Tams stāvēja staļļa dziļumā, turēdams Belu pie pavadas un klusītēm sarunādamies ar Hu un Tadu. Rands nebija paguvis paspert ne pāris soļu pār staļļa slieksni, kad tēvs pamāja zirgu puišiem un, ne vārda nebildis, garām dēlam izveda Belu pa durvīm.
Viņi klusēdami iejūdza pinkaino ķēvi. Tams šķita tik dziļi iegrimis domās, ka Rands nolēma labāk turēt mēli aiz zobiem. Īstenībā iecerētais mēģinājums pārliecināt tēvu par to, ka jātnieks melnajā apmetnī pastāv, jaunekli nebūt nevilināja, kur nu vēl rīt paredzētais mēģinājums runāt ar ciemata mēru. Rītdiena gan likās tam krietni vien piemērotāka, pieļaujot domu, ka Matam un pārējiem izdosies atrast vēl kādus citus ciematniekus, kas ir redzējuši svešinieku. Ja viņiem tas, protams, izdosies.
Kad rati ar rāvienu sāka ripot uz priekšu, Rands to aizmugurē sameklēja loku un bultu maku un, pusskriešus steberēdams tiem līdzās, neveikli piesprādzēja maku pie jostas. Pie ciemata pēdējās māju rindas jauneklis atbalstīja vienu no bultām pret stiegru un pusuzvilkto loku tālāk nesa gandrīz šaušanas gatavībā. Apkārt nemanīja gandrīz neko citu kā vien
kokus, kas pagājušajā rudenī bija nometuši lapas, tomēr Randa pleci saspringa. Melnais jātnieks varēja viņiem pielavīties tik negaidīti, ka nedz viens, nedz otrs to nepamanītu. Ja loku neturēs šaušanas gatavībā, tā uzvilkšanai var nepietikt laika.
Jauneklis zināja, ka nespēs ilgi noturēt loku šādi nospriegotu. Ieroci viņš bija darinājis pats, un Tams bija viens no dažiem tuvīnā apkaimē mītošajiem vīriem, kurš spēja bultu atvilkt līdz pašam vaigam. Rands pameta skatienu apkārt, meklēdams kaut ko, kas novērstu domas no melnā jātnieka. Tomēr neko īpašu nemanīja apkārt pletās mežs, un viņu apmetņi plandījās vējā.
- Tēvs, viņš beidzot ierunājās, es īsti nesapratu, kāpēc padomei vajadzēja iztaujāt Padanu Fainu. Ar pamatīgu piespiešanos Rands novērsa skatienu no apkārtējiem kokiem un pāri Belai paraudzījās uz Tamu. Manuprāt, lēmumu, kuru jūs pieņēmāt pēc apspriešanās, varēja pieņemt arī tūlīt, turpat uz vietas. Mērs pārbiedēja visus līdz nāvei, runādams par Aesu Sedajām un viltus Pūķi šeit, Divupē.
- Rand, ļaudis mēdz būt savādi. Pat vislabākie no mums. Par piemēru ņemsim to pašu Haralu Luhanu. Kalējs ir spēcīgs un bezbailīgs vīrs, taču nespēj noskatīties lopiņu kaušanā. Ģīmis viņam sametas krīta baltumā.
- Kāds gan tam sakars ar notikušo? Visi zina, ka Luhana kungs nespēj noskatīties uz asinīm, bet neviens, izņemot Koplinus un Kongārus, neliekas par to ne zinis.
- Sakars ir šāds. Cilvēki ne vienmēr spriež vai rīkojas tā, kā tu sagaidi. Nu kaut vai mūsu ciemata ļaudis… kad krusa satriec labības ražu dubļos, vēji noplēš ikkatru jumtu tuvējā apkārtnē un vilki nokož pusi ganāmpulka, viņi tikai atrota piedurknes un atkal ķeras pie darba. Jā, ļaudis mēdz pakurnēt, taču neviens nevilcinās un velti nekavē laiku. Taču pietiek mūsējiem tikai iedomāties par Aesu Sedajām un viltus Pūķi Gēldanā, kad viņi drīz vien jau prāto, ka Gēldana nemaz nav tik tālu Ēnu meža otrā pusē, un, ja novilktu taisnu līniju no Tarvalonas uz Gēldanu, tā atrastos vien mazliet uz austrumiem no mūsu apkaimes. It kā Aesu Sedajas nevis jātu pa ceļu cauri Kēmlīnai un Lugardai, bet pēkšņi mēģinātu lauzties cauri biezokņu biezokņiem! Līdz rītrītam puse ciemata būtu nospriedusi, ka nupat mūs ieraus pašā kara mutulī. Ar tādiem prātuļojumiem būtu jācīnās nedēļām ilgi. Tas nu gan būtu jauks Beltains! Tāpēc Brans izmeta šo domu no galvas, iekams viņi paguva ko tādu iztēloties paši.
