Raulins Dārksbeins un Guērs Amalasāns. Juriāns Stounbovs. Daviāns. Logēns.
Pēdējo vārdu izrunāt bija visgrūtāk. Nīnēva nobālēja, Egvēna ievaidējās, bet Rands nikni turpināja:
- Visus viltus Pūķus! Un nemēģiniet to noliegt! Es neļaušu sevi izmantot. Neesmu darbarīks, kuru pēc lietošanas var izmest atkritumos.
- Darbarīks, kas izgatavots mērķim, nezaudē vērtību, ja tiek šim nolūkam izmantots, Moirainas balss skanēja tikpat skarbi kā viņa,
- nevērtīgs kļūst tikai tas, kurš tic Melu tēvam. Sacīdams, ka neļausi sevi izmantot, tu ļausi Melnajam noteikt savu ceļu kā sunim, kuru saimnieks dzen trušu medībās.
Rands savilka rokas dūrēs un novērsa skatienu. Bālzamons bija teicis gandrīz to pašu.
- Es nevienam neesmu dzinējsuns. Vai dzirdat? Nevienam!
Arkā parādījās Loials un pārējie, un Rands uztrausās kājās un skatījās uz Moirainu.
- Viņi nezinās, Aesu Sedaja teica, iekams Raksts to neparedzēs. Randa draugi tuvojās. Lans nāca pirmais, skarbs kā allaž, tikai tāds
kā saguris. Ap deniņiem viņam bija Nīnēvas apsējs, un arī gāja viņš stīvi. Sargātājam sekoja Loials; ogērs nesa milzīgu zelta lādi ar smalkiem ornamentiem un sudraba inkrustācijām. Neviens cits bez palīga nespētu tādu ne pacelt. Perinām rokās bija liels, salocīts balta auduma gabals, bet Mats abās rokās turēja kaut kādus priekšmetus, kas šķita darināti no māla.
- Tātad tomēr tu esi dzīvs, Mats smējās. Puiša seja pietvīka, un viņš pameta galvu uz Moirainas pusi. Viņa nelaida mūs tevi meklēt. Teica mums jāpārbauda, ko slēpj Acs. Es jau tāpat būtu gājis, bet Nīnēva un Egvēna nostājās viņas pusē un gandrīz izgrūda mani cauri arkai.
- Tu esi atgriezies, Perins sacīja, un, spriežot pēc tā, kā izskaties, neesi pārāk smagi cietis.
Perina acis šobrīd nespīdēja, tomēr zīlītes bija pilnīgi dzeltenas.
- Tas ir galvenais. Tu esi šeit, un tas, kas bija jāizdara, ir izdarīts, lai arī kas tas būtu bijis. Moiraina Sedaja saka: darbs ir galā un mēs varam iet. Mājup, Rand. Lai sadegu Gaismā, bet es gribu mājās!
- Prieks redzēt tevi sveiku un veselu, aitugan, Lans noburkšķēja.
- Redzu, ka turies pie sava zobena. Varbūt tagad beidzot iemācīsies to izmantot.
Randā piepeši pamodās siltas jūtas pret Sargātāju. Viņš visu zināja, tomēr izturējās kā allaž katrā ziņā tā izskatījās. Jauneklis domāja, ka varbūt arī iekšēji Lanā nekas nebūs mainījies.
- Jāatzīst, Loials iesāka un nolika zemē lādi, ka ceļojums kopā ar ta’vereniem ir izrādījies interesantāks, nekā biju gaidījis. Ogēra ausis mežonīgi sakustējās. Ja kļūs vēl interesantāk, došos atpakaļ uz Šantajas stēdingu, it visā atzīšos vecākajam Hamanam un nemūžam vairs neatstāšu savas grāmatas.
Loiala seja piepeši atplauka smaidā šķita, ka platā mute pāršķeļ seju uz pusēm.
- Jauki gan atkal redzēt tevi, Rand Altor! Sargātājs ir vienīgais no šiem trim, kas interesējas par grāmatām un daudz nerunā. Kas ar tevi notika? Mēs bēgām un slēpāmies mežā, līdz Moiraina Sedaja sūtīja Lanu mūs meklēt, taču mums tevi meklēt neļāva. Kur tu tik ilgi biji, Rand?
- Es skrēju un skrēju, Rands nesteidzīgi iesāka, līdz nokritu no kalna un atsitos ar galvu pret akmeni. Domāju, ka lejupceļā atsitos pret katru akmeni.
Ar to varētu izskaidrot savainojumus. Rands centās novērot Aesu Sedaju, Nīnēvu un Egvēnu, tomēr redzēja, ka viņu sejas izteiksmes nemainās.
- Atguvies redzēju, ka esmu apmaldījies, tomēr kaut kā atsteberēju līdz šejienei. Domāju, ka Aginors ir miris, viņš sadega. Pelnos redzēju viņa apmetņa gabalus.
