tieši resnākajā vietā. Viņš nodrebinājās un izlaida abas puses no rokām. Tad jauneklis nosprieda, ka viņiem būs jāiztiek ar to, kas jau bija savākts. Rands ātri sameta visas mantas kaudzē aiz durvīm.
Pirms pameta māju, viņš kā pēdējo lūžņā sameklēja lukturi ar aizveramām durtiņām. Tajā vēl arvien bija kāda lāse eļļas. Aizdedzinājis lukturi pie vienas no svecēm, Rands pievēra slēģus gan tāpēc, lai pasargātos no vēja, gan tāpēc un tas bija krietni svarīgāk lai izvairītos no nevēlamas uzmanības, un izsteidzās no mājas ar lukturi vienā un zobenu otrā rokā. Viņš nebija pārliecināts par to, kas viņu sagaida klētī. Aitu aploks gan neliecināja, ka var lolot īpašas cerības. Taču, lai aizgādātu Tamu uz Emondāri, Randam bija vajadzīgi rati, un ratiem viņam vajadzēja Belu. Šī nepieciešamība lika uzturēt kaut nelielu cerību.
Klēts durvis bija atrautas vaļā. Viena puse zvārojās vējā un čīkstēja eņģēs. Ēkas iekšpuse pirmajā mirklī izskatījās kā parasti. Tad puiša skatiens apstājās pie tukšajiem steliņģiem, kuru vārtiņi bija salauzti. Bela un govs bija projām. Viņš aši aizmetās līdz klēts dibenam. Rati gulēja uz sāniem. No riteņiem bija izlauzta krietna puse spieķu. No vienas ilkss bija palicis tikai pēdu garš stumbenis.
Ar jaunu spēku uzvilnīja izmisums, ko Rands bija centies apvaldīt. Viņš nebija pārliecināts, ka spētu aiznest Tamu līdz ciematam pat tad, ja tēvs izturētu tādu nešanu. Sāpes varēja nonāvēt viņu ātrāk nekā drudzis. Tomēr tā bija vienīgā atlikusī iespēja. Rands te bija izdarījis visu, ko spēja. Pagriezies, lai dotos projām, viņš nevilšus uzmeta skatienu nocirstajai ratu ilksij, kas mētājās uz salmiem nokaisītā klona. Tad jaunekļa seja piepeši atplauka smaidā.
Viņš steigšus nolika lukturi un zobenu zemē un jau nākamajā mirklī cīkstējās ar ratiem, mēģinādams tos apgāzt atpakaļ uz riteņiem. Pēc brīža tas viņam arī izdevās nobrīkšķēja vēl vairāki lūstoši spieķi. Tad Rands pagrūda zem ratu malas plecu, lai apgāztu tos uz otriem sāniem. Nu bija iespējams piekļūt arī veselajai ilksij. Paķēris zobenu, viņš sāka kapāt kārtīgi noturēto osi. Jaunekli patīkami pārsteidza tas, ka pēc katra vēziena gaisā uzlēca pamatīgas skaidas viņš pārcirta ilksi tikpat ātri, kā tas būtu izdevies ar labu cirvi.
Kad ilkss novēlās zemē, Rands ar apbrīnu aplūkoja zobena asmeni. Pat vislabāk noasināto cirvi tik cieta, veca koka skaldīšana būtu pamatīgi notrulinājusi, taču zobens izskatījās tikpat izcili ass kā iepriekš. Viņš
ar īkšķi pieskārās asmenim, tad žigli iegrūda pirkstu mutē. Zobens vēl arvien bija ass kā bārdas nazis.
Taču laika par to brīnīties viņam nebija. Nopūtis luktura liesmu kam gan vajadzēja, lai pēc visa piedzīvotā viņiem vēl nodegtu klēts, viņš paķēra abas ilksis un aizsteidzās pie mājas savākt tur sakrautās mantas.
Kopā sanāca visai neērts sainis. Ne pārāk smags, tomēr grūti saturams un žonglējams. Randam steberējot pāri lauka arumiem, ratu ilksis rokās cilājās un grozījās. Kad jauneklis nonāca atpakaļ mežā, kļuva vēl ļaunāk. Mieti ķērās aiz kokiem un vairākkārt gandrīz nogāza viņu no kājām. Vilkt nastu būtu bijis vieglāk, taču tad Rands aiz sevis atstātu labi saskatāmas pēdas, tāpēc puisis nolēma šo iespēju atstāt kā pēdējo salmiņu.
Tēvu viņš atrada turpat, kur bija atstājis; izskatījās, ka ievainotais ir aizmidzis. Rands cerēja, ka tas ir miegs. Pēkšņi nobijies, viņš nometa mantas un pielika plaukstu pie Tama pieres. Tēvs vēl arvien elpoja, tomēr drudzis likās pieņēmies spēkā.
