asmens, Gaismas zobens. Rands to pacēla, un no asmens izšāvās balta, degoša bulta kā daļa no paša zobena. Šautra skāra vistuvāko Puscilvēku, un istabu caurstrāvoja žilba baltkvēle, kas spīdēja caur Izdzisušajiem kā svece caur papīru, dedzināja viņus, laupīja Randam redzi.
Žilbinošajā gaismā atskanēja čuksts:
- Paldies, mans dēls! Gaisma! Svētītā Gaisma!
Spožā aina pagaisa, un Rands istabā palika viens ar Bālzamonu. Melnā acis dega kā pekles ugunis, tomēr viņš vairījās no zobena Randa rokās kā no pašas Gaismas.
- Muļķi! Tu sevi iznīcināsi! Tas tev nav pa spēkam, vēl ne! Man tev tas jāiemāca!
- Tas ir beidzies, Rands sacīja, atvēzēdams zobenu pret Bālzamona melno virvi.
Asmens krita, un Bālzamons spalgi kliedza, kliedza, līdz akmens sienas sāka drebēt. Kad Gaismas asmens pārcirta virvi, Melnais iegaudojās vēl divkārt skaļāk, un kaukšana nerimās. Pārcirstās virves abas daļas šāvās katra uz savu pusi, it kā tā būtu bijusi stingri nostiepta. Ta puse, kas sniedzās nebūtībā, sāka rauties, bet otra puse sita Bālzamonam, liekot viņam atkāpties līdz kamīnam. Mokpilno seju mēmajos kliedzienos skanēja klusi smiekli. Sienas drebēja un plaisāja, grīda pacēlās uz augšu, bet no griestiem sāka krist akmens šķembas.
Viss juka un bruka. Rands piespieda zobenu pie Bālzamona sirds.
- Tas ir beidzies!
No asmens gala izlēca gaisma, šķiezdama ugunīgas dzirksteles kā balta, kausēta metāla pilītes. Bālzamons gaudodams pasvieda rokas augšup, velti mēģinādams aizsargāties. Liesmas viņa acīs iespiedzās, saplūzdamas ar tām, kas jau laizīja ieplaisājušās akmens sienas, izliekušos grīdu, no griestiem nobirušo akmeņu krusu. Rands juta, ka viņa spožais pavediens kļūst arvien plānāks, līdz beidzot no tā palika vien mirdzums, bet puisis sasprindzināja visus spēkus, nezinādams, ko īsti dara un kā, saprazdams vien to, ka šim visam reiz ir jābeidzas. Šim visam reiz ir jābeidzas!
Uguns liesmas pārņēma visu istabu. Rands redzēja Bālzamonu sačervelējamies kā lapu, dzirdēja viņa gaudošanu, asinis stindzinošos kliedzienus. Liesmas kļuva dzidrākas, tās meta baltu, par sauli spožāku gaismu. Zibsnīdami pagaisa pēdējie virves pavedieni. Rands krita cauri bezgalīgam melnumam un arvien klusākām Bālzamona gaudām.
Ārkārtīgi spēcīgs trieciens jaunekli pārvērta receklī, un receklis trīcēja un kliedza, trakas iekšējās uguns mocīts. Tas bija bezgalīgas alkatīga aukstuma liesmas.
.
Piecdesmit otra nodaļa. Nav nedz sākuma, nedz beigu
V
ispirms Rands sajuta sauli, kas slīdēja pār pilnigi skaidrām debe-
sim un piesaistīja viņa nekustīgās acis. Šķita, ka saules ceļš ir
nevienmērīgs tā dienām ilgi stāvēja, bet tad metās uz priekšu
kā gaismas strēle, prom uz tālo apvārsni, un aiz sevis rāva dienu. Gaisma!
Tas noteikti kaut ko nozīmē. Domāšana bija kas jauns. Es spēju domāt.
Tātad es esmu. Pēc tam viņš sajuta sāpes, atcerējās neganto drudzi, brū-
ces, kas tika iegūtas, drebuļiem viņu raustot apkārt kā lupatu lelli. Un
smirdoņu. Taukainu deguma smaku, kas lida nāsis un galvā.
Sāpošiem muskuļiem Rands uzslējās sēdus, atbalstījies uz rokām un ceļgaliem. Neko nesaprazdams, viņš raudzījās uz eļļainajiem pelniem, kuros pats gulēja, uz pelniem, kas bija izkaisīti un izsmērēti pār akmeņiem pakalna virsotnē. Oglēs bija iejukuši tumšzaļi auduma gabali, apsvilušas strēmeles, kurām bija izdevies paglābties no liesmām.
Aginors.
Kuņģis noraustījās un apmeta kūleni. Cenzdamies noberzt no apģērba melnās pelnu svītras, Rands grīļodamies rausās laukā no Aginora pīšļiem. Rokas bija vāras un lāgā neklausīja. Jauneklis centās uz tām atbalstīties un sasvērās uz priekšu. Acu priekšā pazibēja nogāze, sašūpojās gluda klints siena. Aiza vilktin vilka viņu lejā. Galva reiba. Rands pār klints malu izvēmās.