Meli paša ausīs skanēja sekli. Rands brīnījās, kāpēc neviens viņu neizsmej un nepieprasa izstāstīt visu, kā bija. Draugi tikai māja ar galvu, ticēdami katram viņa vārdam un līdzjūtīgi murminādami, bet pēc tam sapulcējās ap Aesu Sedaju, lai parādītu, ko ir atraduši.
- Palīdziet man piecelties, Moiraina lūdza.
Nīnēva un Egvēna piecēla Aesu Sedaju sēdus un pēc tam vēl arī pieturēja.
- Kā tas viss varēja būt Acī? Mats jautāja. Kāpēc netika iznīcināts kopā ar klinti?
- Ne jau tāpēc to tur ielika, lai tas tiktu iznīcināts, Aesu Sedaja atcirta.
Saraukusi pieri, viņa uz citiem jautājumiem neatbildēja, bet tikai paņēma no Mata rokām spīdīgos melnos un baltos māla keramikas gabaliņus.
Randam šķita, ka tās ir tikai lauskas, bet Moiraina uz zemes prasmīgi lika fragmentus kopā, visbeidzot iegūstot apli cilvēka plaukstas lielumā. Tas bija senais Aesu Sedaju ģerbonis, Tarvalonas liesma, savienota ar Pūķa zobu; melns līdzās baltam. Moiraina ar neizdibināmu sejas izteiksmi brīdi to pētīja, tad izvilka no jostas nazi, pasniedza to Lanam un pamāja uz apli.
Sargātājs pagrūda malā vislielāko lausku, augstu pacēla nazi un cirta no visa spēka. Pašķīda dzirksteles, un lauska no spēcīgā trieciena palēcās augšup, bet asmens krakšķēdams pāršķēlās uz pusēm. Lans paskatījās uz spalu, kas bija palicis viņa rokā, un aizsvieda to prom.
- Vislabākais Tēras tērauds, viņš sausi paziņoja.
Mats paķēra māla poda gabalu, kaut ko pie sevis norūca un palaida apkārt, lai visi redzētu. Uz tā nebija ne skrambas.
- Cuendillar, Moiraina paskaidroja. Sirdsakmens. Pēc Leģendu laikmeta neviens vairs nav pratis tādu izgatavot, un arī tolaik tas tika radīts tikai viscēlākajiem mērķiem. Kad akmens bija radīts, neviens nespēja to salauzt. Pat ne ar Vienspēku, ko vadītu visu laiku visvarenākā Aesu Sedaja, pat ne ar sa’angreālu. Jebkurš uzbrukums sirdsakmenim to tikai spēcina.
- Bet tās…? Mats ar lausku, ko turēja rokā, pamāja uz pārējām, kuras atradās uz zemes.
- Tā bija viena no septiņām Melnā cietuma atslēgām, Moiraina paskaidroja.
Mats nometa gabalu zemē kā nokaitētu dzelzi. Perina acis uz mirkli iespīdējās. Aesu Sedaja mierīgi sāka vākt kopā lauskas.
- Tam vairs nav nekādas nozīmes, Rands sacīja.
Draugi paskatījās uz viņu, neko nesaprazdami, un jauneklis nožēloja, ka bija palaidis mēli.
- Protams, Moiraina pamāja, tomēr uzmanīgi salika lauskas somā.
- Padodiet man lādi!
Loials to pastūma uz viņas pusi.
Izskatījās, ka plakanajam, zeltaini sudrabotajam kubam nav vāka, taču Aesu Sedajas pirksti slīdēja pār sarežģītajiem ornamentiem; viņa piespieda, un vāks ar klikšķi atsprāga vaļā, it kā to darbinātu atspere. Lādē atradās līks zelta rags. Tas gan spīdēja, tomēr salīdzinājumā ar lādi
šķita necils. Ragu rotāja vien sudraba burtu rinda ap tā galu. Moiraina to paņēma rokās kā zīdaini.
- Tas jānogādā Iliānā, viņa klusi teica.
- Iliānā! Perins norūca. Iliāna taču atrodas pie pašas Vētru jūras gandrīz tikpat tālu uz dienvidiem no mājām, cik uz šejieni, uz ziemeļiem.
- Vai tas ir… ? Loials aprāvās, lai ievilktu elpu. Vai patiešām… ?
- Vai jūs lasāt senvalodā? Moiraina jautāja.
Ogērs pamāja ar galvu, un Aesu Sedaja pasniedza viņam ragu.
Turēdams to tikpat uzmanīgi, kā bija turējusi Moiraina, Loials maigi vilka ar plato pirkstu pār rakstu. Viņa acis iepletās arvien lielākas, ausis saslējās augšup.
- Tia mi aven Moridin isainde vadin, ogērs čukstēja. Kaps nav šķērslis manam aicinājumam.
- Valēra rags. Sargātājs nu reizi par visām reizēm patiešām izskatījās satriekts; viņa balsī jautās godbijība.
Nīnēva tajā pašā laikā dreboši ieteicās: