- Es tā nedomāju, Aesu Sedaja, viņš stīvi atbildēja.
Moiraina pamāja Loialam, lai ogērs noliek zelta lādi viņai pie kājām, un, kad tas bija izdarīts, to atvēra, atklājot ragu.
- Valēra rags, Moiraina teica.
Agelmars ieelsās. Rands jau domāja, ka Faldaras kungs tūlīt nokritīs ceļos.
- Ja mums ir Valēra rags, Moiraina Sedaja, tad nav svarīgi, cik daudz Puscilvēku un trolloku vēl palicis. Ja no kapa piecelsies senatnes varoņi, mēs dosimies uz Tukšo zemi un nolīdzināsim Šajolgulu līdz pašiem pamatiem.
- NĒ!
Agelmars pārsteigts atvēra muti, bet Moiraina mierīgi turpināja:
- Es nerādīju ragu tāpēc, lai jūs maldinātu, bet lai jūs zinātu: lai arī kādas kaujas vēl būtu priekšā, mēs būsim tikpat spēcīgi kā Ēna. Šeit ragam nav īstā vieta. Tas jānogādā Iliānā. Tieši tur ja atkal būs gaidāma kauja jāpulcē Gaismas spēki. Lūgšu jūs nodrošināt mūs ar vislabākajiem pavadoņiem, lai rags tiktu droši nogādāts Iliānā. Visapkārt vēl klīst Melndraugi, tāpat arī Puscilvēki un trolloki, bet visi, kas tuvosies ragam, sekos tam vīram, kurš tajā pūš. Raga īstā vieta ir Iliānā.
- Notiks tā, kā jūs teiksiet, Aesu Sedaja.
Tomēr, kad lādes vāks tika aizvērts, Faldaras kungs izskatījās pēc cilvēka, kam liegts pēdējo reizi uzmest skatienu Gaismai.
Faldaras zvani dunēja jau septīto dienu. No Falmoranas atgriezās pilsētas bēgļi, kas pievienojās kareivju svinībām. Rands stāvēja uz gara balkona, klausīdamies zvanos, kuru skaņas saplūda ar dziesmām un prieka saucieniem. No balkona pavērās skats uz Agelmara dārziem zaļiem un ziedošiem -, taču uz tiem Rands neskatījās. Augstu debesīs spīdēja saule, taču pavasaris Šienārā bija aukstāks nekā Emondārē. Tomēr uz jaunekļa kailajām krūtīm un pleciem mirdzēja sviedri. Rands redzēja zobenu ar gārņa zīmi, precīzi izpildīdams katru kustību, kas tomēr ne tuvu nelīdzinājās tām, ko viņš veica sava prāta tukšumā. Bet pat šobrīd Rands domāja, kāds prieks valdītu pilsētā, ja ļaudis zinātu par karogu, ko Moiraina vēl joprojām slēpa.
- Labi, aitugan!
Atbalstījies pret margām un sakrustojis uz krūtīm rokas, Sargātājs uz viņu vērtējoši raudzījās.
- Tev labi izdodas, bet nepārcenties. Tu nevari kļūt par zobena meistaru dažu nedēļu laikā.
Tukšums izgaisa kā pārplīsis burbulis.
- Es nemaz nevēlos būt zobena meistars.
- Bet tev ir meistara zobens, aitugan!
- Es gribu tikai vienu: lai tēvs ar mani lepotos.
Rands uzlika roku uz raupjās spala ādas. Es gribu tikai vienu: lai Tams būtu mans tēvs. Puisis iegrūda zobenu makstī.
- Un to pāris nedēļu man nemaz nav.
- Tātad tu neesi pārdomājis?
- Bet vai jūs pārdomātu?
Lana sejas izteiksme nemainījās. Varētu nodomāt, ka viņa vaibsti nemaz nespēj mainīties.
- Vai nemēģināsiet mani apturēt? Un Moiraina Sedaja?
- Vari rīkoties, kā vēlies, aitugan, vai arī atbilstoši Raksta austajam.
Sargātājs stalti izslējās.
- Tagad tevi atstāšu vienu.
Rands pagriezās un noskatījās, kā viņš aiziet, un tad ieraudzīja Egvēnu.
- Par ko tu neesi pārdomājis, Rand?
Jauneklis paķēra kreklu un mēteli, piepeši sajuzdams aukstumu.
- Es došos prom, Egvēna.
- Uz kurieni?
- Vienalga kur. Vēl nezinu.
Lai ari kā Rands centās vairīties no Egvēnas acīm, tomēr nespēja atraut no viņas skatienu. Meitenes matos, kas krita uz pleciem, bija ievīti sarkani mežrozīšu ziedi. Viņas tumšzilais mētelis, kas pēc Šienāras modes gar malu bija izšūts ar baltiem ziediņiem tie taisnā līnijā sniedzās līdz pat meitenes sejai bija aizpogāts. Mēteļa ziediņi nebija bālāki par Egvēnas vaigiem, bet viņas acis šķita neparasti lielas un tumšas.
- Prom.
- Esmu pārliecināta, ka Moiraina Sedaja negribēs tevi tik viegli atlaist. Pēc… pēc tā, ko esi izdarījis, tev pienākas balva.
