Randa iztukšoto prātu uz mirkli pārņēma panika. Jātnieki putekļos viņu neredzēs, tie jās viņam pāri un sabradās. Taču visā visumā zemes drebēšana viņu neuztrauca, tā šķita gluži neievērojams sīkums. Kājas uz priekšu dzina trulas dusmas, un Rands spēra soli uz pirmā pakāpiena. Tas ir jāizbeidz!
Viņu iekļāva tumsa, absolūtas nebūtības absolūtais melnums. Pakāpieni te vēl bija, tie turējās tumsā zem viņa kājām un priekšā. Atskatījies Rands neko neredzēja viss bija izgaisis visaptverošajā nebūtibā. Un arī virve vēl te bija tā stiepās viņa priekšā kā mirdzoša līnija, pamazām izgaisdama tālumā. Virve nebija tik resna kā pirmīt, taču tā vēl pulsēja, sūknējot viņā spēku, dzīvību, un pildīja ar Gaismu. Rands turpināja kāpt.
Šķita, ka jauneklis virzās augšup jau mūžību. Mūžību vai dažas minūtes ilgi. Laiks nebūtībā apstājās. Laiks skrēja vēl ātrāk. Rands kāpa tālāk, līdz piepeši viņa priekšā parādījās durvis raupjas, saplaisājušas, vecas; durvis, ko viņš labi atcerējās. No Randa pieskāriena tās izjuka gabalos. Durvis vēl bruka, viņam ejot pa tām iekšā. Uz puiša pleciem krita koka šķēpeles.
Tikpat skaidri Rands atcerējās arī istabu un neprātīgās, saraustītās debesis aiz balkona, izkusušās sienas, pulēto galdu, baiso, rēcošo kamīnu un liesmas, kas nesildīja. Dažas no sejām, kas veidoja kamīnu, bija saviebtas mokās un mēmi kliedza. Arī šīs sejas bija iegūlušas Randa atmiņā, it kā viņš tās pazītu, tomēr puisis centās palikt tukšumā, just tikai tukšumu. Viņš bija viens. Paskatījies spogulī pie sienas, Rands skaidri redzēja seju, kas nepārprotami bija viņa seja. Tukšumā ir miers.
- Jā, uguns priekšā atskanēja Bālzamona balss. Ta jau domāju, ka Aginora alkatība viņu uzvarēs. Bet tam vairs nav nekādas nozīmes. Es ilgi meklēju, bet nu viss ir galā. Tu esi šeit, un es tevi pazīstu.
Gaismas vidū peldēja tukšums, bet tukšuma vidū Rands. Pieskāries dzimtajai zemei, viņš uztaustīja cietu klinti, nepakļāvīgu un sausu; akmeni bez žēlastības, kur izdzīvot var tikai spēcīgie tikai tie, kas ir tikpat izturīgi kā kalni.
- Esmu noguris no bēgšanas. Rands nespēja ticēt tam, ka viņa balss skan tik mierīgi. Esmu noguris no tā, ka jūs apdraudat manus draugus. Es vairs nebēgšu.
Rands redzēja, ka arī Bālzamonam ir virve. Melna, daudz resnāka nekā viņam; tik milzīga, ka cilvēks tai blakus izskatītos pēc pundura, taču Bālzamona rokās virve šķita sīka. Pulsēdama kā melna vēna, tā līdz ar katru pukstu rija gaismu.
- Tu domā, ka tavs lēmums bēgt vai nebēgt kaut ko izšķirs? Liesmas Bālzamona mutē smējās. Kamīnā iemūrētās sejas raudāja, redzot viņa līksmību. Tu no manis esi bēdzis daudzkārt, taču es vienmēr tevi panāku un lieku tev aprīt lepnumu līdz ar piedevu pinkšķa asarām. Daudzkārt tu centies turēties man pretī, taču tad sakauts sabruki un lūdzies žēlastību. Tev ir viena vienīga izvēle, tārps: vai nu meties man pie kājām ceļos un godīgi kalpo un es tev atļaušu valdīt pār troņiem -, vai arī kļūsti par Tarvalonas muļķa lelli un brēc, kad laiks sāks malt tevi putekļos.
Rands sakustējies atskatījās uz durvīm, it kā meklēdams glābšanās ceļu. Lai Melnais tā domā. Aiz durvīm vēl bija melnā nebūtība, ko šķēla viņa auguma mirdzošais pavediens. Bet tur bija arī Bālzamona pamatīgā virve tik melna, ka tumsa pret to šķita balta kā sniegs. Abas virves pulsēja kā divas aortas viena pret otru, un Gaisma tik tikko spēja pretoties tumsas viļņiem.
- Ir arī citas iespējas, Rands teica. Rakstu auž Rats, nevis jūs. Lai kādus slazdus jūs liekat, es vienmēr aizbēgu. Gan no jūsu Izdzisušajiem un trollokiem, gan no Melndraugiem. Es jums līdz šejienei sekoju un ceļā iznīcināju jūsu karaspēku. Jūs Rakstu neaužat!
