- Jūs savu solījumu pildījāt daudz labāk nekā mēs, kas jums to uzticēja, Aesu Sedaja sacīja. Bet varbūt nebūs tik ļauni, kā šķiet.
Rētainā, lapotā galva lēni sašūpojās uz vienu, tad uz otru pusi.
- Es zinu, ka tuvojas gals, Aesu Sedaja. Gan jau atradīšu kādu vietu, kur visam augt.
Riekstu acis skumji pārslīdēja pār zaļo mežu.
- Varbūt kādu citu vietu. Mēs vēl tiksimies, kad iznāksiet laukā. Ja būs laiks.
To pateicis, Zaļais vīrs devās prom, un tauriņi lidoja viņam nopakaļ. Visbeidzot viņš saplūda ar mežu vēl ciešāk, nekā Lans ar savu apmetni.
- Ko viņš ar to domāja? Mats prasija. Ja būs laiks?
- Iesim. Moiraina pagriezās uz arku.
Sargātājs viņai sekoja.
Rands gāja, nezinādams, kas viņus priekšā gaida. Uz rokām no satraukuma sacēlās matiņi, tāpat ari uz skausta. Taču viņiem priekšā bija tikai parasts gaitenis. Gludās sienas virs galvas veidoja arku, kas viegli liecās lejup. Vietas šeit pietika pat Loialam; ogēram nebija jāpieliecas, un ari Zaļais vīrs te varētu stāvēt nesalicis. Grida izskatījās gluda un slidena, it kā būtu noziesta ar eļļu, taču iet varēja droši. Uz vienlaidus baltajām sienām mirdzēja daudz nenosakāmas krāsas plankumu, kas izstaroja blāvu, liegu gaismu arī tad, kad saules apspīdētā arka aiz līkuma pazuda. Rands nešaubījās, ka šī gaisma ir dabiska, viņš juta tās labvēlību. Bet kāpēc mani pārņem trīsas? Viņi gāja lejup vien.
- Tur, Moiraina visbeidzot pamāja. Priekšā.
Gaitenis atvērās plašā telpā ar kupolu. Griestus veidoja raupja, dabiska klints, ko izraibināja spīdīgu kristālu skupsnas. Grīdas vietā šeit bija ūdens, kam visapkārt stiepās paaugstinājums varbūt piecu pēdu platumā. Ūdenstvertne bija ovāla kā acs, un to norobežoja zema apmale ar kristāliem, kas mirdzēja blāvāk un vienlaikus drudžaināk nekā griestu kristāli. Ūdens virsma bija gluda kā stikls, un pats ūdens dzidrs kā Vīnavotā. Randam šķita, ka varētu tajā raudzīties mūžīgi, bet skatiens nekad neaizsniegtu līdz dibenam.
- Pasaules acs, Moiraina viņam līdzās klusi teica.
Pārsteigts pagriezies, Rands aptvēra, ka visā šajā ilgajā laikā trīs tūkstošos gadu, kopš šī vieta bija radīta, neviens te nav spēris kāju. Kristāli kupolā nemirdzēja vienlīdz koši. Daži spēcīgāk, citi vājāk; daži mirguļoja, vēl citi vienkārši atgādināja šķautņainus krama gabaliņus. Ja visi kristāli spīdētu, gaisma kupolā būtu spilgta kā dienvidū, bet tagad bija kā pievakarē. Paaugstinājumu klāja putekļu kārta, uz tā gulēja akmens gabali un pat kristāli. Pasaules acs bija gaidījusi daudzus gadus, un Rats tikmēr griezās un mala.
- Bet kas tas ir? Mats satraukti prasīja. Tādu ūdeni es vēl neesmu redzējis.
Viņš ar kāju pār malu nogrūda tumšu akmeni dūres lielumā.
- Tas…
Ieplēsis stiklam līdzīgo virsmu, akmens ieslīdēja ūdenī bez plīkšķa, to pat nesaviļņojis. Nogrimis tas sāka briest, kļūdams arvien lielāks, lielāks un dzidrāks, līdz izauga cilvēka galvas lieluma lāsē. Randam tā šķita gandrīz caurspīdīga, bet lāse izpletās miglainā plankumā, kas bija tik plats, cik viņa roka gara. Visbeidzot plankums izzuda. Randam šķita, ka no viņa lobās nost āda.
- Kas tas ir? viņš prasīja, satriekts par to, cik asa un aizsmakusi izklausījās balss.
- To varētu saukt par saidina būtību, Aesu Sedajas vārdi atbalsojās kupolā. Pirmavota vīrišķās puses būtība, Spēka, kuru vadīja vīrieši pirms Neprāta laika, vistīrākā būtība. Spēka, ar kuru varēja salabot Melnā cietuma atslēgu vai arī atlauzt to vaļā pavisam.
- Gaisma, apspīdi un aizsargā mūs, Nīnēva čukstēja.
