Istaba nelikās tik svaigi izberzta, kādu mājas godatelpu parasti centās uzturēt vairums apkārtnes sievu; uz galda stāvēja Tama pīpju paliktnis un “Džaina Klaiņotāja ceļojumi”, bet otra grāmata koka vākos gulēja uz lasāmkrēsla spilvena. Uz sola pie pavarda savu kārtu gaidīja labojams iejūgs, un uz viena no krēsliem krājās kaudzīte lāpāmu kreklu tomēr viss bija gana tīrs un kārtīgs, te bija jūtama rāma omulība, kas sirdi sildīja gandrīz tikpat labi kā uguns. Mājā varēja it viegli aizmirst aiz sienām valdošo aukstumu. Te nebija ne miņas no viltus Pūķa. Ne miņas no kariem vai Aesu Sedajām. Te neuzglūnēja vīri melnos apmetņos. No katla kāpa smaržīgi garaiņi, tie bija pārņēmuši visu istabu un pamodinājuši Randā vilka izsalkumu.
Tēvs apmaisīja virumu ar garu koka karoti, tad to nogaršoja. Vēl mazu mirklīti!
Rands aizsteidzās nomazgāt seju un rokas. Krūze un bļoda atradās uz mazgāšanās galdiņa līdzās durvīm. Labāk viņam būtu patikusi karsta vanna, kurā aizskalot sviedrus un izdzīt no kauliem dzestrumu, bet tā būs jāpagaida tikai pēc krietna laiciņa dibenistabā uzkarsa lielais katls.
Tams mirkli pacilāja mantas vienā no skapīšiem un tad izvilka atslēgu gandrīz vai rokas garumā. Noskrapstēja lielā dzelzs slēdzene durvīs. Rands vaicājoši paskatījās uz tēvu, un viņš atbildēja: Drošs paliek drošs. Varbūt man rēgojas, varbūt laiks maitā omu, tomēr… Vīrs nopūtās un pasvārstīja atslēgu plaukstā. Aizslēgšu arī aizmugures durvis, Tams piebilda un nozuda mājas dziļumā.
Rands nespēja atcerēties, kad slēgtas būtu bijušas kaut vienas durvis. Divupē neviens neslēdza durvis. To darīt nebija bijis nekādas vajadzības. Vismaz līdz šim.
Augšstāvā Tama guļamistabā atskanēja skrapstoņa, it kā kaut kas tiktu vilkts pa grīdu. Rands sarauca pieri. Ja vien tēvs nebija pēkšņi nolēmis pārbīdīt mēbeles, viņš varēja darīt tikai vienu stīvēt ārā no gultapakšas veco lādi. Arī tādu reizi Rands nespēja atsaukt atmiņā.
Jauneklis pielēja mazu katliņu ar ūdeni tējai un uzkarināja to uz āķa, kas zvārojās virs uguns, tad uzklāja galdu. Bļodas un karotes viņš bija grebis pats. Istabas logi vēl nebija aizslēģoti, un Rands brīdi pa brīdim pameta skatienu ārā, taču tagad bija saskatāmas tikai mēness gaismas mestās ēnas. Melnais jātnieks varētu piezagties mājai nemanīts, taču puisis centās par to nedomāt.
Kad Tams atgriezās, Rands pārsteigts noskatījās uz tēvu. Viņam ap vidukli bija apjozta plata siksna, pie kuras karājās zobens. Gan tā melno maksti, gan garo spalu greznoja bronzas gārnis. Zobenus pie sāniem Rands bija redzējis tikai tirgoņu sargiem. Un, protams, Lanam. Jauneklim nekad pat prātā nebija ienācis, ka viņa tēvam varētu piederēt tāds ierocis. Izņemot gārņus, šis zobens izskatījās visnotaļ līdzīgs Lana nēsātajam.
- Kur tu to dabūji? Rands iejautājās. Nopirki no pauninieka? Un cik tas maksāja?
Tams lēnām izvilka asmeni; tā pulētais spogulis atblāzmoja liesmas. Zobens izskatījās krietni vien smalkāks par vienkāršajiem, raupjajiem duramajiem, ko Rands bija manījis tirgotāju sargu rokās. To negreznoja nedz dārgakmeņi, nedz zelts, tomēr jaunekļa skatījumā zobens tik un tā bija izcils. Viegli ieliekto asmeni ar vienu asu šķautni rotāja vēl viens tēraudā iegravēts gārnis. īsas, bizēm līdzīgi savītas gardas izvietojās abpus spalam. Salīdzinājumā ar tirgotāju sargu zobeniem šis gandrīz vai likās trausls Rands lielākoties bija redzējis divasmeņu ieročus, kuru pamatīgums šķita piemērots koku ciršanai.
