Viņš pieskārās Egvēnas vaigam, nesaprazdams, vai viņa patiešām mazliet atraujas vai arī tā tikai šķiet.
- Mazliet atpūtīšos un būšu kā no jauna piedzimis. Nīnēva? Moiraina Sedaja?
Viņu vārdi Randa mutē izskanēja svešādi.
Viedās seja šķita jauna, bet acis gan vecas, pavisam vecas. Viņa pašūpoja galvu.
- Pāris brūču, neatlaizdama skatienu no Randa, Nīnēva sacīja.
- Moiraina ir vienīgā… no mums, kas smagi cieta.
- Vairāk par visu ir cietis mans lepnums, Aesu Sedaja aizkaitināti teica, piekārtodama savu apmetņu segu.
Izskatījās, ka viņa ir ilgi slimojusi vai arī pavisam izvārgusi, tomēr, par spīti tumšajiem riņķiem zem acīm, Aesu Sedajas skatiens bija ass un izstaroja spēku.
- Aginors bija pārsteigts un arī dusmīgs, ka es viņu tik ilgi aizkavēju, taču, par laimi, viņam nebija laika ar mani daudz runāt. Pati brīnos, ka tik ilgi viņu noturēju. Leģendu laikmetā Aginors bija viens no varenākajiem, uzreiz pēc Dzimtkāvja un Išamēla.
- Melnos un visus nolādētos, Egvēna vārā, drebošā balsī noskaitīja, Radītājs ir nometinājis Šajolgulā.
Viņa dreboši ieelpoja.
- Aginors un Baltamels acīmredzot bija ieslodzīti tuvu zemes virsmai, Moiraina sacīja tādā balsī, it kā jau būtu visu paskaidrojusi un tagad viņai trūktu pacietības atkārtot. Melnā cietuma atslēga bija kļuvusi tik vāja, ka viņi varēja izkļūt brīvībā. Mums jābūt pateicīgiem, ka tikai viņi vien tika laukā. Ja brīvībā būtu arī citi nolādētie, mēs viņus būtu redzējuši.
- Tam vairs nav nekādas nozīmes, Rands sacīja. Aginors un Baltamels ir miruši, tāpat arī Šai…
- Melnais, Aesu Sedaja viņu asi pārtrauca. Kaut arī Moiraina bija sasirgusi, viņas balss skanēja stingri un tumšo acu skatiens bija pavēlošs. Būs labāk, ja mēs viņu arī tagad sauksim par Melno. Vai vismaz par Bālzamonu.
Rands paraustīja plecus.
- Kā vēlaties. Bet viņš ir miris. Melnais ir miris. Es viņu nogalināju. Es viņu sadedzināju ar…
Atmiņā uzvilnīja viss pārējais, un Randam palika vaļā mute. Viertspēks. Es vadīju Vienspēku. To nevar neviens vīrietis…
Rands aplaizīja pēkšņi izkaltušās lūpas. Vēja brāzma sagrieza ap viņiem nokritušās un birstošās lapas, taču vissaltāk bija Randa sirdī. Sievietes raudzījās uz viņu, visas trīs. Vērīgi, pat nemirkšķinādamas acis. Rands pastiepa roku uz Egvēnas pusi, un šoreiz meitene nepārprotami atrāvās, ne tikai viņa iedomās vien.
- Egvēna?
Viņa novērsās, un Rands nolaida roku.
Bet piepeši Egvēna apmeta ap viņu rokas un piespieda seju pie puiša krūtīm.
- Piedod, Rand! Piedod! Man tas nudien nerūp. Goda vārds!
Egvēnas pleci drebēja. Laikam jau viņa raudāja. Neveikli glāstīdams
meitenes matus, Rands paskatījās pār viņu uz Moirainu un Nīnēvu.
- Rats veļas, kā Rats vēlas, Nīnēva lēni sacīja, taču tu vēl aizvien esi Rands Altors no Emondāres. Ak, Gaisma, palīdzi man! Gaisma, palīdzi mums visiem! Tu esi pārāk bīstams, Rand.
Redzot Viedās acis, viņš sarāvās, noskumis, nožēlas pilns un jau samierinājies ar zaudējumu.
- Kas notika? Moiraina jautāja. Izstāsti visu, kā bija!
Viņas uzstājīgā skatiena mudināts, Rands sāka runāt. Viņš gribēja izlocīties, īsi pastāstīt, kaut ko noklusēt, taču Moirainas acis no viņa izvilka gandrīz visu. Stāstot par Kari Altoru, Randam pār vaigiem ritēja asaras. Viņa māte. To viņš īpaši uzsvēra.
- Viņa varā bija mana māte! Mana māte!
Nīnēvas seja pauda līdzjūtību un sāpes, bet Aesu Sedajas skatiens gan lika turpināt stāstu par Gaismas zobenu, melnās virves pārciršanu, liesmām, kas aprija Bālzamonu. Egvēnas rokas skāva Randu ciešāk, it kā gribēdamas viņu izvilkt no visa, kas bija noticis.
