Rands redzēja, ka Mats un Perins skatās, un nesaprata, kāpēc viņi ir tik pārsteigti. Katrā sievietē taču ir Aesu Sedaja, viņš skumji nodomāja. Gaisma, palīdzi man, arī es esmu Aesu Sedajs! Viņam ap sirdi kļuva tik drūmi, ka negribējās pat runāt.
- Kāpēc viss ir tā mainījies? Perins jautāja Egvēnai, kad meitene un Nīnēva palīdzēja Moirainai iekāpt nestuvēs. Ir tāda sajūta…
Viņš paraustīja platos plecus, it kā nevarēdams atrast īstos vārdus.
- Melnais no mums saņēma pamatīgu triecienu, Moiraina atbildēja un iekārtojusies nopūtās. Ēnai vajadzēs daudz laika, lai atkoptos.
- Bet kā? Mats prasīja. Ko mēs tādu izdarījām?
- Guli, Moiraina teica. Mēs vēl neesam tikuši laukā no Lāsta.
Arī nākamajā rītā nebija nekādu ārēju izmaiņu, vismaz Rands neko
nemanīja. Protams, viņiem jājot uz dienvidiem, Lāsts pamazām atkāpās. Kroplos kokus nomainīja taisni. Smacējošā tveice pierima. Trūdošu lapu vietā bija redzamas tikai slimības skartas. Visbeidzot Rands ievēroja, ka nav arī slimo lapu. Mežs ap viņiem nu bija sārts no jaunajiem dzinumiem un biezs. Pameža zari bija pumpuru pilni, akmeņus apsedza vīteņaugi, puķes izraibināja zāli, tikpat biezu un leknu kā tā, ko savulaik bija minis Zaļais vīrs. Šķita, ka ziemas tik ilgi aizkavētais pavasaris steidzas atgūt iekavēto.
Un brīnījās ne jau Rands vien.
- Varens trieciens, Moiraina nomurmināja, taču neko vairāk neteica.
Ap akmens stabu, kas iezīmēja Robežu, bija apvijusies mežrozīte. No sargtorņiem iznāca vīri un sasveicinājās. Vīru smiekli kaut kādā ziņā šķita reibuma pilni, un viņu acis pārsteigumā mirdzēja, it kā neticot, ka zem tērauda zābakiem aug jauna zāle.
- Gaisma ir uzvarējusi Ēnu!
- Liela uzvara Tarvina aizā! Mēs saņēmām vēsti! Uzvara!
- Gaisma atkal svētī mūs visus!
- Gaismā karalis Easars ir spēcīgs, Lans atbildēja uz visu saucieniem.
Sargi vēlējās parūpēties par Moirainu, vismaz piešķirt pavadoņus, taču viņa no visa atteicās. Kaut arī Moiraina uz muguras gulēja nestuvēs, Aesu Sedajas klātbūtne bruņotajiem vīriem lika atkāpties un klanoties pakļauties viņas vēlmēm. Randam un pārējiem aizjājot, vēl bija dzirdami vīru smiekli.
Ceļotāji pievakarē sasniedza Faldaru. Pilsētā ar drūmajiem mūriem skanēja svētku zvani. Patiesības zvani. Rands šaubījās, vai pilsētā kāds zvans šobrīd cieš klusu vai tā būtu aizjūga sudraba zvārgulīšu džinkstoņa vai milzu gongu dunēšana torņu galos. Vārti bija līdz galam vaļā, un ielās skrēja smejoši un dziedoši cilvēki ar ziediem, kas bija sasprausti matos un ieročos. Bēgļi vēl nebija atgriezušies no Falmoranas, taču no Tarvina aizas nupat bija pārnākuši vīri, ar savu prieku pārplūdinādami visas ielas.
- Uzvara aizā! Mēs uzvarējām!
- Brīnums aizā! Ir atgriezies Leģendu laikmets!
- Pavasaris! Vecs, sirms kareivis smaidīdams aplika Randam ap kaklu liliju virteni. Viņam pašam matos bija balts ziedu pušķis. Gaisma atkal svētī mūs visus ar pavasari!
Uzzinājuši, ka ceļinieki dodas uz galveno torni, viņus lokā ietvēra un pavadīja ar ziediem rotātās tērauda bruņās tērpušies vīri, kas līksmajā drūzmā izlauza ceļu.
Ingtars bija pirmais cilvēks, kurš nesmaidīja.
- Es nokavēju, viņš īgni sacīja Lanam. Ierados stundu par vēlu. Miers!
Viņš nikni grieza zobus, bet tad vīrieša sejā pavīdēja nožēla.
- Piedodiet man! Bēdas man liek aizmirst par pienākumiem. Sumināts, cēlēj! Sumināti visi! Priecājos, ka laimīgi tikāt prom no Lāsta.
Atvedīšu uz Moirainas Sedajas istabām dziednieci, paziņošu Agelmara kungam…
- Vediet uzreiz pie Agelmara kunga, Moiraina pavēlēja. Mūs visus!
Ingtars atvēra muti, lai iebilstu, taču tad pamāja ar galvu, pakļaudamies viņas skatiena spēkam.
