Randa mute izkalta sausa jo sausa; viņam likās, ka mēle ir tikpat sačervelējusies kā Aginoram. Zem kājām no kraujas drupa zeme, lejup krita oļi. Puisis neuzdrīkstējās skatīties atpakaļ, taču dzirdēja birstam akmentiņus, kas vairākkārt atsitās pret gludo klints sienu. Tas pats notiktu ar viņu, ja viņš spertu kaut pussoli uz priekšu. Tobrīd Rands saprata, ka viņš atkāpjas no nolādētā. Visas malas kņudēja, un jauneklis domāja, ka noteikti ieraudzītu zosādu, ja tikai paskatītos, ja spētu atraut acis no nolādētā. Kaut kā taču no viņa var aizbēgt. Kaut kā glābties! Noteikti var! Kaut kā!
Un tad Rands pēkšņi kaut ko sajuta, kaut ko ieraudzīja, lai gan zināja, ka tas nav iespējams. Aginoram aiz muguras no pleciem stiepās mirdzoša virve, balta kā saule, ja uz to raugās caur visdzidrāko mākoni, resnāka par kalēja roku, vieglāka par gaisu, un tā savienoja nolādēto ar kaut ko prātam neaptveramu, taču Randam aizsniedzamu. Virve pulsēja, un ar katru tās pukstu Aginors kļuva arvien spēcīgāks. Viņš pieņēmās miesās, pārvērzdamies cilvēkā, tikpat garā un spēcīgā kā Rands, vēl nelokāmākā par Sargātāju, nāvējošākā par Lāstu. Tomēr blakus mirdzošajai virvei paša nolādētā tikpat kā nemaz nebija. Bija tikai virve. Un tā zumēja. Dziedāja. Sauca Randa dvēseli. No virves atrāvās spožs pirksts un pieskārās Randam. Puisis izdvesa vaidu. Jaunekli piepildīja gaisma un karstums, kam vajadzētu dedzināt, taču tas tikai sildīja, izdzīdams no kauliem kapa drēgnumu. Virve brieda arvien resnāka. Man jātiek prom!
- Nē! Aginors kliedza. Tā nebūs tava! Tā ir mana!
Rands pat nenodrebēja, un ari nolādētais nekustējās, tomēr abi bija saķērušies visīstākajā cīniņā. Aginoram pār seju pilēja sviedri; tā vairs nebija nedz savītusi, nedz veca, bet gan kā spēcīgam vīrietim labākajos gados. Randa augums pulsēja līdz ar virvi kā pasaules sirdspuksti, piepildot visu viņa būtību. Prāts pludoja gaismā, līdz tikai vienā stūrītī bija palicis viņš pats. Ap šo stūrīti Rands savērpa tukšumu, paslēpa to tukšumā. Prom!
- Mana! Aginors kliedza. Mana!
Randā ieplūda siltums, saules siltums, saules starojums, neprātīgs, vienreizējs gaismas starojums, Gaismas starojums. Prom!
- Mana! No Aginora mutes izšāvās liesma, acīs zibsnīja uguns šķēpi, un viņš kliedza.
Prom!
Rands vairs nebija kalna virsotnē, bet trīsuļoja Gaismā, kas viņu pārplūdināja. Prāta nebija; to bija apžilbinājusi gaisma un apstulbinājis karstums. Gaisma. Tukšuma vidū Gaisma apžilbināja viņa prātu. Rands jutās apdullis, bijības pārņemts.
Nu jau viņš stāvēja platā kalnu pārejā, kur visapkārt cēlās melnas, robotas virsotnes kā Melnā zobi. Tas patiešām notika viņš te bija. Zem zābakiem varēja just akmeņus, bet sejā ledainu vēju.
Rands atradās kaujas laukā, ne gluži cīniņa vidū. Bruņoti viri bruņotos zirgos to spožais tērauds bija noputējis cirta un dūra sēcošajiem trollokiem, kas vicināja naglu cirvjus un sirpjveida zobenus. Daži, zaudējuši zirgus, cīnījās uz zemes; pa kaujas lauku rikšoja rumaki bez jātnieka. Visapkārt redzēja Izdzisušos, kuru naktsmelnie apmetņi nekustējās, lai ari kā aulekšoja melnie zirgi, un visur, kur vien tika vēzēti viņu zobeni gaismas rijēji, mira cilvēki. Kaujas troksnis atsitās pret Randu, atsitās un izrāva viņu no svešādās sajūtas, kas žņaudza rīkli. Tērauds šķindēja pret tēraudu, viri un trolloki elsa un ņurdēja, mirstošie kliedza. Virs trokšņa putekļainajā gaisā plīvoja karogi. Faldaras melnais vanags, Šienāras baltais briedis un citi. Un ari trolloku karogi. Nelielajā laukumā ap sevi Rands ievēroja Nelabā ragaino galvu, Kobala asinssarkano trijzari, Daimona dzelzs dūri.