- Moiraina nezina, ka es esmu dzīvs cilvēks. Es paveicu to, ko viņa vēlējās, un lieta darīta. Aesu Sedaja pat nerunā ar mani, kad pieeju pie viņas. Es gan nemaz necenšos būt Moirainas tuvumā, tomēr viņa no manis vairās. Viņu neuztrauc tas, ka došos prom, un, ja ari uztrauc, man tas nerūp.
- Moiraina vēl nav atspirgusi, Rand, mirkli vilcinājusies, Egvēna sacīja. Man jādodas uz Tarvalonu mācīties. Arī Nīnēva mums piebiedrosies. Mats jāizdziedē no viņa saiknes ar dunci, bet Perins grib
redzēt Tarvalonu, pirms… dodas… nezinu, kurp. Tu varētu iet kopā ar mums.
- Un gaidīt, lai vēl kāda Aesu Sedaja, tāpat kā Moiraina, uzzina, kas es esmu, un mani nomierina? Randa balss skanēja rupji, gandrīz izsmējīgi, tomēr viņš necentās mainīt toni. Vai to tu vēlies?
- Nē.
To nu Rands zināja: viņš nemūžam nespētu atzīties Egvēnai, cik pateicīgs jūtas par šo tūlītējo atbildi.
- Rand, vai tu nebaidies… Neviena cita tuvumā nebija, tomēr Egvēna pameta skatienu visapkārt un pieklusināja balsi: Moiraina Sedaja saka tev nevajadzētu skart Pirmavotu. Ja tu nepieskarsies saidinam un necentīsies vadīt Spēku, viss būs labi.
- Ak, es vairs nekad tam nepieskaršos! Kaut man tāpēc būtu roka jānocērt. Bet ko tad, ja es nespēšu atturēties? Es nemaz necentos vadīt Spēku, pat pie Acs ne. Ko tad, ja es nespēšu atturēties?
- Vai tu dosies mājās, Rand? Tavs tēvs droši vien nevar tevi sagaidīt. Pat Mata tēvs noteikti viņu gaidīt gaida. Es atgriezīšos Emondārē nākamgad. Vismaz uz kādu laiciņu.
Rands paberzēja delnu gar zobena spalu, sajuzdams bronzas gārni. Mans tēvs. Mājas. Gaisma, kā man gribas redzēt…
- Nē, uz mājām ne.
Es došos turp, kur nav cilvēku, lai neviens neciestu, ja es nespēšu sevi apturēt. Turp, kur būšu viens.
Randam piepeši kļuva auksti, it kā uz balkona būtu uzsnidzis sniegs.
- Es došos prom, bet ne uz mājām.
Ai, Egvēna, Egvēna, kāpēc tev jābūt vienai no… ?
Apskāvis meiteni, Rands čukstēja viņai matos:
- Es nekad neatgriezīšos mājās.
Agelmara dārzā zem biezas lapenes kā nosētas ar baltiem ziediem guļamkrēslā grozījās Moiraina. Viņas klēpī bija atslēgas fragmenti, bet zelta ķēdītē, kuru Aesu Sedaja turēja pirkstu galos, griezās dārgakmens, ko dažreiz varēja redzēt viņas matos. Blāvi zilais mirdzums izbālēja, un Moirainas lūpas skāra smaids. Pašam akmenim spēka nebija, taču viņa to izmantoja vēl meitenes gados, kad pirmo reizi pēc Vienspēka apgūšanas
Karaliskajā pili Kairhjenā bija noklausījusies ļaužu sarunas, kad viņi domāja, ka atrodas nesadzirdami tālu.
- Pravietojumi piepildīsies, Aesu Sedaja čukstēja. Pūķis ir atdzimis.
Skaidrojoša vārdnīcā
PIEZĪME PAR VĀRDNĪCAS DATIEM. Tomanu kalendārs, kura autors ir Toma dur Ahmids, tika ieviests aptuveni divus gadsimtus pēc pēdējā vīriešu kārtas Aesu Sedaja nāves un aptver laikposmu pēc Pasaules ārdījuma (PĀ). Daudzi ieraksti gājuši zudumā trolloku karos tik lielā mērā, ka pēc kariem sākās strīdi par gadu skaitīšanu pēc vecās sistēmas. Tiams no Gazāras piedāvāja jaunu kalendāru, kas, jādomā, atzīmēja atbrīvošanos no trolloku briesmām, jo katrs gads tika uzskatīts par Brīves gadu (BG). Gazāras kalendārs pilnībā tika ieviests divdesmit gadu laikā. Artūrs Vanagspārns mēģināja radīt citu kalendāru, par laika sākumu uzkatot savas impērijas dibināšanu (KI Kopš Impērijas), taču mūsdienās to pazīst un piemin tikai vēsturnieki. Simtgadu karš atnesa vispārēju sagrāvi, nāvi un sairumu, un tieši tad Jūras tautas zinātnieks Urens din Jubai Planējošā Kaija ieviesa ceturto kalendāru, kuru apstiprināja Panarhs Farede no Tarabonas. Šobrīd tiek izmantots Faredes kalendārs, kas sākas ar strīdos noteiktā Simtgadu kara beigu gadu un aptver Jaunās ēras (JĒ) laikus.