- Viņš mūs šurp atveda. Roka, kas pamāja uz Mata pusi, bija veca, sačervelējusies, tajā bija maz cilvēciska; vienam pirkstam nebija naga, un pirkstu kauliņi bija savilkti kā virves mezgli.
Mats soli atkāpās un iepleta acis.
- Sena lieta, sens draugs un sens ienaidnieks. Taču neba viņu mēs meklējam, vīrs zaļajā apmetnī pabeidza.
Otrais stāvēja, it kā nemaz negrasītos runāt.
Moiraina stalti izslējās, nesniedzoties ne līdz plecam nevienam no klātesošajiem vīriešiem, tomēr šobrīd viņa izskatījās augsta kā kalns. Aesu Sedajas balss dimdēja kā zvans, pieprasot atbildi.
- Kas jūs esat?
Delnas nogrūda lejā kapuces, un Rands iepleta acis. Šis vīrs bija vecāks par vecu; Senns Buije viņam līdzās izskatītos kā veselīgs mazulis. Veča sejas āda atgādināja saplaisājušu pergamentu, kas cieši apstiepts ap galvaskausu, bet pēc tam pievilkts vēl stingrāk. Uz grumbainā skalpa visneiedomājamākās vietās spurojās sausu matu kušķi. Svešā vīra ausis bija savītušas kā vecum vecas ādas lēveri, bet dziļi iegrimušās acis raudzījās kā no tuneļa gala. Otrais izskatījās vēl briesmīgāk. Veča galva un seja bija pilnībā pārklāta ar tādu kā melnu krokodilādu, tomēr tā bija nevainojama jauna vīrieša seja, sastingusi mežonīgos, neprātīgos smieklos. Nez ko šis slēpj, ja pirmais atklājas visā savā krāšņumā ? Pat šī doma sastinga Randa galvā, tad sabirza pīšļos un izgaisa.
- Mani dēvē par Aginoru, vecais vīrs teica. Bet viņu par Baltamelu. Viņš vairs savā mēlē nerunā. Tos, kas trīstūkstoš gadus bijuši ieslodzīti, Rats samaļ ārkārtīgi smalki.
Aginora iekritušās acis aizslīdēja līdz arkai, bet Baltamels salīka uz priekšu, un viņa acis maskai līdzīgajā sejā arī pagriezās uz balto arku, it kā viņš grasītos iet iekšā.
- Tik ilgi bez… Aginors klusi teica, tik ilgi.
- Gaisma, pasargā… Loials drebošā balsī iesāka, taču, manīdams Aginora skatienu, aprāvās.
- Nolādētie, Mats aizsmakušā balsī teica, ir ieslodzīti Sajolgulas…
- Bija ieslodzīti, Aginors pasmaidīja, atklādams ilkņiem līdzīgus dzeltenus zobus. Daži no mums vairs nav ieslodzīti. Atslēgu spēks mazinājies, Aesu Sedaja. Tāpat kā Išamēls, mēs atgriežamies pasaulē, un drīz mums sekos pārējie. Es biju nometināts pārāk tuvu pasaulei, mēs abi ar Baltamelu, pārāk tuvu maļošajam Ratam, taču Tumsas pavēlnieks drīz būs brīvībā un piešķirs mums jaunu miesu, un pasaule atkal piederēs mums. Šoreiz jums nebūs Levsa Terīna Dzimtkāvja. Rīta pavēlnieks jūs
neglābs. Mēs jau zinām, tieši kuru meklējam, un pārējie mums vairs nav vajadzīgi!
Rands pat nemanīja, kurā bridi Lana zobens izlēca no maksts. Sargātājs vilcinoties skatījās te uz Moirainu, te uz Nlnēvu. Sievietes atradās patālu viena no otras. Ja tiktu glābta viena, nolādētie šķirtu viņu no otras. Tikai mirkli vilcinājies, Sargātājs sakustējās, un tajā pašā brīdī Aginors pacēla roku un nicīgi pameta gaisā mezglainos pirkstus, it kā aizgaiņādams mušu. Sargātājs aizlidoja pa gaisu, it kā būtu saņēmis milzīgu dūres triecienu. Ar dobju būkšķi Lans atsitās pret akmens arku, brīdi sastinga un visbeidzot saļima zemē. Zobens nokrita blakus viņa izstieptajai rokai.
- NĒ! Viedā iekliedzās.
- Paliec uz vietas! Moiraina pavēlēja.
Taču neviens nepaguva ne pakustēties, kad Nīnēva, izrāvusi no jostas nazi, jau metās uz nolādēto pusi, pacēlusi mazo asmeni.
- Lai Gaisma tevi padara aklu! viņa iesaucās, atvēzēdama nazi pret Aginora krūtīm.
Otrs nolādētais kustējās kā odze. Viedās roka bija pusceļā, kad Baltamela ādā iespīlētā delna sagrāba viņu aiz zoda. Četri pirksti iegrima Nīnēvas vienā vaigā, bet īkšķis otrā; izsprāga asinis, un Viedās seja bija savilkta krokās. Nīnēva no galvas līdz kājām sāka krampjaini raustīties, it kā viņu kāds sistu ar pātagu. Nekam nederīgais nazis izkrita no rokas; Baltamels pacēla sievieti, lidz ādas maskas redzokļi raudzījās viņas drebošajā sejā. Nīnēvas kājas raustījās pēdas augstumā virs zemes, no viņas matiem lija puķu lietus.