- Tomēr ne jau es, Rands skaidroja. Mani vadīja… Gaisma. Tas īsti nebiju es! Vai tas nav svarīgi?
- Man jau uzreiz bija aizdomas, Moiraina atzina. Taču aizdomas nav nekāds pierādījums. Kad tev iedevu monētu un radīju saikni starp mums, tev bija nedomājot jāpilda mans prāts, bet tu pretojies, uzdevi jautājumus. Tas par kaut ko liecināja, taču ne jau par visu. Maneterenu asinīm no laika gala ir bijusi raksturīga spīts, īpaši pēc tam, kad Dēmons gāja bojā un Eldrenai salūza sirds. Un vēl arī Bela.
- Bela? Rands brīnījās. Tas neko nemaina.
Aesu Sedaja pamāja.
- Pie Sardzeskalna man nevajadzēja atbrīvot Belu no noguruma, jo kāds jau bija to izdarījis. Tonakt viņa būtu noskrējusi pat Mandarbu. Man vajadzēja iedomāties, kas sēž Belai mugurā. Trolloki mina mums uz papēžiem, virs galvas lidoja drafkāri, un Gaisma vien zina, vai tur nebija arī Puscilvēks. Tu noteikti baidījies, ka Egvēna atpaliks. Tev bija vajadzīgs kaut kas vairāk kas tāds, kas pārspētu visu iepriekšējo, un tu tiektos pēc vienīgā, kas var to dot. Pēc saidina.
Rands nodrebēja. Viņam kļuva tik auksti, ka iesmeldzās pirksti.
- Ja es to vairs nedarīšu, ja nekad tam vairs nepieskaršos, tad…
Viņš nespēja to pateikt līdz galam. Es sajukšu prātā. Padarīšu traku
savu zemi un ļaudis visapkārt. Nomiršu, vēl dzīvs satrūdēšu.
- Varbūt, Moiraina pamāja, daudz vieglāk būtu, ja tevi kāds apmācītu, taču to vari apgūt arī pats, cik iespējams, sasprindzinot gribasspēku.
- Jūs varat man iemācīt. Protams, jūs…
Viņš apklusa, redzēdams, ka Aesu Sedaja purina galvu.
- Vai tad kaķis var iemācīt suni kāpt kokos, Rand? Vai zivs var iemācīt putnu peldēt? Es pazīstu saidaru, taču par saidinu tev iemācīt neko nevaru. Tie, kas to spētu, ir miruši pirms trīstūkstoš gadiem. Tomēr varbūt tev pietiks spīts. Varbūt tava griba ir gana spēcīga.
Egvēna izslējās taisni un ar delnas virspusi noslaucīja sasarkušās acis. Izskatījās, ka meitene grib kaut ko teikt, taču, kad atvēra muti, nespēja bilst ne vārda. Viņa vismaz neatgrūž mani. Vismaz spēj skatīties uz mani un nekliegt.
- Kur ir pārējie? Rands jautāja.
- Lans ieveda viņus iekšā, Nīnēva atbildēja. Acs tur vairs nav, taču ūdens vidū ir pacēlusies kristāla kolonna, uz kuru ved kāpnes. Mats un Perins vispirms gribēja meklēt tevi, un arī Loials, bet Moiraina teica… Egvēna uzmeta skatienu Aesu Sedajai, kas rāmi raudzījās pretī. Viņa teica, ka nedrīkst tevi traucēt, kamēr tu…
Randam tā aizžņaudzās rīkle, ka viņš tik tikko spēja ieelpot. Varbūt visi no manis novērsīsies tāpat kā pirmīt Egvēna? Varbūt bēgs projām, kliegdami, ka esmu Izdzisušais? Moiraina ierunājās, it kā neredzētu, ka no Randa sejas ir aizplūdušas visas asinis.
- Acī bija ļoti daudz Vienspēka. Pat Leģendu laikmetā reti kurš spēja to vadīt, pats neiedams bojā. Reti kurš.
- Vai jūs viņiem pateicāt? Rands aizsmacis jautāja. Ja visi zina…
- Tikai Lanam, Moiraina klusi atbildēja. Viņam tas jāzina. Un vēl Nīnēvai un Egvēnai tā dēļ, kas viņas ir un kas būs. Pārējiem pagaidām nekas nav jāzina.
- Kāpēc gan ne? Aizsmakuma dēļ Randa balss skanēja skarbi. Jūs taču gribēsiet mani nomierināt, vai ne? Vai tad Aesu Sedajas tā neizturas pret vīriešiem, kas spēj vadīt Spēku? Iespaido, lai viņi šo spēju zaudētu? Lai nebūtu bīstami? Kāpēc nesakāt, ka vedīsiet mani uz Tarvalonu nomierināt?
- Tu esi ta'verens, Moiraina atbildēja. Varbūt Raksts vēl nav beidzis tevi veidot.
Rands taisni izslējās.
- Bālzamons man sapņos teica, ka Tarvalona un Amīrlinas tronis gribēs mani izmantot. Viņš pat nosauca vārdus, un es nupat tos atcerējos.