Kad verdošais ūdens nolija pār radījuma galvu, tas ierēcās, savādajā kaucienā sajaucoties sāpju spiedzienam un dzīvnieciskam ņurdienam. Katliņš vēl nebija nokritis zemē, kad gaisā pazibēja Tama zobens. Rēciens pēkšņi pārtapa gārdzienā, un milzīgais stāvs, zaudējis līdzsvaru, sazvārojās uz aizmuguri. Milzenis vēl nebija nokritis zemē, kad nākamais briesmonis mēģināja izlauzties tam garām. Rands redzēja kroplīgu galvu ar pīķveida ragiem, bet tad Tams atkal cirta, un nu jau durvis aizšķērsoja divi milzu ķermeņi. Jauneklis aptvēra, ka tēvs viņam kaut ko kliedz.
- Bēdz, puis! Paslēpies mežā! Durvju ailā saļimušie ķermeņi noraustījās kāds cits no ārpuses centās tos pavilkt malā. Tams pagrūda plecu zem pamatīgā galda un ar skaļu ņurdienu uzgāza to virsū ņudzeklim. Viņu ir pārāk daudz, lai mēs noturētos! Ārā pa aizmuguri! Kusties! Kusties! Es tūlīt tev sekošu!
Pagriezdams muguru cīņas troksnim, Rands vēl paguva nokaunēties, ka tik ātri paklausījis. Viņš vēlējās palikt un palīdzēt tēvam, lai gan nespēja iedomāties, ko īsti varētu darīt, taču bailes bija sagrābušas viņa rīkli un kājas kustējās pašas no sevis. Jauneklis izmetās ārā no istabas un
aizsteidzās mājas dziļumā. Vel nekad dzīvē Rands, šķiet, nebija skrējis tik ātri. Viņam pakaļ dzinās brīkšķi un kliedzieni pie ārdurvīm.
Jau uzlicis rokas uz aizmugures durvju aizbīdņa, puisis nevilšus pamanīja dzelzs slēdzeni, kuru viņi nekad neizmantoja. Un tieši šodien Tams bija to aizslēdzis. Atstājis aizbīdni vietā, Rands steidzās pie sānu loga, atrāva vaļā aizkarus un atgrūda slēģus. Krēsla bija pārvērtusies dziļā naktī. Pilnmēness un slīdošie mākoņi radīja raibas ēnas, kas dzenāja cita citu pār pagalmu.
“Ēnas!” Rands pie sevis noteica. Tikai ēnas. Aizmugures durvis ievaidējās kāds no ārpuses mēģināja tās atspiest vaļā. Mute izkalta sausa. Belziens lika durvīm nodrebēt un dzina viņu kustēties vēl ātrāk; viņš ieslīdēja logā kā trusis alā un sakņupa pie ārsienas. Istabā kā pērkons noducināja lūstošās durvis.
Rands paslējās mazliet augstāk, piespieda sevi iemest skatienu mājā tikai ar vienu aci, tikai no paša loga stūrīša. Tumsā neko daudz nevarēja saskatīt, tomēr tas bija vairāk, nekā viņš būtu vēlējies redzēt. Izlauztās durvis karājās eņģēs, un tumši apveidi uzmanīgi ielavījās istabā, sarunādamies klusām rīkles skaņām. Rands nesaprata neko no teiktā valoda likās griezīga, nepiemērota cilvēka mēlei. Cirvji, šķēpi un dzelkšņoti priekšmeti pa brīdim nespodri uzzibsnīja mēness staros. Varēja saklausīt ne vien zābaku švīkstoņu uz grīdas, bet arī ritmiskus klikšķus, kas atgādināja pakavu klaboņu.
Rands mēģināja mutē sajust kaut drusciņu valguma. Dziļi, saraustīti ievilcis elpu, jauneklis pilnā kaklā iebļāvās: Viņi ielauzās arī caur pakaļdurvīm! Kaut vārdi izskanēja kā gārdziens, tie tomēr izskanēja. Pirmīt viņš nebija pārliecināts, ka spēs izdvest kaut mazāko troksnīti. Es esmu ārā! Bēdz, tēt! Izgrūdis beidzamo vārdu, viņš metās projām no ēkas.
Dibenistabā atskanēja raupji kliedzieni savādajā valodā. Skaļi un griezīgi sašķīda stikls, un kaut kas smagi nobūkšķēja pret zemi Randam aiz muguras. Viņš sprieda, ka viens no uzbrucējiem ir izmeties ārā pa logu, nevis izkļuvis no mājas caur sašķaidītajām durvīm, tomēr neatskatījās, lai pārliecinātos, vai tā patiešām ir. Gluži kā lapsa, kas bēg no suņiem, Rands aizšāvās uz vistuvāko mēnesnīcas ēnu pusi, it kā skrietu uz mežu, bet tad puisis nometās uz vēdera un līda atpakaļ uz klēts pusi, kur ēna šķita lielāka un dziļāka. Kaut kas uzkrita Randam uz muguras, un viņš pasitās
sāņus, nesaprazdams, cīnīties vai bēgt, līdz aptvēra, ka spēkojas ar jaunu kapļa kātu, ko tovakar bija sācis darināt tēvs.
