Nonācis līdz mājas priekšai, viņš piespiedās pie sienas zem izsistā loga un brīdi ieklausījās. Asiņu dobjā dunoņa ausīs bija visskaļākais troksnis, ko viņš spēja sadzirdēt. Rands lēnām paslējās augstāk un ieskatījās istabā.
Apgāztais ēdiena katls gulēja pavardā. Istabu no vienas vietas klāja sadragātu dēļu šķēpeles, vesela nebija palikusi neviena mēbele. Pat galds stāvēja greizi divu kāju vietā tam rēgojās apcirsti stumbeņi. Visas atvilktnes bija izrautas no vietām un sadragātas, visi skapji un skapīši atrauti vaļā. Daudzas durvis karājās vairs tikai vienā eņģē. Mēbelēs glabātās mantas
juku jukām mētājās šajā posta ainā. Visu klāja balti putekļi. Spriežot pēc pāršķeltajiem un pie pavarda nomestajiem maisiem, izkaisīti varēja būt milti un sāls. Starp mēbeļu atliekām gulēja četri ķermeņi, savilkti sāpēs. Trolloki.
Vienu Rands atpazina pēc auna ragiem. Pārējie bija diezgan līdzīgi cits citam, kaut arī dažu labu atšķirību varēja manīt. Pretīgs cilvēcisku vaibstu apvienojums ar purniem un ragiem, putnu spalvām un zvēru kažokiem. Visu vēl ļaunāku padarīja rokas, kas tik ļoti līdzinājās Randa rokām. Diviem trollokiem kājās bija zābaki; abiem pārējiem pēdu vietā bija kaut kas līdzīgs zirga nagiem. Puisis cieši vēroja saļimušos, līdz sāka sūrstēt acis. Neviens no tiem nekustējās. Trolloki, visticamāk, bija miruši. Un Tams viņu gaidīja.
Rands žigli iemetās iekšā pa izgāztajām durvīm un sastinga, smakas apdullināts. Vienīgais attālais salīdzinājums, kādu viņš spēja iedomāties, bija mēnešiem ilgi nemēzts stallis. Sienas klāja pretīgi smērējumi. Cenzdamies elpot caur muti, jauneklis sāka pārcilāt uz grīdas sagāzto kaudzi. Vienā no skapjiem iepriekš stāvēja ādas maiss ūdenim.
Čirkstošs troksnis aiz muguras šķita iegriežamies viņā līdz pat kaulu smadzenēm. Rands apmetās otrādi skaņas virzienā, paklupdams aiz galda atliekām un gandrīz nogāzdamies zemē. Viņš noturējās kājās un sakostiem zobiem tiem vajadzēja šausmās klabēt, ja žokļi nebūtu sāpēs savilkti, ievaidējās.
Viens no trollokiem rausās kājās. Zem viņa iekritušajām acīm izcilni vīdēja vilka purns. Neizteiksmīgās, bezjūtīgās acis tomēr šķita pārāk cilvēciskas. Smailās, spalvainās ausis nemitīgi raustījās. Neradījums uz asajiem āža nagiem pārkāpa pāri vienam no kritušajiem biedriem. Melnais bruņukrekls tāds pats kā visiem pārējiem švīkstēja pret ādas biksēm, bet pie sāniem trollokam zvārojās viens no milzu zobeniem ar izkapts izliekumu.
Briesmonis kaut ko griezīgi nogrudzināja rīklē un tad piebilda: Citi aiziet. Nargs paliek. Nargs gudrs. Vārdi no mutes, kas nebija radīta cilvēku valodai, izskanēja samocīti un grūti saprotami. Rands nodomāja, ka trolloks mēģina runāt mierinošā tonī, tomēr nespēja novērst skatienu no netīrajiem garajiem un asajiem zobiem, kas nozibēja ikreiz, kad radījums ierunājās. Nargs zin, kāds reiz nāk atpakaļ. Nargs gaida. Zobens nevajag. Liek nost zobens.
Tikai tad, kad trolloks ierunājās, Rands aptvēra, ka tur Tama zobenu abās drebošajās rokās sev priekšā, smaili pavērsis pret milzīgo briesmoni. Trolloks bija ne vien galvas, bet arī veselu plecu tiesu garāks par jaunekli, tā krūškurvis un rokas liktu kalējam Luhanam izskatīties pēc rūķīša.
- Nargs nedara pāri. Trolloks paspēra soli uz priekšu, mādams ar roku. Tu liek nost zobens. Tumšā spalva uz viņa roku virspusēm bija bieza kā kažoks.
- Nenāc tuvāk, Rands novilka, vēlēdamies, kaut viņa balss skanētu pārliecinošāk. Kāpēc jūs te ielauzāties? Kāpēc?
- Vija daeg roghda! Atņirgtajā purnā varēja samanīt ilkņainu smaidu. Liek nost zobens. Nargs nedara pāri. Mīrddrāls grib runāt tevi. Pār greizo ģīmi pārslīdēja jūtu atblāzma. Bailes.
- Pārējie atgriežas, tu runā mīrddrāls. Radījums paspēra vēl soli uz priekšu, un viena milzīgā roka nolaidās uz trolloka zobena spala. Liek nost zobens.