Drebēdams Rands lida uz vēdera atpakaļ, līdz zem sevis redzēja klinti, un tad, cenzdamies atgūt elpu, atkrita uz muguras. Ar lielu piepūli viņam izdevās sataustīt zobenu maksti. No sarkanās drānas bija palikuši vien pelni. Trīcošām rokām Rands to pacēla pie sejas. Uz zobena bija
gārņa zīme. Gārņa zīme? Jā. Tams. Mans tēvs. Bet tas bija tikai tērauds. Vien ar trešo drebošo mēģinājumu puisis iestūma zobenu atpakaļ. Tas bija kas cits. Bet varbūt bija cits zobens.
- Mans vārds, viņš pēc mirkļa teica, ir Rands Altors.
Vēl vairāk atmiņu kā svina bumba iesitās galvā, un viņš ievaidējās.
- Melnais, Rands pie sevis čukstēja, Melnais ir miris.
Tātad vairs nav jābēg.
- Šaitans ir miris.
Pasaule sašūpojās. Klusi priecādamies, Rands drebēja, līdz no puiša acīm sāka birt asaras.
- Šaitans ir miris!
Viņš smējās, raudzīdamies debesīs. Vēl citas atmiņas.
- Egvēna!
Šis vārds nozīmēja kaut ko svarīgu.
Ar pūlēm uztrausies kājās, Rands salīgojās kā vītols stiprā vējā un grīļīgi gāja garām Aginora pelniem, uz tiem nepametis ne skatienu. Tam vairs nav nozīmes. Klupdams krizdams jauneklis pievārēja pirmo nogāzes posmu, taustīdamies un slīdēdams no krūma uz krūmu. Nokļuvis uz līdzenas zemes, viņš juta, ka nobrāzumi sāp divreiz stiprāk, tomēr atrada sevī spēku, lai noturētos kājās. Egvēna. Rands sāka neveikli skriet. Puisim laužoties caur krūmāju, visapkārt bira lapas un ziedlapiņas. Man viņa jāatrod. Kas viņa ir?
Rokas un kājas neklausīja, tās liecās kā gari zāles stiebri. Piesteberējis pie koka, Rands atkrita pret stumbru tik smagi, ka ievaidējās. Lai noturētos kājās, viņš piespieda pie raupjās mizas seju. No augšas pabira lapas. Egvēna. Atgrūdies no koka, Rands steidzās tālāk un atkal sagrīļojās. Daudz netrūka, ka viņš būtu nogāzies zemē, tomēr kaut kā noturējās kājās un steberēja tālāk, teju vai krizdams uz sejas. Kustoties kājas sāka klausīt. Rands lēnām atskārta, ka nu jau viņš skrien, taisni izslējies un rokas vēzēdams; garās kājas lēkšoja lejup pa nogāzi. Tā viņš nokļuva pļavā, ko tagad pa pusei aizņēma lielais ozols, iezīmējot Zaļā vīra kapu. Turpat bija akmens arka ar seno Aesu Sedaju simbolu un dziļā, nomelnējusī bedre, kurā uguns un vējš neveiksmīgi bija mēģinājis iedzīt Aginoru.
- Egvēna! Egvēna! Kur tu esi?
Skaista meitene pacēla lielas acis. Viņa bija nometusies ceļos zem ozola plašajiem zariem; meitenes matos bija ziedi un brūnas ozollapas. Viņa bija jauna, slaida un pārbijusies. Jā, tā ir viņa. Protams, viņa.
- Egvēna! Paldies Gaismai, ka ar tevi viss ir kārtībā!
Kopā ar viņu bija divas sievietes; viena ar izbiedētu skatienu un garu bizi, ko vēl rotāja dažas lilijas. Otrā gulēja zemē ar galvu uz salocītiem apmetņiem. Viņas pašas debeszilais apmetnis īsti nenoslēpa visu saplosīto kleitu. Tumšajā audumā vietumis bija izdeguši caurumi. Seja viņai bija bāla, bet acis vaļā. Moiraina. Jā, Aesu Sedaja. Un Viedā, Nīnēva. Visas trīs nopietni skatījās uz viņu, acis nemirkšķinot.
- Ar tevi viss ir kārtībā, Egvēna, vai ne? Viņš taču neko tev nenodarīja?
Nu jau Rands vairs nesteberēja. Redzot Egvēnu, viņam gribējās dejot par spīti brūcēm un visam pārējam -, un bija patīkami apsēsties sievietēm blakus un sakrustot kājas.
- Pēc tam, kad tu mani pagrūdi, es viņu pat vairs neredzēju. Egvēnas acīs pavīdēja šaubas. Un kā ir ar tevi, Rand?
- Esmu sveiks un vesels, puisis iesmējās.