- Biju jau gandrīz aizmirsis par miesas priekiem, Aginora mēle šaudījās pār savītušajām lūpām; izklausījās, ka akmens beržas pret raupju ādu. Bet Baltamels gan vēl daudz ko atceras.
Maska smējās vēl mežonīgāk, un Randa ausis dedzināja Nīnēvas vaids, it kā pats izmisums būtu izlauzies no viņas dzīvās sirds.
Egvēna pēkšņi sakustējās, un jauneklis aptvēra, ka viņa grib glābt Nīnēvu.
- Egvēna, nē! Rands kliedza, taču meitene neapstājās.
Dzirdot Nīnēvu kliedzam, viņš bija sagrābis zobenu, bet nu pārdomāja un metās uz Egvēnas pusi. Viņš atsitās pret meiteni viņas trešajā spertajā solī, un abi nogāzās zemē. Egvēna elsodama piezemējās zem puiša un tūlīt pat centās atbrīvoties.
Rands ievēroja, ka ari pārējie ir sakustējušies. Perina rokās nozibēja cirvis, bet viņa zeltainajās acīs kvēloja nikna gaisma.
- Viedā! Mats iekliedzās, sagrābis rokā Šadarlogotas dunci.
- Nē! Rands sauca. Nolādētos nevar uzvarēt!
Taču abi puiši skrēja viņam garām, it kā neko nebūtu dzirdējuši, skatīdamies uz Nīnēvu un abiem nolādētajiem.
Aginors viņus garlaikoti uzlūkoja… un pasmaidīja.
Rands juta virs sevis gaisā grūdienu, tādu kā milzu pletnes vēzienu. Mats un Perins pusceļā līdz nolādētajiem piepeši apstājās, it kā priekšā būtu mūris, un, atsitušies pret neredzamo šķērsli, puiši nogāzās zemē.
- Lieliski, Aginors teica, tur arī ir jūsu īstā vieta! Ja iemācīsieties savaldīties un mūs pielūgt, iespējams, atstāšu jūs dzīvus.
Rands drudžaini uztrausās kājās. Varbūt nolādētos viņš neuzvarēs to nespēj neviens mirstīgais taču arī ne uz brīdi nepieļaus domu, ka viņu priekšā zemojas. Rands gribēja palīdzēt Egvēnai piecelties, bet viņa atgrūda puiša roku un, piecēlusies saviem spēkiem, dusmīgi nopurināja no kleitas netīrumus. Arī Mats un Perins stūrgalvīgi centās noturēties kājās.
- Jūs iemācīsieties, Aginors turpināja, ja gribat dzīvot. Bet nu, kad esmu atradis meklēto, viņš vērsa skatienu uz akmens arku, varbūt man ir laiks jūs pamācīt.
- Tā nenotiks vis! No kokiem iznira Zaļais vīrs. Viņa balss dārdēja kā pērkons, kad zibens iespēris vecā ozolā. Šeit nav jūsu vieta!
Aginors viņam veltīja nicinošu mirkli.
- Vācies prom! Tavs laiks ir pagājis, tādi kā tu jau sen ir pārvērtušies pīšļos. Tu vien esi palicis. Dzīvo tik, cik tev lemts, un priecājies, ka tev nepievēršamies.
- Šeit saimnieks esmu es, Zaļais vīrs sacīja, un šeit jūs nedarīsiet pāri nevienai dzīvai būtnei.
Baltamels pagrūda Nīnēvu malā kā kankaru, un viņa arī nokrita kā sagumzīta lupata, acis ieplētusi, ļengana, it kā visi viņas kauli būtu izkusuši. Ādainā roka pacēlās gaisā, un Zaļais vīrs ierēcās tā, ka no vīteņaugiem ap viņu pacēlās dūmi. Kokos un vējā atbalsojās viņa sāpes.
Aginors pagriezās pret Randu un pārējiem, it kā jau būtu ticis galā ar Zaļo vīru, taču pēc viena plata soļa ap Baltamelu apvijās lapainas milzu rokas; tās pacēla viņu augstu gaisā un no visa spēka spieda pie vīteņaugu
krūtīm. Melnā ādas maska nikni smējās, raudzīdamās lazdu riekstu acīs. Tad Baltamela rokas kā čūskas izlocījās brīvībā un sagrāba Zaļā vīra galvu, kā gribēdamas to noskrūvēt. No tām vietām, kur bija pieskārušās nolādētā rokas, izšāvās liesmas; vīteņaugi novīta, lapas nobira. Zaļais vīrs ieaurojās, un no viņa auguma starp vīteņaugiem cēlās biezi, tumši dūmi. Viņš kliedza un kliedza, un šķita, ka kopā ar dūmiem, kas bangoja pār Zaļā vīra lūpām, laukā nāk visa viņa būtība.