- Nesaprotu, kāpēc Iljēna kavējas. Ja sieva iedomāsies, ka slēpju no viņas viesi, man būs jāuzklausa viņas asā mēle. Es ceru, tev patīk sarunas, jo viņa tās dievina. Tu esi brīdināts! Iljēna tev uzdos tik daudz jautājumu, ka vari attapties, viņai izstāstījis visu.
Atmetis atpakaļ melno apmetni, Elans Morīns izstaipīja rokas. Tev par nelaimi, viņš sacīja, šeit nav nevienas no tavām Māsām. Man Dziedināšana nekad nav īpaši padevusies, un tagad es sekoju citam spēkam. Tomēr pat viena no viņām spētu tev dāvāt vien pāris apskaidrības mirkļu ja vien pirms tam tu nabadzīti nenogalinātu. Bet derēs arī manas spējas, vismaz maniem mērķiem. Pēkšņajā smaidā nebija ne mazākās
žēlastības. Tikai baidos, ka Šaitana dziedināšana atšķiras no tev pazīstamās. Topi dziedināts, Levs Terīn! Viņš pastiepa uz priekšu plaukstas, un krietni satumsa, it kā saulei būtu pārklāta ēna.
Levsu Terīņu ķēra sāpju liesma, un viņš iekliedzās. Kliedziens izlauzās no pašiem viņa dziļumiem, un to nebija iespējams apspiest. Uguns svilināja kaulu smadzenes, kodīga skābe plūda dzīslās. Vīrs atmuguriski saļima, triekdamies pret marmora grīdu. Galva atsitās pret akmeni un palecās augšup. Sirds krūtīs vājprātīgi dauzījās, cenzdamās izlauzties no ribām, un katrs pulsa sitiens miesā ietrieca jaunu liesmu. Viņš bezpalīdzīgi svaidījās un raustījās, galva bija pārvērtusies tīras agonijas traukā, kas tūlīt sašķīdīs. Aizsmakušie kliedzieni atbalsojās pils sienās.
Lēnām, ļoti lēnām sāpes atkāpās. Plosošā ciešanu straume plūda projām, šķiet, gadu tūkstoti ilgi. Kad smeldze norima, Levss Terīns palika guļot, vāri raustīdamies un mēģinādams ievilkt gaisu caur jēlo rīkli. Šķita, ka aizritēja vēl tūkstoš gadu, iekams viņam izdevās apvelties uz vēdera, un, liekot lietā medūzīgi ļenganos muskuļus, pieslieties četrrāpus. Levsa skatiens apstājās pie zeltmatainās sievietes, un no viņa izlauzās kliedziens, kas jau dzirdētās skaņas vērta līdzīgas zīdaiņa šļupstiem. Grīļodamies un vairākkārt gandrīz pakrizdams, vīrs saraustīti aizmeimuroja līdz gulošajai. Likdams lietā visu atlikušo spēku, viņš tik tikko spēja pacelt sievieti rokās. Drebošām plaukstām Terīns atglauda matus no sejas, no kuras griestos vērās stingas acis.
- Iljēna! Lai Gaisma mani šķīstī, Iljēna! Viņa augums noliecās pār mirušo, it kā mēģinot viņu aizsargāt. Šņuksti drīz vien pārvērtās gārdzienos, kādus spēj izgrūst vienīgi cilvēks, kura dzīvei zudusi jebkāda jēga. Iljēna, nē! Nē!
- Tu vari viņu atgūt, Bērnkāvi. Dižais Tumsas pavēlnieks spētu atgriezt Iljēnu dzīvajos, ja vien tu pārnāktu viņa kalpībā. Ja tu pārnāktu manā kalpībā.