Bālzamona acis rēca kā divas kurtuves. Viņa lūpas nekustējās, taču Randam šķita, ka Melnais izkliedz lāstu Aginoram. Bet tad liesmas apdzisa, un Randam smaidīja parasts cilvēks, taču pat Gaismas siltumā viņa smaids bija salts.
- Es varu sapulcēt citu karaspēku, muļķi! Karaspēku, kādu tu ne sapnī neesi redzējis. Saki, ka man sekoji? Tu, muļķa vabole, man sekoji? Kopš tavas piedzimšanas es gatavoju ceļu, kam lemts tevi aizvest līdz kapam vai līdz šejienei. Atstāju tevi dzīvu, ļāvu aizbēgt vienai no aijeliem, lai viņa izteic vārdus, kas atbalsosies gadu gadiem ilgi. Varoni Džainu Garsoli, viņš smīnīgi teica, pataisīju par muļķi un aizsūtīju pie ogēriem, ļaudams domāt, ka viņš nu ir brīvs no manis. Melnie ajahi kā tārpi lien uz vēdera pa visu pasauli, tevi meklēdami. Parauju aiz aukliņas, un Amīrlinas tronis dejo, kaut arī domā, ka visu pārvalda.
Tukšums prātā iedrebējās, un Rands steigšus to nostiprināja. Viņš to visu zina. Droši vien tā ari ir noticis. Varētu būt tā, kā viņš saka. Gaisma sildīja tukšumu. Vienubrīd Randā iekliedzās šaubas, bet tās tika apklusinātas; palika vien šaubu sēkla. Rands cīnījās ar sevi, nezinādams, vai sēklu aprakt vai ari ļaut tai augt. Tukšums nostiprinājās; tas bija sarucis, taču jauneklis peldēja mierā.
Bālzamons, šķiet, neko nebija ievērojis.
- Man ir vienalga, vai tu esi dzīvs vai miris. Tas ir svarīgi tikai tev pašam, un tavs spēks abos stāvokļos atšķirtos. Man kalposi vai nu tu, vai tava dvēsele. Tomēr es gribētu, lai manā priekšā tu zemojies dzīvs. Uz tavu ciematu sūtīju tikai vienu trolloku dūri, lai gan varēju visu tūkstoti. Tikai vienu Melndraugu, lai gan simtiem tevi varēja pārsteigt miegā. Tu, muļķi, pat nezini, cik viņu ir, cik tev priekšā, cik aiz muguras un blakus.
Tu esi mans, vienmēr esi bijis mans, mans ķēdes suns, un es tevi šurp atvedu, lai tu kristu saimnieka priekšā uz ceļiem vai ari mirtu un ļautu to darīt savai dvēselei.
- Es jūs noliedzu. Jums nav varas pār mani, un jūsu priekšā es nezemošos ne dzīvs, ne miris.
- Paskaties, Bālzamons teica. Paskaties!
Rands negribīgi pagrieza galvu.
Tur stāvēja Egvēna un Nīnēva, bālas un izbijušās, ar ziediem matos. Un vēl kāda sieviete, mazliet vecāka par Viedo, pelēkām acīm, skaista, Divupes tērpā ar spilgtiem ziedu izšuvumiem ap kaklu.
- Māt? Rands izdvesa.
Sieviete bezcerīgi pasmaidīja. Tas bija viņa mātes smaids.
- Nē! Mana māte ir mirusi, bet viņas abas ir drošā vietā. Es jūs noliedzu!
Egvēna un Nīnēva izplūda, pārvērtās dūmakā un izgaisa, bet Kari Altora vēl tepat stāvēja, iepletusi acis bailēs.
- Vismaz viņa, Bālzamons sacīja, pieder man, un es varu darīt ar viņu, ko vēlos.
Rands purināja galvu.
- Es jūs noliedzu, viņš ar pūlēm izspieda. Mana māte ir mirusi un Gaismā, jums neaizsniedzama.
Mātes lūpas iedrebējās. Pār viņas vaigiem sāka birt asaras, un katra lāse Randu dedzināja kā skābe.
- Kapu pavēlnieks tagad ir spēcīgāks nekā agrāk, mans dēls, māte sacīja. Viņa rokas sniedzas tālāk. Melu tēva saldā mēle savāc neuzmanīgas dvēseles. Mans dēls! Mans vienīgais, mīļais dēls! Ja vien spētu, es tevi saudzētu, bet viņš ir mans kungs un viņa untumi ir manas pastāvēšanas likumi. Man viņš allaž ir jāklausa, ar pazemību jāizpelnās labvēlība. Tikai tu vari mani atbrīvot. Lūdzu, mans dēls! Lūdzu, palīdzi man! Palīdzi man! Palīdzi man! LŪDZU!
No mātes lūpām izlauzās vaids, bet ap viņu ciešā lokā jau stāvēja Izdzisušie atsegtām sejām, bāli, bez acīm. Bezasiņu rokas noplēsa viņas drēbes un ar knaiblēm, pincetēm un citiem asiem rīkiem dūra, dedzināja un sita Randa mātes kailo miesu. Viņas kliegšanai nebija gala.
Randa kliedzieni māti atbalsoja. Tukšums viņa prātā vārījās. Jaunekļa rokās parādījās zobens. Ne jau zobens ar gārņa zīmi, bet gaismas