- Es nebūtu mēģinājis tevi tā grābt, ja būtu iedomājies, cik ļoti tu esi paaudzies pāris pēdējo gadu laikā, tēvs klusītēm sacīja. Viņa acis turpināja šaudīties uz visām pusēm, rūpīgi vērojot tumsu. Taču man bija jānodrošinās, ka tu pārsteigumā neiekliedzies. Dažiem trollokiem dzirde ir kā suņiem. Varbūt pat labāka.
- Bet trolloki taču ir tikai… Rands aprāvās pusvārdā. Pēc šīs nakts tos varēja sastapt ne tikai nostāstos. Šie radījumi varēja būt gan trolloki, gan pats Melnais. Vai esi drošs? viņš čukstus vaicāja. Nu, es domāju… tie bija trolloki?
- Esmu drošs. Lai gan kas tos atdzinis uz Divupi… Pirms šīs nakts pats nebiju nevienu redzējis, bet savulaik esmu runājis ar vīriem, kam šie gadījušies ceļā, tāpēc šo un to zinu. Varbūt pietiekami daudz, lai mēs
izspruktu cauri sveikā. Klausies uzmanīgi. Trolloks tumsā redz labāk par cilvēku, taču viņu apžilbina spilgta gaisma, vismaz uz kādu bridi. Tas, iespējams, ir vienīgais iemesls, kāpēc mums izdevās izvairīties no tāda lēruma ķetnu. Daži trolloki spēj dzīt pēdas, saožot vai sadzirdot upuri, bet tie esot diezgan slinki radījumi. Ja spēsim pietiekami ilgi turēties no šiem pa gabalu, viņiem vajadzētu atmest mums ar roku.
Randa oma tikai mazliet uzlabojās. Nostāstos minēts, ka viņi ienīstot cilvēkus un kalpojot Melnajam.
- Ja nu, puis, kaut kas arī iederas Nakts Gana ganāmpulkos, tad tie ir trolloki. Viņi nogalina prieka pēc, tā vismaz man zināja stāstīt. Bet ar to arī manas zināšanas par šiem beidzas. Vienīgais trollokiem varot uzticēties tikai tad, ja viņi no tevis baidās, un arī tad ne pārāk droši.
Rands nodrebinājās. Jauneklis saprata, ka nevēlas satikt nevienu, no kura baidītos trolloki. Vai domā, ka viņi vēl dzen mums pēdas?
- Varbūt dzen, varbūt vairs nedzen. Neizskatījās pārāk apķērīgi. Kad ieskrējām mežā, bez īpašām grūtībām aizmānīju tos, kas dzinās man pakaļ, uz kalnu pusi. Tams aptaustīja labo sānu, tad pacēla plaukstu tuvāk sejai. Bet labāk uzvesties tā, it kā viņi mūs vajātu.
- Tu esi ievainots.
- Runā klusāk. Skramba, un pašlaik tur tāpat neko nevar līdzēt. Vismaz laiks šķiet griežamies uz silto pusi. Ar smagu nopūtu tēvs atlaidās uz muguras. Iespējams, nakts ārpus mājas nemaz nebūs tik briesmīga.
Rands tieši tobrīd bija domājis par kamzoli un apmetni. Koki aizturēja asākās vēja brāzmas, tomēr arī biezoknī pūtiens grieza kā ar ledainu nazi. Mirkli pavilcinājies, viņš pieskārās Tama sejai un saviebās. Tev ir drudzis. Mums jātiek līdz Nīnēvai.
- Pēc kāda brītiņa, dēls.
- Mēs nevaram kavēties! Ceļš tumsā aizņems ilgu laiku. Rands pierausās kājās un mēģināja piecelt arī tēvu. Pat Tama sakostie zobi nejaudāja apslāpēt vaidu, un Rands nolaida ievainoto atpakaļ zemē.
- Ļauj man mirklīti atpūsties. Esmu piekusis.
Jauneklis iezvēla ar dūri pa cisku. Mājas siltumā, pie pavarda uguns, ja pie rokas būtu pietiekami daudz segu, ūdens un vītola mizas, viņš varbūt arī vēlētos sagaidīt rītu, lai iejūgtu Belu un aizgādātu Tamu līdz ciematam. Šeit nebija nedz uguns, nedz segu, nedz arī ratu vai Belas. Tomēr tas viss bija mājā. Pat ja Rands nevarēja aizstiept Tamu līdz vajadzīgajām lietām,
iespējams, viņš spētu vismaz dažas no tām atgādāt līdz tēvam. Ja pieļāva domu, ka trolloki ir projām. Agrāk vai vēlāk tiem vajadzēja aizvākties.
Rands palūkojās uz kapļa kātu, tad nosvieda to zemē un izvilka Tama zobenu. Blāvajā mēnesgaismā asmens nespodri iemirdzējās. Garais spals savādi iegūla plaukstā; arī zobena svars šķita neierasts. Jauneklis pāris reižu zvēla ar zobenu gaisā, tad, smagi nopūties, meta šai nodarbei mieru. Šķelt gaisu bija viegli. Ja būtu jāuzbrūk trollokam, viņš, visticamāk, mestos bēgt vai sastingtu kā sālsstabs un nespētu pakustēties, līdz briesmonis atvēzētu pret viņu savu dīvaino zobenu un… Liecies mierā! Labāk no šādām domām nekļūst!