Agelmars sēdēja savā kabinetā. Zobeni un bruņas bija saliktas atpakaļ plauktos. Viņš šeit bija otrais cilvēks, kas nesmaidīja. Bažīgās rievas Agelmara sejā ievilkās vēl dziļākas, sulaiņiem livrejās ienesot Moirainu nestuvēs. Visapkārt skraidīja sievietes zeltaini melnos tērpos, kas pavadīja Aesu Sedaju uz šejieni, nedodot viņai iespēju atsvaidzināties un sagaidīt dziednieci. Loials nesa zelta lādi. Atslēgas fragmenti vēl aizvien atradās Moirainas somā, bet Levsa Terīna Dzimtkāvja karogs bija ietīstīts viņas segas rullī, kas bija piesiets aiz Aldības segliem. Zirgu puisim, kurš aizveda balto ķēvi, tika piekodināts vērīgi uzmanīt segas rulli un to neskartu nogādāt Moirainai ierādītajā istabā.
- Miers! Faldaras kungs nomurmināja. Vai esat ievainota, Moiraina Sedaja? Ingtar, kāpēc neparūpējies, lai Aesu Sedaja būtu gultā un pie viņas tiktu atvesta dziedniece?
- Nomierinieties, Agelmara kungs, Moiraina teica. Ingtars rīkojās tā, kā es viņam liku. Neesmu tik vārīga, kā jums visiem te šķiet.
Aesu Sedaja pamāja divām sievietēm, lai tās palīdz viņai aiziet līdz krēslam. Pirmajā mirklī abas sasita plaukstas, iesaukdamās, ka Moiraina ir pavisam vārga, ka viņai jāguļ siltā gultā un jāgaida dziedniece, un jāatgūstas karstā vannā. Moiraina savilka uzacis, un sievietes uzreiz aizvēra muti un steidzās palīdzēt viņai tikt līdz krēslam. Apsēdusies Moiraina nepacietīgi pameta ar roku, lai abas pazūd.
- Es vēlos ar jums parunāt, Agelmara kungs.
Faldaras valdnieks pamāja, un Ingtars kalpotājiem deva zīmi, lai visi iet prom. Agelmara kungs nogaidoši uzlūkoja visus, kas palika, un, kā Randam šķita, īpašu uzmanību veltīja Loialam un zelta lādei.
- Mēs dzirdējām, Moiraina iesāka, līdzko aiz Ingtara aizvērās durvis, par jūsu lielo uzvaru Tārvina aizā.
- Jā, Agelmars novilka, atkal bažīgi saraukdams pieri. Jā, Aesu Sedaja, un arī nē. Puscilvēki un trolloki tika iznīcināti līdz pēdējam, taču mēs tikpat kā necīnījāmies. Mani vīri teic, ka ir noticis brīnums. Mūsu
ienaidniekus aprijusi zeme, apbedījuši kalni. Dzīvi palikuši vien daži drafkāri, kas bijuši tā pārbiedēti, ka spējuši tikai cik ātri nu var laisties prom uz ziemeļiem.
- Nudien brīnums, Moiraina piekrita. Un ir atgriezies pavasaris.
- Brīnums, Agelmars nogrozīja galvu, taču… Moiraina Sedaja, ļaudis daudz runā par notikumiem aizā. Pati Gaisma esot tapusi par miesu un nostājusies mūsu pusē. Aizā esot ienācis Radītājs un cīnījies ar Ēnu. Taču es redzēju cilvēku, Moiraina Sedaja. Redzēju cilvēku, un tas, ko viņš darīja, nav prātam aptverams.
- Rats veļas, kā Rats vēlas, Faldaras kungs.
- Tieši tā, kā jūs sakāt, Moiraina Sedaja.
- Bet Padans Fains? Vai viņš nav bīstams? Kad atpūtīšos, man ar viņu būs jāparunā.
- Šis vīrs tiek turēts apcietinājumā, kā pavēlējāt, Aesu Sedaja. Viņš ir gan sūdzējies sargiem, gan mēģinājis viņus izrīkot, taču… Miers, Moiraina Sedaja! Kā jums pašai klājās Lāstā? Vai atradāt Zaļo vīru? Es dabā redzu viņa roku darbu.
- Mēs viņu atradām, Aesu Sedaja bezkaislīgi atbildēja. Agelmara kungs, Zaļais vīrs ir miris, un Pasaules acs ir pazudusi. Jauni vīri vairs nedosies turp pēc slavas.
Faldaras kungs savilka pieri un samulsis papurināja galvu.
- Miris? Zaļais vīrs? Tas nevar būt… Tatad jūs cietāt sakāvi? Bet puķes un citi augi?
- Mēs uzvarējām, Agelmara kungs, un to pierāda zemes atbrīvošana no ziemas, taču baidos, ka pēdējā kauja vēl ir priekšā.
Rands nemierīgi sakustējās, bet, juzdams Aesu Sedajas bargo skatienu, sastinga.
- Lāsts vēl pastāv, un Thakandaras smēdes joprojām darbojas Šajolgulas labā. Vēl ir daudz Puscilvēku un vesela trolloku jūra. Nedomājiet, ka Pierobežā varat kaut uz mirkli zaudēt modrību!