Pieskāriens pamodināja Tamu, taču par nomodu to īsti nevarēja nosaukt, jo vīra apziņa šķita visai aizmiglota. Vai tas esi tu, dēls? viņš smagi noelsās. Biju uztraucies par tevi. Sapņoju par pagātni. Murgoju. Klusītēm murminādams, Tams atkal ieslīdēja miegā.
- Neuztraucies, Rands sacīja. Viņš uzklāja Tamam kamzoli un apmetni, lai pasargātu tēvu no vēja. Es tevi aizgādāšu pie Nīnēvas, cik ātri vien spēšu. Turpinādams runāt vairāk, lai iedrošinātu sevi, nevis lai uzmundrinātu tēvu, viņš novilka ar asinīm notriepto kreklu, steigā pat nemanīdams nakts dzestrumu, un žigli uzrāva tīro. Aizmetis asiņaino apģērba gabalu, Rands sajutās kā no galvas līdz kājām nomazgājies.
- Drīz vien mēs aizkļūsim līdz ciematam un būsim drošībā. Viedā savedīs tevi kārtībā. Gan redzēsi. Viss būs labi.
Šī doma likās rādām ceļu kā bāka. Jauneklis uzmeta plecos kamzoli un noliecās, lai pārsietu Tama ievainojumu. Kad izdosies nokļūt līdz ciematam, viņi būs drošībā un Nīnēva sadziedēs tēva ievainojumu. Randam atlika vien sīkums aizgādāt Tamu līdz Emondārei.
Sestā nodala
Vakarmežs
M
ēness gaismā Randam bija grūti saskatīt, ko un kā darīt,
taču likās, ka Tama brūce ir tikai pasekls, nepilnu plaukstu
garš šķēlums ribu apvidū. Viņam bija gadījies redzēt, kā tēvs
nepārstāj strādāt, pat guvis pamatīgākus savainojumus, ja nu vien tikai uz
brīdi, lai noskalotu asinis. Jauneklis steigšus pārmeklēja Tamu no galvas
līdz kājām, meklēdams ko nopietnāku, kas izskaidrotu drudzi, taču neko
citu neatrada.
Lai arī neliela, vienīgā brūce izskatījās pietiekami nelāgi. Miesa ap to bija karsta, pat karstāka par visu pārējo tēva ķermeni, un tas kaisa tik ļoti, ka Rands ciešāk sakoda zobus. Tik negants drudzis varēja arī nonāvēt vai spēcīgam vīram izsūkt visus spēkus, atstājot vien tukšu čaulu. Jauneklis samitrināja drāniņu ar ūdeni no maisa un uzklāja to Tamam uz pieres.
Cik vien uzmanīgi spēdams, Rands apmazgāja un pārsēja ievainojumu uz tēva ribām, tomēr Tama kluso murmināšanu ik pa brīdim nomainīja apslāpēti vaidi. Visapkārt tumsā melnēja koku kailie zari, draudīgi šūpodamies vējā. Protams, trolloki, atgriezušies saimniecībā un atraduši to tukšu, apjēgs, ka viņiem nav izdevies notvert Tamu un Randu, un dosies projām! Jauneklis centās sev iedvest, ka tā patiešām notiks, taču briesmīgie, bezjēdzīgie postījumi mājā neatstāja šādai ticībai īpaši daudz vietas. Pieņēmums, ka trolloki atkāpsies, iekams būs nogalinājuši ikvienu un visus, ko dabūs savos nagos, bija bīstams. Tik muļķīgu risku viņš nevarēja atļauties.
Trolloki. Debesu Gaisma, trolloki! Radījumi no menestrela nostāsta, kas pēkšņi iznāk no tumsas un izgāž tavai mājai durvis. Un tad vēl arī Izdzisušais. Lai Gaisma pār mani Izdzisušais!
Rands pēkšņi aptvēra, ka sēž, sastingušās rokās turēdams neaizsietā pārsēja galus. “Stīvs kā trusēns, kas ieraudzījis piekūna ēnu,” jauneklis nicīgi nodomāja. Pikti sapurinājis galvu, viņš pabeidza pārsiet Tama krūškurvi.
Tomēr tas, ka Rands apzinājās, kas jādara, pat turpināja rīkoties, bailes nemazināja. Kad trolloki atgriezīsies, viņi noteikti sāks pārmeklēt mežu ap mājām, lai atrastu no nagiem izsprukušo cilvēku pēdas. Randa nogalinātā trolloka līķis tiem skaidri pavēstīs, ka bēgļi ir kaut kur tuvumā. Un kurš gan zināja, ko darīs vai ko spēj Izdzisušais? Turklāt ausīs skanēja tēva piebilde par trolloku lielisko dzirdi, it kā tikai pirms mirkļa izteikta. Rands ar pūlēm savaldījās, lai nemēģinātu apklusināt Tama vaidus un murmināšanu, uzliekot plaukstu tēvam uz mutes. Dažiem trollokiem esot lieliska oža. “Ko gan es varu iesākt šajā ziņā? Neko.” Nedrīkstēja tērēt laiku, raizējoties par nekādi neatrisināmām problēmām.