Bet tad Baltamels Zaļā vīra rokās sāka raustīties, cenzdamies rokas atraut, nevis sagrābt viņu kā pirmīt. Cimdotā plauksta plaši atvēzējās… un caur melno ādu izspraucās sīks dzifmms. Ap nolādētā roku sāka vīties piepe, kādas aug uz kokiem meža dziļā ēnā; pēkšņi uzradusies, tā izauga līdz pilnam lielumam visā rokas garumā. Baltamels sāka svaidīties. Viņa krokodilādas masku pārplēsa usnes dzinums, turpat blakus saknes laida ķērpis, ar ādu apvilktajai sejai sīki plaisājot; no viņa acīm izsprāga nātres, bet muti rāva vaļā suņusēnes.
Zaļais vīrs nogrūda Baltamelu zemē. Nolādētais locījās un raustījās, un tikmēr viņa drēbes, ādu un miesu vai tā bija miesa, ko savā varā bija paņēmusi saniknotā daba? rāva un plosīja viss, kas aug tumšās vietās, sporaugi un citi drēgnuma mīļotāji; visi auga un brieda, un plēsa ādu un miesu sīkās strēmelēs. Tas viss apklāja Baltamelu, līdz no viņa palika pāri tikai paugurs, neatšķirams no citiem līdzigiem, kas aug zaļā meža ēnainajos dziļumos; arī šis paugurs bija pilnīgi nekustīgs.
Zaļais vīrs ievaidējās kā zars, kas lūst zem pārlieku liela smaguma, un sabruka zemē. Puse no viņa galvas bija pārogļojusies melna. No auguma kā pelēki vīteņaugi vēl cēlās dūmu grīstes. Viņš ar piepūli centās pastiept samelnējušo roku, lai maigi apsegtu ozolzīli, un no tās bira apdegušas lapas.
Starp Zaļā vīra pirkstiem izsprāga ozola asns, un zeme norībēja. Viņa galva nolaidās, bet asns tiecās pretī saulei. Izšāvās saknes, kas brieda arvien resnākas; tās ierakās zemē un tad atkal atklāja sevi skatienam, kļūstot arvien spēcīgākas. Stumbrs tapa arvien brangāks un stiepās augšup, bet koka miza vērtās pelēka, tā plaisāja un novecoja. Uz visām pusēm sāka plesties zari pamatīgi kā roka, pēc tam kā cilvēka augums; tie cēlās augšup, lai noglāstītu debesis, zaļu lapu un ozolzīļu pilni. Varenais sakņu tīkls izplezdamies uzara zemi kā arkls, un jau tāpat milzīgais stumbrs notrīcēja un sāka plesties platumā, līdz kļuva milzīgs kā māja. Pēc tam
iestājās klusums. Zaļā vīra vietā nu stāvēja ozols, kurš varēja būt piecsimt gadus vecs, iezīmēdams leģendas kapu. Uz koka mezglainajām saknēm gulēja Nīnēva; tās augdamas bija vijušās ap sievieti, lai viņai būtu ērta guļvieta. Ozola zaros nopūtās vējš, it kā murminādams ardievas.
Pat Aginors izskatījās satriekts. Bet tad viņš pacēla galvu; dziļi iekritušās acis dega naidā.
- Nu ir gana! Jau sen ir laiks to beigt!
- Jā, nolādētais, Moiraina teica balsī, tik aukstā kā ledus dziļā ziemā. Jau sen ir laiks!
Aesu Sedaja pacēla roku, un zem Aginora kājām iebruka zeme. No tās rēkdamas izšāvās liesmas, ko vēl vairāk satracināja vējš. Tas gaudoja no visām pusēm, griezdams lapas virpulī un dzīdams ugunī, kur tās sacietēja, pārvērzdamās bezgala karstā, sarkandzelteni svītrotā receklī. Ta visa vidū bija Aginors, un viņam zem kājām bija tikai gaiss. Nolādētais šķita iztrūcies, bet tad pasmaidīja un spēra soli uz priekšu. Pavisam lēni, it kā uguns viņu aizturētu, tomēr Aginors spēra soli un pēc tam vēl vienu.
- Bēdziet! Moiraina pavēlēja. Viņas seja no saspringuma bija gluži balta. Bēdziet, visi!
Tikmēr Aginors gaisā soļoja uz liesmu malu.
Rands redzēja, ka citi sakustas. Mats un Perins metās projām un izgaisa, Loialu garās kājas aiznesa uz kokiem, bet viss, ko puisis redzēja, bija Egvēna. Viņa stāvēja sastingusi, bālu seju, aizvērtām acīm. Rands zināja, ka ne jau bailes tur Egvēnu uz vietas. Viņa centās pret nolādēto izmantot savu vājo, neapgūto Spēka pārvaldīšanas spēju.
Rands rupji sagrāba meiteni aiz rokas un pagrieza viņu ar seju pret sevi.
- Bēdz! viņš kliedza.