“Idiots!” Mirkli viņš gulēja sastindzis, mēģinot nomierināt elpu. “Koplinstulbais idiots!” Vēl pēc brīža Rands sāka līst gar klēts aizmuguri, stiepdams kapļa kātu sev līdzi. Daudz neko tas nelīdzētu, tomēr kāts bija kas vairāk par tukšām rokām. Rands uzmanīgi palūkojās ap stūri uz pagalma un mājas pusi.
Radījumu, kas bija izlēcis no mājas aiz viņa, nekur nemanīja. Tas varēja slapstīties jebkur. Noteikti dzen viņam pēdas. Varbūt šajā pašā brīdī zogas arvien tuvāk.
No aitu aploka pa kreisi skanēja izbiedēti blējieni; ganāmpulks skraidīja šurpu turpu, it kā mēģinātu atrast izeju. Lielās istabas izgaismotajos logos pa brīdim pazibēja tumši stāvi, un nakts melnumā varēja labi saklausīt tērauda žvadzoņu pret tēraudu. Pēkšņi viens no logiem atsprāga vaļā, nošķiezdams zemi ar stikla un koka šķembām cauri tam, vēl arvien ar zobenu rokā, izlēca Tams. Viņš piezemējās uz kājām, taču nevis bēga projām no mājas, bet metās uz tās aizmuguri, nelikdamies ne zinis par briesmoņiem, kas cauri izsistajam logam un durvīm dzinās viņam pakaļ.
Rands nespēja noticēt savām acīm. Kāpēc tēvs nemēģina bēgt? Tad jauneklis saprata Tams viņa balsi pēdējoreiz bija dzirdējis mājas aizmugurē. Tēt! viņš uzsauca. Es esmu šeit!
Tams pussolī mainīja kustības virzienu, tikai skrēja nevis uz Randa pusi, bet gan leņķī projām no dēla. Bēdz, dēls! viņš uzsauca, vicinādams zobenu, it kā rādītu virzienu kādam, kas skrien viņam pa priekšu.
- Slēpies! Vīram pa pēdām aizjoza savs ducis milzīgu stāvu, pildīdami gaisu ar gārdzošiem kliedzieniem un griezīgiem kaucieniem.
Rands ierāvās dziļāk ēnās aiz klēts. Te viņu no mājas nevarēja saskatīt, ja nu kāds no radījumiem vēl arvien atrastos iekšā. Vismaz tagad kādu mirkli viņam nekas nedraudēja. Par Tamu gan nevarēja apgalvot to pašu. Par Tamu, kurš mēģināja aizvilināt neradījumus tālāk no dēla. Jaunekļa plaukstas sažņaudzās ciešāk ap kapļa kātu, un viņam bija jāsakož zobi, lai apslāpētu pēkšņi uznākušus smieklus. Stāšanās pretī kādam no šiem briesmoņiem ar kapļa kātu rokā diez ko nelīdzinātos draudzīgai nūju cīņai ar Perinu. Taču Rands nevarēja pieļaut, ka tēvs ar vajātājiem spēkojas viens.
- Ja es lavītos tā, it kā uzglūnētu trusim, puisis čukstus sevi uzrunāja, viņi mani nedz dzirdētu, nedz redzētu. Tumsā ik pa brīdim atbalsojās dīvaini saucieni, un viņš mēģināja norīt siekalas. Vairāk gan izklausās pēc izsalkušu vilku bara. Bez mazākās skaņas viņš aizslīdēja no klēts uz meža pusi, saspiedis kapļa kātu tik cieši, ka sāpēja plaukstas.
Pirmajā mirklī, kad ap viņu sakļāvās koki, Rands izjuta drošību. Kokiem vajadzēja palīdzēt viņam paslēpties no radījumiem, kuri bija uzbrukuši mājai. Tomēr, lavoties cauri biežņai un ieskatoties mēness mestajās ēnās, jauneklim sāka likties, ka mainās un kustas arī meža tumsa. Koki draudīgi melnēja, zari izlocījās, it kā gribētu viņu sagrābt. Bet vai te bija tikai koki un zari? Jauneklis gandrīz spēja saklausīt ņurdošu spurgšanu uzglūnētāju rīklēs. Naktī vairs nebija dzirdami Tama vajātāju kaucieni, bet klusumā, kurš bija tos aizstājis, viņš sarāvās ikreiz, kad vējā pret zaru nočīkstēja zars. Rands kņupa arvien zemāk un zemāk un virzījās uz priekšu arvien lēnāk un lēnāk. Baidoties, ka tas varētu būt dzirdams, viņš gandrīz vai pārstāja elpot.
Pēkšņi kāda plauksta no aizmugures aizspieda viņam muti, un dzelžains tvēriens sagrāba plaukstas locītavu. Rands ar brīvo roku izmisīgi mēģināja pāri plecam aizsniegt uzbrucēju.
- Puis, nesalauz man kaklu, atskanēja Tama aizsmakušais čuksts.
Augumu pāršalca atvieglojums, pārvēršot muskuļus ūdenī. Kad tēvs
atlaida tvērienu, Rands saļima uz plaukstām un ceļgaliem, elsodams tā, it kā nupat būtu noskrējis neskaitāmas jūdzes. Tams, atbalstījies uz elkoņa, nometās viņam līdzās.