- Aicinājums visu gadsimtu varoņiem atgriezties no miroņiem, lai cīnītos ar Melno.
- Lai es sadegu Gaismā! Mats izdvesa.
Loials godbijīgi ielika ragu atpakaļ zelta lādē.
- Es sāku domāt, Moiraina teica, vai Pasaules acs ir radīta pasaules vislielākajā nepieciešamības brīdī, kādu tā pieredzējusi, vai arī ar īpašu nolūku… kā lai to pasaka… lai sargātu šīs lietas? Ātri parādiet man, kas vēl tur ir!
Pēc pirmo divu priekšmetu apskatīšanas Rands saprata Perina netīksmi. Draugs vilcinājās, līdz beidzot Lans un ogērs paņēma no viņa baltā auduma gabalu un atritināja to vaļā. Gaisā uzplīvoja garš, balts karogs. Rands tikai skatījās un skatījās. Karogs šķita viens veselums nedz austs, nedz balināts, nedz krāsots.
Visā tā garumā vijās tāda kā čūska ar spilgti sarkanām un zelta zvīņām; radījumam bija piecas zvīņotas kājas ar gariem zelta nagiem; galva bija liela, ar zelta krēpēm, bet acis atgādināja sauli. Karogam sakustoties, tas it kā atdzīvojās, un čūskas zvīņas iespīdējās kā zelts, sudrabs un dārgakmeņi; gandrīz vai šķita, ka ir dzirdami izaicinoši rēcieni.
- Kas tas ir? viņš jautāja.
Moiraina nesteidzīgi atbildēja:
- Rīta pavēlnieka karogs, ar kuru viņš veda Gaismas karaspēku cīņā pret Ēnu. Levsa Terīna Telamona karogs. Pūķa karogs.
Loials gandrīz izlaida karoga galu no rokām.
- Lai es sadegu Gaismā! Mats vāri izdvesa.
- Kad dosimies prom, ņemsim visu līdzi, Moiraina sacija. Nekas šeit nav nolikts nejauši, un man ir jānoskaidro, kāpēc.
Viņa noglaudīja somiņu, kurā bija ielikusi lauskas.
- Nu jau ir par vēlu doties ceļā. Atpūtīsimies, paēdīsim un mazā gaismiņā turpināsim. Šeit visriņķī ir Lāsts ne tikai gar robežu -, un tas ir spēcīgs. Bez Zaļā vira šī vieta ilgi nenoturēsies. Bet tagad ļaujiet man atgulties, viņa pamāja Nīnēvai un Egvēnai. Man ir jāatpūšas.
Rands visbeidzot ievēroja to, ko visu laiku bija redzējis, bet nebija tam pievērsis uzmanību. No lielā ozola krita sausas, brūnas lapas. Zemi jau klāja bieza sausu lapu kārta, kas čaukstēja vējā, brūnas, sajaukušās ar tūkstoš puķu ziedlapiņām. Zaļais virs bija turējies pretī Lāstam, bet Lāsts tagad iznīcināja viņa darbu.
- Viss jau ir galā, vai ne? Rands jautāja Moirainai. Viss ir beidzies?
Aesu Sedaja pagrieza uz apmetņu spilvena nolikto galvu. Viņas acis
šķita tikpat dziļas kā Pasaules acs.
- Mums izdevās paveikt to, kā dēļ šeit ieradāmies. Turpmāk tev var būt sava dzīve kā Raksts to audis. Paēd un liecies gulēt, Rand Altor! Guli un sapņo par mājām.
.
Piecdesmit trešā nodaļa. Rats veļas
>
R
ītausmā atklājās postījumi Zaļā vīra dārzā. Zemi sedza bieza lapu
kārta, vietām līdz pat ceļgaliem. Visas puķes bija pazudušas, izņe-
mot dažas, kas izmisīgi piekļāvās klajuma malai. Zemē ap ozolu
reti kas spēj augt, taču resno stumbru virs Zaļā vīra kapa iekļāva puķu un
zāles josliņa. Ozola zaros turējās vien dažas lapas, taču to bija ievērojami
vairāk nekā citos kokos. It kā no Zaļā vīra kaut kas būtu saglabājies un
censtos noturēties. Aukstās brāzmas bija pierimušas, un to vietā stājās
arvien smacīgāka tveice. Tauriņus neredzēja, putni klusēja. Posdamies
ceļam, neviens nerunāja.
Rands uzkāpa bēra mugurā, ciezdams zaudējuma sāpes. Bet tā nevajadzētu būt. Pelni un asinis, mēs uzvarējām!
- Kaut viņš būtu sev atradis citu vietu, Egvēna teica, kāpdama Belā.
Lans bija sameistarojis nestuves viens to gals bija piestiprināts pie pinkainās ķēves, bet otrs pie Aldības. Nestuvēs sēdēja Moiraina, un Nīnēva jāja blakus, turēdama baltās ķēves pavadu. Ikreiz, juzdama Lana skatienu, Viedā izvairīgi nolaida acis; Sargātājs vienalga raudzījās uz viņu, taču nebilda ne vārda. Visi saprata, ko Egvēna ar to domāja.