- Zobens nonāca manās rokās pirms daudziem gadiem, Tams atbildēja, un ļoti tālu no šejienes. Un samaksāju es krietni par dārgu; par šādu ieroci arī divi vara graši būtu par daudz. Tavai mātei zobens nepatika viņa vienmēr izrādījās prātīgāka par mani. Toreiz es biju jauns, man tā šķita pieņemama cena. Tava māte allaž vēlējās, lai tieku no zobena vaļā, un ne vienu reizi vien es prātoju, ka viņai taisnība man vajadzētu vienkārši kādam to atdot.
Uguns atspulgā asmens gandrīz uzliesmoja. Rands satrūkās. Viņš bieži bija sapņojis, ka reiz sagādās sev zobenu. Atdot? Kā gan var atdot šādu zobenu?
Tams iespurdzās. Aitu ganīšanai tas nav diez ko noderīgs, vai ne? Un ar zobenu nevar nedz uzart lauku, nedz novākt labību. Krietnu brīdi tēvs vērās uz ieroci, it kā pats brīnītos, ko gan tas dara viņa rokās. Visbeidzot Tams smagi nopūtās. Bet, ja vien mani nav pārņēmis drūms aizdomīgums un ja mūs nākamajās dienās patiešām piemeklē kas nelāgs, iespējams, varēsim tikai priecāties par to, ka es šo asmeni nevienam neatdevu un noglabāju vecajā lādē. Tams ar pārliecinošu kustību ieslidināja zobenu atpakaļ makstī un novaikstījies noslaucīja roku gar kreklu. Virumam vajadzētu būt gatavam. Es ielikšu ēdienu šķīvjos, bet tu tikmēr uzlej tēju.
Rands pamāja ar galvu un sarūpēja tējkannu, taču viņam kārojās uzzināt itin visu. Kāpēc Tams toreiz bija pircis zobenu? Puisis nespēja to iedomāties. Un kur tēvs to atradis? Cik tālu bija tālu no šejienes? No Divupes neviens nekad nedevās projām katrā ziņā to darīja ļoti reti. Randu vienmēr bija urdījusi neskaidra nojausma, ka tēvs ir bijis kaut kur patālu galu galā māte bija ārpusniece. Bet zobens?… Randam galvā šaudījās jautājumu gūzma, kurus viņš grasījās uzdot, kad abi sēdīsies pie maltītes.
Tējas ūdens katliņā meta piktu burbuli, un puisim bija jāmeklē drāniņa, ko aptīt ap rokturi, lai noceltu to no āķa. Karstums ātri vien izspiedās cauri audumam. Mirklī, kad Rands atliecās no uguns, pret durvīm triecās kaut kas smags, liekot slēdzenei skaļi nožvadzēt. Visas domas gan par zobenu, gan par karsto katliņu rokā pagaisa kā nebijušas. Kāds no kaimiņiem, viņš nedroši ieminējās. Varbūt Dautrija kungs vēlas aizņemties… Tomēr Dautriju tuvāko kaimiņu saimniecību pat dienas laikā varēja sasniegt vien pēc krietnas stundas gājiena. Orens Dautrijs
mēdza visai bezkaunīgi aizņemties, bet diez vai viņš dotos projām no mājas piķa melnā tumsā.
Tams klusi nolika ar sautējumu piepildītās bļodiņas uz galda, tad lēnām pavirzījās tālāk no tā. Abas rokas bija uzgūlušas uz zobena spala.
- Nedomāju gan… tēvs iesāka, bet tad durvis atsprāga vaļā, dzelzs slēdzenes atlūzas aizlidoja pa grīdu.
Durvīs slējās milzīgs stāvs, lielāks par jebkuru Randa redzētu vīru; iebrucēja augumu līdz pat ceļgaliem sedza melns važiņu bruņukrelds ar dzelkšņiem pie plaukstām, uz elkoņiem un uz pleciem. Vienā rokā svešiniekam bija smags, izkaptij līdzīgs zobens, bet otru viņš bija pacēlis pie acīm, it kā lai pasargātu tās no gaismas.
Vispirms Randu pārņēma dīvaina atvieglojuma atblāzma. Lai kas šī būtne būtu, tā nebija jātnieks ar melno apmetni. Tad jauneklis uz svešinieka galvas, kas sniedzās līdz durvju augšējai stenderei, pamanīja auna cienīgus savītus ragus un spalvainu purnu tur, kur vajadzēja būt mutei un degunam. Rands to visu aptvēra vienas dziļas ieelpas laikā. Tad puisis izgrūda šausmu pilnu brēcienu un, nedomājot ne mirkli, aizlidināja katliņu briesmoņa galvas virzienā.