Šī patiešām bija kaujas nomale, atelpas brīdis; gan vīri, gan trolloki atkāpās, lai pārkārtotos cīņai. Tika raidīti pēdējie triecieni, un tad kareivji
vai nu auļoja prom, vai steberēja uz pārejas galu; Randu neviens, šķiet, neievēroja.
Jauneklis aptvēra, ka raugās uz pārejas galu, kurā notika spēku pārformēšana, vimpeļiem zem spožajiem šķēpu galiem kustoties. Seglos šūpojās ievainotie. Bez jātniekiem palikuši zirgi slējās pakaļkājās un auļoja prom. Bija skaidrs, ka viri vairs nespēj cīnīties, tomēr gatavojas pēdējam triecienam. Nu jau viens otrs Randu ievēroja; kareivji piecēlās kāpšļos un rādīja uz viņu. To kliedzienus Rands dzirdēja kā sīku stabulēšanu.
Rands grīļodamies pagriezās. Pārejas pretējā galā pulcējās Melnā spēki; gaisā cēlās neskaitāmi melni pīķi un šķēpu gali. Trolloku drūzma kalnu nogāzi darīja vēl melnāku. Melnā ordas skaitliski ievērojami pārspēja Šienāras karaspēku. Trolloku armijas priekšgalā bija simtiem Izdzisušo. Kad tie jāja garām, trolloki bailēs novērsa purnus un viņu milzu augumi atkāpās, lai atbrīvotu ceļu. Gaisā riņķoja drafkāri, plivinādami lēverainos spārnus, cenzdamies pārkliegt vēju. Puscilvēki tagad bija ievērojuši Randu un rādīja uz viņu; drafkāri pagriezās un laidās lejup. Divi. Trīs. Seši drafkāri, spalgi kliegdami, smagi laidās pretī Randam.
Jauneklis raudzījās uz tiem. Augumā ielija karstums, dedzinošas saules versme. Viņš skaidri saskatīja drafkārus; tukši redzokļi, bālas cilvēku sejas, spārnoti ķermeņi tajos nebija nekā cilvēcīga. Neizturams karstums. Versmains karstums.
Bet tad no skaidrām debesīm sprakšķēdamas šāvās zibens šautras; Randam sūrstēja acis, un visas uguns bultas kā viena trāpīja melnajos lidoņos. Tagad skanēja mirstošo, nevis vajātāju kliedzieni, un zemē krita apdeguši ķermeņi. Debesis atkal bija tīras.
Karstums. Neizturamais Gaismas karstums.
Rands nokrita uz ceļgaliem. Viņam šķita, ka uz vaigiem sprakšķ asaras.
- Nē!
Drudžaini ieķēries grīšļainās zāles kumšķi, viņš gribēja sajust kaut ko īstu. Zāle uzliesmoja.
- Lūdzu, nēēēē!
Līdz ar Randa kliedzienu sacēlās vējš un, gaudodams viņa balsi, aiztraucās, pātagodams liesmas, kas izauga uguns mūrī un vēl ātrāk par auļojošu zirgu no Randa sviedās uz trolloku ordas pusi. Uguns sāka aprīt trollokus; kalni drebēja no viņu kliedzieniem, gandrīz tikpat skaļiem kā vējš un Randa balss.
- Tam jābeidzas!
Rands trieca dūri pret zemi, un tā noskanēja kā gongs. Viņš gar akmeņaino zemi nobrāza rokas, un tā notrīcēja. Visapkārt uzbangoja viļņi, un tie auga arvien lielāki. Pacēlušies virs trollokiem un Izdzisušajiem, putekļu un akmeņu viļņi izšķīda, bet kalni zem neradljumu nagainajām kājām tikmēr sagruva. Trolloku armija virda un putoja miesas un gruvešu putrā. Palikušie vēl aizvien bija spēcīgs karapulks, tagad tas tikai divkārt skaitliski pārspēja viru armiju, bet trolloki un Puscilvēki bija pārbijušies un apjukuši mīdijās uz vietas.
Vējš pierima. Kliedzieni apklusa. Zeme nomierinājās. Visapkārt virmoja putekļi un dūmi.
- Lai Gaisma tevi padara aklu, Bālzamon! Tam jābeidzas!
NE ŠEIT.
Doma vibrēja Randa galvā, taču tā nebija viņa doma.
ES NEPIEDALĪŠOS. TO, KAS JĀDARA, SPĒJ VIENĪGI IZREDZĒTAIS, JA VIŅŠ TO VĒLAS.
- Bet kur? Rands nevēlējās runāt, taču nespēja sevi apturēt. Kur?
Dūmaka pašķirās, un ap viņu desmit soļu augstumā izveidojās tira,
dzidra gaisa kupols, ko norobežoja dūmu un putekļu mutuļi. Randa priekšā parādījās pakāpieni, kas nebija savstarpēji savienoti un vienkārši turējās gaisā; tie veda augšup tumsā, kas slēpa sauli.
NE ŠEIT.
Cauri dūmakai it kā no otra pasaules gala atskanēja kliedziens:
- Tada ir Gaismas griba!
Zem pakaviem iedunējās zeme; viru karaspēks devās pēdējā triecienā.