Piektā nodala
>
Ziemvakars
K
ad rati ieripoja pagalmā, saule bija paveikusi apmēram pusi ceļa
no pusdienas zenīta uz vakaru malu. Māja nebija liela, ne tuvu
tik liela kā plašās ēkas apkaimes austrumos, kas gadu laikā bija
izaugušas, lai ietilpinātu arvien kuplākas saimes. Divupē zem viena jumta
bieži mājoja trīs vai pat četras paaudzes, arī tantes un tēvoči, brālēni un
māsīcas, brāļadēli un māsasmeitas. Tamu un Randu uzskatīja par savād-
niekiem gan tāpēc, ka abi vīrieša cilvēki dzīvoja te divi vien, gan tāpēc, ka
saimniekošanai bija izvēlējušies tik tālu Vakarmeža nomali.
Namā lielākā daļa istabu atradās pirmajā stāvā, tā aprises bija vienkāršs taisnstūris bez spārniem vai piebūvēm. Zem stāvā salmu jumta slēpās divas guļamistabas un bēniņu noliktava. Pat ja ziemas vētras no pamatīgajām koka sienām bija noskalojušas gandrīz visu balsinājumu, ēka izskatījās lieliskā stāvoklī: jumts bija kārtīgi salabots, durvis un slēģi taisni un kā nākas ielikti vietā.
Māja, klēts un no akmeņiem mūrētais aitu aploks bija izkārtojušies trijstūrī ap pagalmu, pa kura auksto zemi tekalēja un kašājās pāris vistu. Blakus aitu aplokam atradās vaļēja cirpšanas nojume un akmens baļļa vilnas mērcēšanai. Līdzās laukiem starp sētu un kokiem vīdēja tabakas žāvētavas augstais konuss. Divupē tikai retais zemnieks spēja iztikt bez vilnas vai tabakas, ko pārdot ceļojošajiem tirgotājiem. Kad Rands ieskatījās aitu kūtī, viņam aci no smago ragu apakšas uzmeta vien lielais teķis, bet vairums melngalvaino aitu palika rāmi guļam, kur gulējušas, vai turpināja ēst, galvu iebāzušas silē. Kažoku biezā vilna meta varenu sprogu, taču pagaidām cirpšanai vēl bija par aukstu.
- Neizskatās, ka melnais jātnieks būtu te iegriezies, Rands uzsauca tēvam, kurš lēnām apstaigāja māju, pētīdams zemi un turēdams šķēpu gatavībā.
- Aitas nebūtu tik mierīgas, ja justu viņa klātbūtni. Tams pamāja ar galvu, taču neapstājās. Apgājis visriņķī ap māju, viņš apstaigāja arī klēti un aitu aploku, vēl arvien meklēdams kādas pēdas. Tams pārbaudīja pat kūpinātavu un žāvētavu. Izvilcis spaini ūdens no akas, viņš iesmēla to plaukstā, paostīja un tad uzmanīgi pieskārās valgmei ar mēles galiņu. Tad, īsi, raupji iesmējies, tēvs vienā straujā malkā izdzēra iesmelto.
- Jā, neko nemana, viņš atzina Randam, noslaucīdams roku pret kamzoļa priekšu. Vīri un zirgi, kurus nespēju ieraudzīt vai sadzirdēt, liek man ar aizdomām skatīties uz itin visu.
Tams ielēja akas ūdeni otrā spainī un devās uz mājas pusi, vienā rokā nesdams spaini, bet otrā vēl arvien turēdams šķēpu.
- Uzlikšu uz uguns sautējumu vakariņām. Un, ja reiz esam mājās, varētu padarīt vienu otru iekavētu darbiņu.
Rands saviebās, atcerēdamies, ka Emondārē svin Ziemvakaru. Taču Tamam bija taisnība. Visus saimniecības darbus nekad nevarēja apdarīt; tik tikko viena lieta bija savesta kārtībā, kad izrādījās savu kārtu gaida divas citas. Jauneklis mirkli vilcinājās, taču nolēma loku un bultu maku atstāt turpat pa tvērienam. Ja nu parādītos melnais jātnieks, Rands negrasījās stāties viņam pretī ar kapli vien.
Vispirms vajadzēja ievest stallī Belu. Izjūdzis ķēvīti un piesējis klēts steliņģī līdzās govij, jauneklis novilka apmetni un noberza zirgu ar sausu salmu kumšķiem, bet pēc tam rūpīgi noviksēja ar suku pāri. Pa šaurām kāpnītēm uzrausies pažobelē, viņš ar dakšām nometa lejā klēpi siena Belas maltītei. Silē iebira arī riekšava auzu, lai gan to bija atlicis pavisam maz, bet jaunas auzas varbūt būs jāgaida krietni ilgi, ja vien laiks drīz nekļūs siltāks. No gotiņas pirms rītausmas torīt bija izdevies izslaukt vien ceturto daļu parastā piena daudzuma. Šķita, ka ilgā ziema balto straumīti pamazām izsusina.