Rands pārlaida mēli pār lūpām. Mīrddrāls! Šonakt atdzīvojās visbaisākie nostāsti. Ja šeit parādīsies Izdzisušais, trolloki blakus tam nobālēs. Viņam ir jātiek projām. Taču, ja trolloks izvilktu savu milzīgo zobenu, Rands zaudētu vismazāko cerību aizbēgt. Jauneklis ar krietnu piespiešanos savilka lūpas drebelīgā smaidā. Labi. Sažņaudzis zobenu vēl ciešāk, viņš nolaida rokas gar sāniem. Es runāšu ar viņu.
Vilka smaids pārtapa vieplī, un trolloks uzbruka. Randam ne prātā neienāca, ka kaut kas tik milzīgs spēs kustēties tik ātri. Izmisumā viņš pacēla zobenu. Milzīgais stāvs ietriecās jauneklī, mezdams viņu pret sienu. Blieziens izsita no plaušām beidzamās gaisa atliekas. Kad abi novēlās uz grīdas, trolloks izrādījās virspusē. Rands mēģināja ievilkt elpu. Viņš izmisīgi centās atbrīvoties no neticamā smaguma, vienlaikus izvairīdamies no varenajām rokām un šņakstošajiem žokļiem.
Tad pēkšņi uzbrucējs noraustījās un sastinga. Pirmajā acumirklī Rands spēja tikai pārsteigumā gulēt, kaut arī tikko bija piedzīvojis zvēlienu un viņu gandrīz smacēja nost milzīgs smagums. Tiesa, jauneklis ātri aptvēra, kas noticis, un izlocījās no trolloka ķermeņa apakšas. Briesmonis tuvumā likās vēl neaptverami lielāks. Tama zobena asiņainais asmens slējās ārā no trolloka muguras. Randam tomēr bija izdevies to pagrūst augšup īstajā brīdī. Asinis klāja arī viņa plaukstas un bija atstājušas tumšu triepienu krekla priekšpusē. Vēderā kaut kas sagriezās, un jauneklis ar grūtībām
norija siekalas, lai apturētu vemšanu. Rands drebēja tā, kā nebija drebējis visbriesmīgākajās bailēs, taču šoreiz drebuli drīzāk izraisīja apziņa, ka viņš vēl arvien ir dzīvs.
“Pārējie atgriežas,” bija sacījis trolloks. Tātad pārējie trolloki atgriezīsies viņu sētā. Un kopā ar viņiem arī mīrddrāls, Izdzisušais. Nostāsti vēstīja, ka Izdzisušie slejoties divdesmit pēdu augstumā, viņiem esot liesmojošas acis un tie spējot jāt uz ēnām gluži kā zirga mugurā. Kad Izdzisušais pagriežoties sāņus, tas izgaistot, un mīrddrālu nespējot aizkavēt neviens mūris. Viņam jāsarūpē tas, pēc kā viņš bija atnācis, un pēc iespējas ātrāk jādodas prom.
Piepūlē ietusnīdamies, Rands apvēla trolloka ķermeni uz sāniem, lai tiktu pie zobena, un gandrīz metās bēgt, kad ieraudzīja plati ieplestās acis. Bija vajadzīgs krietns brīdis, lai viņš aptvertu, ka redzokļus sedz nāves stingums.
Jauneklis noslaucīja rokas skrandainā lupatā, kas vēl šorīt no rīta bija bijusi Tama krekls, un izvilka asmeni.
Notīrījis zobenu, viņš smagu sirdi nosvieda lupatu uz grīdas. “Man nav laika izrādīt kārtības mīlestību,” Rands nodomāja, tūlīt sakozdams zobus, lai nesmietos. Rands nespēja iedomāties, kā tik piegānītu māju varētu sakopt pietiekami tīru, lai tajā atkal apmestos uz dzīvi. Drausmīgā smaka, visticamāk, jau bija iesūkusies baļķos. Taču laika, lai par to visu prātotu, vienkārši nebija. “Man nav laika kārtības mīlestībai. Man, iespējams, nav laika pilnīgi nekam.”
Rands bija pārliecināts, ka piemirst veselu lērumu noderīgu lietu, taču Tams viņu gaidīja, un kuru katru mirkli varēja atgriezties trolloki. Puisis savāca visu, kas ātrumā iešāvās prātā. Segas no otrā stāva guļamistabām, tīru drānu, lai pārsietu tēva ievainojumu. Kamzoļus un apmetņus. Ādas maisu ūdenim, kuru viņš mēdza ņemt līdzi, dzenot ganībās aitas. Tīru kreklu. Rands nezināja, kad radīsies brīdis, lai pārģērbtos, taču viņš vēlējās pie pirmās iespējas atbrīvoties no asinīm notraipītā krekla. Mazos vītolmizas maisiņus un citus dziedniecības augus viņš uzgāja tumšā, šķietami dubļainā kaudzītē, kurai nespēja pieskarties.
Viens no Tama atnestajiem ūdens spaiņiem vēl arvien atradās līdzās pavardam, brīnumainā kārtā pilns un neskarts. Rands piepildīja maisu, atlikušajā ūdenī žigli noskaloja rokas un vēlreiz pārlaida acis istabai, vai nav kaut ko piemirsis. Loku viņš uzgāja postažas vidū tas bija pārlauzts