Egvēna atvēra acis un skatījās uz Randu, dusmīga, ka viņš iejaucies; meitenes acis mikli spīdēja naidā pret Aginoru, bailēs no nolādētā.
- Bēdz, viņš atkārtoja un, lai izkustinātu no vietas, spēcīgi pagrūda Egvēnu uz koku pusi. Bēdz!
Līdz ar grūdienu Egvēna patiešām metās prom.
Taču Aginors vērsa savu savītušo viepli uz Randa pusi, uz Egvēnu, kas skrēja viņam aiz muguras, un gāja caur liesmām, it kā tas, ko darīja Aesu Sedaja, viņu it nemaz neskartu. Uz Egvēnas pusi.
- Tikai ne viņu! Rands iekliedzās. Lai Gaisma tevi sadedzina, viņu nē!
Pagrābis akmeni, Rands to svieda, gribēdams piesaistīt sev Aginora uzmanību. Pusceļā līdz nolādētā sejai akmens pārvērtās pelnu saujā.
Jauneklis mirkli vilcinājās tikai tik vien, lai paskatītos pār plecu un redzētu, vai Egvēna ir paguvusi paslēpties kokos. Ap Aginoru vēl locījās liesmas, viņa apmetnis vietumis gruzdēja, taču nolādētais gāja uz priekšu, it kā viņa rīcībā būtu viss pasaules laiks, jau tuvodamies uguns robežai. Rands pagriezās un skrēja. Moiraina viņam aiz muguras spalgi iekliedzās.
\
Piecdesmit pirmā nodaļa
Pret Ēnu
L
ai gan Rands skrēja pret kalnu, bailes kājām piešķīra spēku, un
gariem soļiem viņš tika uz priekšu, lauzdams ceļu starp ziedo-
šiem krūmiem un mežrozīšu biezokņiem, birdinādams ziedus un
nelikdamies ne zinis par ērkšķiem, kas plēsa drēbes un arī miesu. Moi-
raina vairs nekliedza. Brīdi bija šķitis, ka tas nekad nebeigsies, un katrs
nākamais kliedziens bija izmisīgāks par iepriekšējo, taču Rands zināja,
ka viss bija ildzis tikai dažus mirkļus. Necik ilgi, un Aginors viņu panāks.
Rands zināja, ka nolādētais seko tieši viņam. To viņš skaidri bija redzējis
Aginora iekritušajās acīs pēdējā sekundē, pirms nāves bailes viņu bija
dzinušas prom, ko nagi nes.
Apvidus kļuva arvien kalnaināks, taču Rands neatlaidīgi kāpa un kāpa, ķerdamies krūmos, slīdēdams uz akmeņiem, dubļiem un lapām, kas zem viņa kājām šļūca lejup pa nogāzi, un visbeidzot nometās četrrāpus, kad slīpums jau kļuva pārāk stāvs. Tālāk priekšā, virs viņa, plakne bija līdzenāka. Elsdams Rands pieveica pēdējos soļus, piecēlās kājās un apstājās; viņam gribējās skaļi gaudot.
Pēc desmit soļiem kalns beidzās ar krauju. Rands jau zināja, ka tā būs, tomēr gāja, un ik solis bija smagāks par iepriekšējo, tomēr viņš cerēja ieraudzīt vismaz taku, govju ceļu vienalga ko. Pametis skatienu lejup, jauneklis redzēja aptuveni simt pēdu dziļu aizu; klints siena bija gluda kā pulēts koks.
Bet ir jābūt kaut kādam ceļam! lešu atpakaļ un meklēšu apkārtceļu. Došos atpakaļ un…
Pagriezies viņš ieraudzīja Aginoru, kas jau tuvojās virsotnei. Nolādētais kāpa augšup bez piepūles, it kā soļotu pa līdzenumu. Dziļi iegrimušās acis izkaltušajā pergamenta sejā iedegās. Taču nolādētā seja nezin kāpēc vairs nebija tik savītusi, šķita, ka tajā ir vairāk miesas, it kā Aginors nupat būtu ieturējis maltīti, kas viņam gājusi labumā. Nolādētā acis skatījās uz Randu, taču, kad viņš ierunājās, gandrīz šķita, ka to saka pats sev.
- To, kurš tevi nogādās Šajolgulā, Bālzamons apbērs ar balvām, kādas mirstīgajiem ne sapņos nerādās. Mani sapņi vienmēr ir bijuši augstāki nekā citiem, un nemirstibu es ieguvu pirms vairākiem gadu tūkstošiem. Vai nav vienalga, kā tu kalposi dižajam Tumsas pavēlniekam dzīvs vai miris? Ēnas plašajā valstībā tas nav svarīgi. Kāpēc man dalīt varu ar tevi? Kāpēc tavā priekšā mesties ceļos? Es, kas esmu stājies pretī Levsam Tēriņam Telamonam pašā Kalpotāju zālē. Es, kas izmantoju savu varu pret Rita pavēlnieku un metos ar viņu divcīņā. Kāpēc?