Aitām barība bija atstāta uz divām dienām parasti ap šo laiku tās jau dzina ganībās, bet šogad pļavās vēl nebija sadīdzis nekas, ko varēja uzskatīt par zāles vārda cienīgu, tāpēc Rands tikai papildināja ūdeni silē. Vajadzēja salasīt arī izdētās olas. Viņš atrada tikai trīs. Laikam vistas bija iemanījušās tās labāk slēpt.
Kad jauneklis ar kapli rokā devās uz sakņu dārzu aiz mājas, pa durvīm iznāca Tams un apsēdās uz sola klēts priekšā, lai pielabotu iejūgu. Šķēpu tēvs atbalstīja turpat līdzās. Randu iepriecināja arī tas, ka loks atradās uz apmetņa nepilna soļa attālumā.
No zemes bija izspraukusies vien retā nezāle, tomēr tas bija gandrīz vai vienīgais zaļums dārzā. Kāposti likās sanīkuši, pupu un zirņu dīgstus varēja manīt vien retumis, bet biešu dzinumus vispār neredzēja. Protams, ne viss bija iesēts viņi bija pasteigušies tikai ar daļu sēklu, cerot, ka kļūs siltāks un izdosies novākt kaut nelielu pirmo ražu, pirms krājumi pagrabā pavisam izsīks. Kaplēšana neaizņēma daudz laika. Iepriekšējos gados Rands par to būtu priecājies, taču tagad prātu nepameta doma: ko gan viņi darīs, ja šogad nekas neizaugs? Un šī doma urdīja ne pa jokam. Bet vēl jau bija jāsaskalda malka.
Jauneklim šķita, ka ir pagājusi gandrīz mūžība kopš tās dienas, kad varēja iztikt bez malkas skaldīšanas. Tomēr viens bija skaidrs žēlošanās negādās par siltumu mājās, tāpēc Rands paņēma cirvi, pieslēja loku un bultu maku pie bluķīša un ķērās pie darba. Kādu priedes pagali ātrai, karstai liesmai un ozolu lēnai degšanai. Drīz vien viņš sakarsa tā, ka bija jānomet kamzolis. Kad saskaldītās malkas kaudze bija gana liela, puisis sakrāva grēdiņu gar mājas sienu līdzās iepriekš sarūpētās malkas grēdām. Vairums to sniedzās līdz pat jumta dzegai. Parasti šajā laikā malkas grēdas bija krietni zemākas un to bija mazāk, taču šis bija īpašs gads. Skaldīšana un kraušana, skaldīšana un kraušana Rands drīz vien aizmirsās ritmiskajos cirvja vēzienos un roku kustībās, liekot pagales grēdās. Attapties lika Tama plauksta uz pleca. Pirmajā mirklī pārsteigtais jauneklis pat nesaprata, kas notiek.
Kamēr viņš līkņāja ap malku, visu apkārt bija pārņēmusi pelēka krēsla, kas strauji biezēja melnā naktī. Krietnu sprīdi virs koku galotnēm mirdzēja pilns, zaigojoši bāls mēness, tā uzblīdis, ka šķita spīdeklis tūlīt novelsies viņiem uz galvas. Randam nemanot, vējš bija kļuvis dzestrāks, un tumstošajās debesīs strauji slīdēja tā saplosīti mākoņi.
- Ejam mazgāties, dēls, tad sarūpēsim ko vakariņām. Es jau sanesu ūdeni, lai pirms gulētiešanas varam ielīst karstā vannā.
- Šādā laiciņā man patīk viss, kas solās būt karsts, Rands noteica, paķerdams apmetni un uzmezdams to plecos. Krekls bija sviedros izmircis, un cirvja vēzienu svelmainajā aizrautībā piemirstais vējš tagad, kad
darbam bija mests miers, šķiet, mēģināja to sasaldēt ledū. Jauneklis apspieda žāvas un drebinādamies savāca pārējās mantas. Un ari kāda stundiņa miega nenāktu par ļaunu. Šķiet, es varētu nogulēt visu svētku laiku.
- Varbūt vēlies par to noslēgt mazas derības? Tams pasmaidīja un arī Randam lūpās iezagās smaids. Jauneklis zināja, ka neizlaistu Beltainu pat tad, ja nebūtu gulējis veselu nedēļu. Šajā apkaimē Beltainu neizlaistu neviens.
Tams bija dāsni aizdedzis vairāk sveču, nekā ierasts, un lielajā akmens pavardā sprēgāja uguns, tāpēc istabā jautās pat kaut kas silts un līksms. Otrs galvenais priekšmets telpā bija plats ozolkoka galds tik garš, ka pie tā varētu sasēsties krietns ducis ļaužu. Tiesa, kopš Randa mātes nāves te reti sapulcējās tāds pulks. Gar sienām slējās daži skapji un lādes, vairums paša Tama prasmīgi darināti. Pie galda stāvēja krēsli ar augstām atzveltnēm. Mīkstais krēsls, ko tēvs sauca par savu lasāmbeņķi, bija nolikts ieslīpi pret liesmām. Rands parasti lasīja, izstiepies uz paklāja uguns priekšā. Grāmatu plaukts pie durvīm nebija tik garš kā Vīnavota iebrauktuvē piekļūt pie grāmatām nemaz nebija tik viegli. Retajam pauniniekam ratos bija vairāk par duci, un grāmatas bija jāsadala starp visiem lasītgribētājiem.