Šķita, ka sakustēdamās viņa atdod pārējiem runas spēju.
- Vai esam klāt? Nlnēva jautāja. Vai šis ir mūsu ceļojuma mērķis?
- Man ļoti gribētos redzēt Dzīvības koku, Mats paziņoja, neatlaizdams skatienu no Aesu Sedaju senā simbola. To taču mēs varam paspēt, vai ne?
Zaļais vīrs uzmeta Randam dīvainu skatienu un pašūpoja galvu.
- Avendesoras šeit nav. Nu jau būs divtūkstoš gadi, kopš neatpūšos zem tās asajiem zariem.
- Mēs neesam šeit Dzīvības koka dēļ, Moiraina stingri sacīja un pamāja uz arku. Mūsu mērķis ir tur.
- Es ar jums iekšā neiešu, Zaļais vīrs sacīja.
Tauriņi ap viņu drudžaini virpuļoja, it kā arī justu nemieru.
- Savulaik jau ļoti, ļoti sen man lika to sargāt, tomēr pārāk tuvu tai jūtos neomulīgi. Es jūtos tā, it kā nemaz nebūtu bijis; ar to kaut kādā ziņā ir saistītas manas beigas. Es atceros, kā sākās radīšana. Daļu no tās. Kaut ko.
Zaļā vīra riekstu acis iepletās, kavējoties atmiņās. Viņš aptaustīja savu rētu.
- Tās bija pirmās dienas pēc Pasaules ārdījuma, kad uzvaras prieks pār Melno tapa rūgts, jo viss vēl varēja sagrūt zem Ēnas smaguma. To paveica simtiem ļaužu, vīrieši un sievietes. Visdižākie Aesu Sedaju darbi allaž radās, saidiniem un saidarām apvienojoties, apvienojot Vienspēku. Godam to paveikuši, viņi gāja bojā, un pasaule visapkārt tika plosīta. Zinādami par savu bojāeju, Aesu Sedaji man uzticēja to sargāt līdz īstajam brīdim. Ne jau tam es biju radīts, taču visapkārt viss gruva, un Aesu Sedajiem nebija neviena cita, tikai es. Lai nu kā, solījumu esmu turējis. Zaļais vīrs paskatījās lejup uz Moirainu un pamāja it kā pats sev. Es esmu turējis solījumu. Un tagad tuvojas gals.