ļaudis redzēja, kā padome apspriež šos sarežģījumus, Tams turpināja, un šobrīd viņi klausās, ko mēs nolēmām. Ciematnieki mūs ievēlēja padomē, jo tic, ka spēsim izsvērt ikvienam vislabāko risinājumu. Viņi uzticas mūsu viedokļiem. Pat Senna domām, kas gan, manuprāt, neliecina mums par labu. Lai nu kā, viņi uzzinās, ka uztraukumam nav iemesla, un ļaudis šiem vārdiem noticēs. Nav jau tā, ka ciematnieki nespētu paši nonākt pie šāda secinājuma vai ka viņi to ar laiku neizdarītu -, tomēr ar šādu rīcību mums izdevās nesabojāt svētkus, turklāt nevienam nebūs nedēļām ilgi jāuztraucas par to, kas droši vien nekad nenotiks. Ja, par spīti visam, kaut kas tomēr atgadās… nu ko patruļas mūs laikus brīdinās, lai mēs darītu visu, ko spējam. Bet es patiešām ceru, ka mums par to galva nebūs jālauza.
Rands piepūta vaigus. Acīmredzot līdzdalība padomē bija sarežģītāka, nekā viņam līdz šim bija licies. Rati turpināja grabēt uz priekšu pa Akmeņlauztuvju ceļu.
- Vai vēl kāds, izņemot Perinu, redzēja to dīvaino jātnieku? Tams ievaicājās.
- Arī Mats, taču… Rands pārsteigts aprāvās, tad pāri Belas mugurai palūkojās uz tēvu. Tātad tu man tici? Man ir jāatgriežas. Man tas jāizstāsta pārējiem. Kad jauneklis jau bija apmeties, lai skrietu atpakaļ uz ciematu, viņu apturēja Tama uzsauciens.
- Lēnāk, puis, lēnāk! Varbūt es ne bez iemesla gaidīju tik ilgi, lai uzdotu tev šo jautājumu?
Rands negribīgi atgriezās blakus ratiem, kas, pacietīgās Belas vilkti, vēl arvien čīkstēja uz priekšu. Kas lika tev pārdomāt? Un kāpēc es nevaru par to pastāstīt pārējiem?
- Ļaudis par to drīz vien uzzinās. Vismaz Perins. Par Matu neesmu tik drošs. Lauku sētām par to ir jāpaziņo pēc iespējas ātrāk, taču jau pēc stundas visā Emondārē nebūs neviena puslīdz saprātīga cilvēka virs sešpadsmit gadu vecuma, kurš nezinātu, ka apkaimē slapstās svešinieks, turklāt tāds, kuru mēs nez vai gribētu ielūgt svētkos. Ziema jau tāpat ir bijusi gana nelāga, lai ar kaut ko tādu vēl biedētu bērnus.
- Ielūgt svētkos? Rands vaicāja. Ja būtu viņu redzējis, tu negribētu, lai šis klīst tuvāko desmit jūdžu apkaimē. Vai vēl labāk simt jūdžu.
- Iespējams, Tams rāmi sacīja. Tikpat labi viņš var būt bēglis, kurš vairās no Gēldanas nemieriem, vai drīzāk zaglis, kurš spriež, ka te šis amats būs vieglāk piekopjams nekā Bērlonā vai Tārenas pārceltuvē. I -ai nu kā, tuvākajā apvidū neviens nav tik pārticis, lai viņam vēl kaut ko nozagtu. Ja vīrs glābjas no kara… pat tad cilvēku biedēšanai nav nekāda attaisnojuma. Kad sardze ķersies pie saviem pienākumiem, viņu vai nu notvers, vai aizbiedēs tālāk.
- Cerēsim, ka aizbiedēs tālāk. Bet kāpēc tu tagad man tici, ja no rīta neticēji?
- No rīta, puis, man bija jātic paša acīm un es neko neredzēju. Tams papurināja pinkaino galvu. Šķiet, ka šo jātnieku redz tikai jaunekļi. Jo, kad Harals Luhans noteica, ka Perins raustoties no ēnām, izrādījās, ka melno vīru ir redzējis gan Jona Tāna vecākais dēls, gan Bandrijs, Samela Krāva puika. Nu, ja četri prātīgi puiši apgalvo, ka ir kaut ko tādu manījuši, padomes vīri sāka spriest, ka varbūt paši to nespēj saskatīt. Protams, izņemot Sennu. Lai nu kā, tieši šī iemesla dēļ mēs dodamies mājup. Kamēr abi esam projām, svešinieks tur var sastrādāt briesmu lietas. Un, ja rīt nebūtu svētki, es paliktu sētā. Bet mēs nedrīkstam kļūt par cietumniekiem paši savās mājās tikai tāpēc, ka apkārt klīst tas puisietis.
- Par Banu un Lenu es nezināju, Rands sacīja. Bet mēs, pārējie, rīt grasījāmies iet pie mēra, tikai raizējāmies, ka viņš mums nenoticēs.
- Sirmi mati nebūt nenozīmē, ka smadzenes ir sarāvušās biezpienā, Tams strupi noteica. Bet tu gan turi acis vaļā. Varbūt arī es melno pamanīšu, ja viņš vēlreiz parādīsies.
Rands paklausīja tēva ieteikumam. Pats sev par lielu pārsteigumu viņš sajuta, ka solis šķiet vieglāks. Savilktie mezgli plecos likās pagaisuši. Viņu vēl arvien māca bailes, taču tās vairs tik ļoti nešausmināja. Gluži tāpat kā no rīta, arī tagad viņi uz Akmeņlauztuvju ceļa bija divi vien, taču nu šķita, ka kopā ar viņiem ir viss ciemats. Tas, ka pārējie zināja par melno jātnieku un viņam ticēja, mainīja itin visu. Nebija nekā tāda, ko drūmais svešinieks varētu nodarīt un ar ko visi Emondāres ļaudis kopīgi nespētu tikt galā.