- Tas nav pareizi, Loials ierunājās, skatīdamies uz ozolu.
Vienīgi ogērs vēl nesēdēja zirgā.
- Nav pareizi, ka Koku brālim jāpaliek Lāstā.
Loials pasniedza lielā zirga pavadu Randam.
- Tas nav pareizi.
Lans atvēra muti, redzot, ka viņš dodas pie ozola. Moiraina nestuvēs vāri pacēla roku, un Sargātājs klusēja.
Pie ozola Loials nokrita ceļos, aizvēra acis un pastiepa uz priekšu rokas. Pēc tam viņš pacēla skatienu pret debesīm, un viņa ausu kušķi saslējās stāvus. Ogērs sāka dziedāt.
Rands nevarēja pateikt, vai dziesmai ir vārdi vai arī tā ir tikai melodija. Loiala balss rībēja tā, ka šķita pati zeme dzied. Ieskanējās putnu balsis, klusi nopūtās pavasara vēsmas, bija dzirdama tauriņu spārnu sanēšana. Aizmirsies dziesmā, Rands iedomājās, ka ir aizritējušas dažas minūtes, taču, kad ogērs nolaida rokas un atvēra acis, jauneklis pārsteigts ieraudzīja, ka saule jau ir labu gabalu virs apvāršņa. Dziesmai sākoties, spīdeklis tik tikko bija skāris kokus. Šķita, ka ozola lapas ir kļuvušas zaļākas un zaros turas stingrāk nekā pirmīt. Puķes ap stumbru izslējās taisni baltās, spirgtās lilijas un košsarkanās peonijas.
Slaukot no pieres sviedrus, Loials piecēlās un paņēma no Randa pavadu. Mulsumā ogērs bija nolaidis garās uzacis, it kā citi viņa rīcību varētu uztvert kā ārišķību.
- Savu mūžu nebiju tā dziedājis. Es tā nebūtu varējis, ja daļiņa no Koku brāļa vēl nebūtu tepat. Manās dziesmās nav tāda spēka.
Apsēdies seglos, ogērs uzmeta gandarītu skatienu ozolam un puķēm.
- Vismaz šis stūrītis nenoslīks Lāstā. Koku brālis Lāstam nepiederēs.
- Tu esi krietns vīrs, ogēr, Lans sacīja.
Loials pasmaidīja.
- Uzskatu to par komplimentu, taču nezinu, ko teiktu vecākais Hamans.
Viņi jāja rindā: Mats aiz Lana, lai vajadzības gadījumā varētu izmantot loku, bet Perins pēdējais, ar cirvi pār segliem. Nokļuvuši pakalna galā, visi tūlīt visapkārt sajuta Lāstu kroplu, satrūdējušu, indīgās varavīksnes krāsās. Rands atskatījās, taču Zaļā vīra dārzu vairs neredzēja. Aiz muguras pletās Lāsts tāpat kā pirmīt. Un tomēr vienubrīd šķita, ka viņš redz augstu paceļamies ozolu, krāšņu un zaļojošu, un tad aina mirgodama izgaisa. Palika tikai Lāsts.
Rands gandrīz vai gaidīja, ka atkal būs jālaužas cauri tāpat kā ceļā uz šejieni, taču Lāsts bija kluss un stings kā nāve. Ne zars nenotrīcēja, lai viņus pātagotu; ne tuvu, ne tālu nedzirdēja ne kliedzienus, ne gaudas. Šķita, ka Lāsts ir pieplacis pie zemes, taču neuzglūn; saņēmis smagu triecienu, tas gaidīja nākamo. Pat saule vairs nešķita tik sarkana.
Kad viņi jāja garām ezeru virtenei, saule jau bija gandrīz zenītā. Lans vadīja karavānu labi tālu no ezeriem un tiem neveltīja ne skatienu, bet Randam Septiņi torņi nu šķita augstāki nekā iepriekš. Jauneklis nešaubījās, ka robotās smailes tagad atrodas tālāk no zemes; viņš gandrīz vai redzēja virs tām saulē mirdzošus vienlaidu torņus un vējā plīvojošus karogus ar zelta dzērvi. Rands samiedza acis, lai labāk redzētu, taču torņi vēl nebija līdz galam izgaisuši. Vēl labu brīdi tie turējās viņa redzeslauka malā, līdz beidzot Lāsts atkal paslēpa ezerus.
Pirms saulrieta Lans izvēlējās vietu apmetnei, un Moiraina, Nīnēvai un Egvēnai piepalīdzot, uzlika aizsardzības joslu. Vispirms Aesu Sedaja kaut ko iečukstēja abām emondārietēm ausī. Nīnēva tā kā vilcinājās, taču pēc mirkļa visas trīs sievietes reizē aizvēra acis.