Egvēna stingri saņēma Viedās roku, it kā gribētu aiz viņas paslēpties. Pat Lans šķita satraukts, lai arī viņa acīs pārsteiguma nebija.
Randa pleci nobūkšķēja pret akmeni, un jauneklis attapās, ka ir atkāpies līdz pašai sienai tik tālu no Pasaules acs, cik nu iespējams. Ja spētu, viņš izietu cauri sienai. Arī Mats bija pieplacis pie sienas tik cieši, cik vien varēja. Perins skatījās ūdenī, līdz pusei izvilcis cirvi. Puiša dzeltenās acis mežonīgi spīdēja.
- Allaž esmu par to domājis, Loials satraukti ierunājās. Lasot grāmatu, allaž gudroju, kāda tā ir. Kāpēc? Kāpēc to radīja? Un kā?
- To nezina neviens no dzīvajiem, Moiraina teica, beidzot novērsusi skatienu no ūdens. Viņa pētoši un vērtējoši raudzījās uz Randu un abiem pārējiem puišiem. Un neviens arī nezina, kā. Skaidrs ir tikai tas, ka vienudien tā būs vajadzīga un tik lielu un izmisīgu nepieciešamību pasaule līdz šim vēl nav piedzīvojusi. Un varbūt arī nepiedzīvos.
Tarvalonā daudzas Aesu Sedajas izjuta kārdinājumu apgūt Spēku, bet sievietei tas ir tikpat neaizsniedzams kā kaķim Mēness. Spēku spēj vadīt tikai vīrietis, taču pēdējais vīriešu kārtas Aesu Sedajs nomira ne mazāk kā pirms trīstūkstoš gadiem. Tomēr viņi redzēja, ka vajadzība pēc Pasaules acs kļūst izmisīgi liela. Spītējot Melnā lāstam, tika izmantots saidins. Aesu Sedaji to radīja tīru, labi zinādami, ka tāpēc ies bojā. Plecu pie pleca, vīriešu kārtas un sieviešu kārtas Aesu Sedaji. Zaļais vīrs runāja patiesību. Lielākie Leģendu laikmeta brīnumi tika radīti tieši tā ar kopējiem
saldinu un saidaru spēkiem. Visas Tarvalonas sievietes, visas Aesu Sedajas visos galmos un pilsētās pat tās, kas mīt aiz Tukšās zemes, ieskaitot tās, kuras varbūt vēl aizvien dzīvo aiz Aritas okeāna, ne karoti nepiepildītu ar Spēku, ja nebūtu vīriešu, kas ar viņām sadarbotos.
Randam sūrstēja rīkle kā pēc lielas kliegšanas.
- Kāpēc jūs atvedāt mūs uz šejieni?
- Tāpēc, ka jūs esat ta'vereni.
Aesu Sedajas sejas izteiksme bija neizdibināma. Sievietes acis mirdzēja un, kā Randam šķita, vilka viņu klāt.
- Tāpēc, ka Melnā spēki gatavojas triecienam un mums jāstājas tiem pretī un tie jāaptur, pretējā gadījumā visu pasauli pārklās Ēna. Nevar būt lielākas nepieciešamības par šo. Taču tagad iziesim saules gaismā, kamēr mums vēl ir laiks.
Neskatīdamās, vai pārējie seko, Moiraina līdz ar Sargātāju devās atpakaļ gaitenī; Lans varbūt soļoja mazliet ātrāk nekā parasti. Egvēna un Nīnēva steigšus viņiem sekoja.
Rands iedams turējās pie sienas, nespēdams spert ne soli tuvāk savādajam ūdenim, un izslīdēja gaitenī cieši blakus Matam un Perinām. Viņš būtu skrējis, taču tad uzgrūstos Egvēnai un Nīnēvai, Moirainai un Lanam. Pat izgājis laukā, Rands nespēja apvaldīt drebuļus.
- Moiraina, man tas nepatīk, Nīnēva dusmīgi sacīja, kad viņus atkal apspīdēja saule. Es ticu, ka briesmas ir tik lielas, kā jūs sakāt, citādi manis te nebūtu, tomēr…
- Beidzot esmu jūs atradis.
Rands satrūkās, it kā viņam ap kaklu savilktos cilpa. Vārdi, balss… mirkli šķita, ka tas ir Bālzamons. No kokiem nāca divi vīri, seju paslēpuši kapucēs, bet viņu apmetņi nebija sakaltušu asiņu krāsā. Vienam tas bija tumšpelēks, otram gandrīz tikpat tumšs, taču zaļš. Pat spirgtajā gaisā šķita, ka abi ož pēc pelējuma. Arī Izdzisušie tie nebija, jo viņu apmetņi plīvoja vējā.
- Kas jūs esat? Lans saspringa, turēdams roku uz zobena spala.
- Kā šeit nokļuvāt? Ja meklējat Zaļo vīru…