Kad Rands sāka slieties kājās, viņa roku sagrāba Tams. Kur tu iesi?
- Mums ir vajadzīgi rati, dēls klusītēm paskaidroja. Un segas. Viņu pārsteidza tas, cik viegli bija izdevies atbrīvot piedurkni no tēva plaukstas. Atpūties, es drīz būšu atpakaļ.
- Esi piesardzīgs, Tams izdvesa.
Mēnesgaismā tēva seju nevarēja saskatīt, tomēr Rands juta viņa skatienu. Es būšu uzmanīgs. “Tik uzmanīgs kā pele, kas izložņā vanaga ligzdu,” viņš pie sevis nodomāja.
Un tad Rands aizslīdēja tumsā, kluss kā vēl viena ēna. Viņš iedomājās tās neskaitāmās reizes, kad bērnībā kopā ar draugiem bija mežos spēlējis sunīšus, kā viņi bija centušies palikt nesadzirdami līdz brīdim, kad uzlika roku citam spēlētājam uz pleca. Tomēr šoreiz jauneklim neizdevās piespiest sevi izjust to pašu.
Zagdamies no koka pie koka, Rands mēģināja izprātot rīcības plānu, tomēr līdz brīdim, kad puisis nonāca mežmalā, viņš bija izdomājis un atmetis savu duci. Visu izšķirs tas, vai trolloki vēl arvien ložņā pa ēkām. Ja tie bija projām, viņš varētu vienkārši ieiet mājā un paņemt visu nepieciešamo. Savukārt, ja neradījumi vēl arvien bija sētā… Tad atlika vien atgriezties pie tēva. Šāda iespēja Randam nepavisam negāja pie sirds, taču Tamam diez ko nepalīdzētu arī tas, ja viņa dēls aizietu bojā.
Jauneklis brīdi vēroja ēkas. Klēts un aitu aploks vīdēja mēnesgaismā kā tumši apveidi. Taču no mājas logiem un izgāztajām durvīm spīdēja gaisma. Kas tur gaidīja tikai tēva iedegtās sveces vai arī trolloki?
Pēkšņi spalgi iekliedzās vakarlēpis. Rands drudžaini salēcās, tad drebēdams atslīga pret koku. Tā viņam nekas neizdosies. Nometies uz vēdera un neveikli turēdams zobenu sev priekšā, viņš sāka līst uz mājas
pusi. Puisis kustējās tik piesardzīgi, ka zods ik pa brīdim pieskārās zemei visu ceļu līdz aitu kūts aizmugurei.
Sakņupis pie akmens aploka, viņš ieklausījās. Nakts klusumā nevarēja sadzirdēt nevienu neparastu skaņu. Viņš uzmanīgi paslēja galvu tik vien, lai varētu palūkoties pāri sienai. Pagalmā nekas nekustējās. Nedz izgaismotajos logos, nedz durvju ailā nemanīja zibam ēnas. Ko darīt vispirms izvest ārā Belu un ratus vai sagādāt segu un pārējās vajadzīgās mantas? Gaisma mājā lika izlemt par labu otrajai izvēlei. Klētī valdīja tumsa. Tur varēja uzglūnēt jebkas, un viņš par to uzzinātu tikai tad, kad jau būtu par vēlu. Mājā viņš vismaz kaut ko redzēs.
Atkal pietupdamies, Rands pēkšņi sastinga. Apkārt valdīja pilnīgs klusums. Kaut arī tas būtu mazticams, varēja pieļaut iespēju, ka vairums aitu atkal nomierinājušās un devušās pie miera. Tomēr dažas vienmēr bija nomodā un, brīdi pa brīdim ieblēdamās, čabinājās pa aploku pat nakts vidū. Rands tik tikko spēja saskatīt aitu ķermeņu pauguriņus uz zemes. Viens no tiem gulēja gluži līdzās.
Cenzdamies neradīt ne mazāko troksnīti, viņš uzrausās uz sienas, līdz spēja ar roku aizsniegt neskaidro apveidu. Randa pirksti pieskārās sprogainajai vilnai. Tad viņš sataustīja miklumu. Aita pat nepakustējās. Kad puisis atgrūdās lejā no mūra, viņam aizrāvās elpa. Noveļoties zemē aiz aploka, Rands gandrīz izlaida no rokām zobenu. “Tie nogalina prieka pēc.” Viņš drebinādamies noslaucīja pret zemi miklo plaukstu.
Jauneklis spītīgi mēģināja sev iegalvot, ka nekas nav mainījies. Trolloki bija pastrādājuši savu miesnieka darbu un aizvākušies. Domās to atkārtodams, viņš, cenzdamies turēties pēc iespējas tuvāk zemei un vienlaikus mēģinādams paturēt acīs apkārtni, pārlavījās pāri pagalmam. Vēl nekad dzīvē Rands nebija iedomājies, ka spētu apskaust slieku.