Levss Terīns pacēla galvu, un, ieraudzījis viņa skatienu, vīrietis melnā nevilšus pakāpās atpakaļ. Desmit gadus, Vīlēj, Levss Terīns klusītēm noteica, bet čukstā ieskanējās švīksts, ar kādu tērauda asmenis izslīd no maksts. Desmit gadus tavs neķītrais saimnieks ir postījis šo pasauli. Un tagad vēl šis. Es…
- Desmit gadus! Nožēlojamais muļķi! Šis karš nebūt neilgst desmit gadus, bet gan kopš laika sākuma. Mēs ar tevi esam izcīnījuši tūkstoš
kauju līdz ar Rata griežiem, pat tūkstoš reiz tūkstoš kauju, un turpināsim cīnīties, līdz pats laiks mirs un Ēna uzvarēs! Vīrietis melnajā tērpā pabeidza savu uzrunu ar skaļu izsaucienu un dūres novicināšanu gaisā. Nu bija Levsa Terīna kārta pakāpties atpakaļ mirdzums Vīlēja acīs lika aizrauties viņa elpai.
Levss Terīns uzmanīgi nolaida Iljēnu atpakaļ uz grīdas, ar pirkstiem viegli noglāstot mirušās sievas matus. Tad viņš izslējās taisni, asarām aizmiglojot acis, bet balsī jautās ledains tērauds. Vīlēj, tev nebūtu piedošanas par tūkstoš citiem taviem briesmu darbiem, bet par Iljēnas nāvi es tevi iznīcināšu pilnīgi, tavs saimnieks nespēs neko labot. Gatavojies, lai…
- Atceries, stulbeni! Atceries savu bezjēdzīgo uzbrukumu dižajam Tumsas pavēlniekam! Atminies viņa atbildes triecienu!
Atceries! skaļā balsī turpināja vīrs melnajā tērpā. Pat tagad Simtnieks turpina ārdīt pasauli, un katru dienu viņiem piebiedrojas vēl simt vīru. Kā roka, Bērnkāvi, nogalināja Iljēnu Saulmati? Ne jau manējā. Ne manējā. Kā roka satrieca pīšļos ikvienu dzīvo būtni, kuras dzīslās ritēja kaut lāse tavu asiņu? Visus, kas mīlēja tevi? Visus, ko mīlēji tu? Ne manējā, Bērnkāvi. Ne manējā. Atceries vien un apzinies, cik dārgi maksā stāšanās pretī Šaitanam!
Pēkšņi cauri putekļiem un netīrumiem pār Levsa Terīna seju sāka plūst sviedru tērcītes. Vīrs atcerējās. Tās bija miglainas atmiņas, gluži kā sapnis par sapni, taču viņš saprata, ka tās ir patiesas.
Levsa Terīna kauciens atbalsojās pils sienās. Tā varēja kaukt vienīgi cilvēks, kurš ir atklājis, ka pats ir nolādējis savu dvēseli. Nagi skrāpēja seju, it kā mēģinot noplēst nodarītā seku baisās ainas. Lai kurp viņš raudzītos, visur skatiens atrada nonāvētos. Saplosītus vai sadragātus, vai sadedzinātus, vai akmens pusaprītus. Visapkārt bez dzīvības gulēja sejas, kuras viņš bija tik labi pazinis, sejas, kuras viņš bija mīlējis. Seni kalpotāji. Bērnības draugi. Uzticami cīņubiedri daudzu gadu garumā. Un viņa bērni. Viņa paša dēli un meitas, izsvaidīti kā salauztas lelles uz mūžu apklusušā rotaļā. Visi viņa rokas nokauti. Bērnu sejas apsūdzēja Levsu Terīņu, tukšām acīm vaicājot “kāpēc?”, bet viņa asaras nebija nekāda atbilde. Vīlēja smiekli pātagoja viņu, skaļumā pārspējot pat baigos kaucienus. Levss Terīns nespēja izturēt nedz sejas, nedz sāpes. Viņš nespēja palikt šeit ne mirkli ilgāk. Izmisumā viņš uzmeklēja Patiesības avotu, uzmeklēja apgānīto saidinu un tad pārceļoja.
Apkārt pletās plašs, tuksnesīgs līdzenums. Netālu plūda taisna un plata upe, taču tuvāko simt līgu attālumā Levss Terīns nespēja sajust ne cilvēka. Viņš te bija viens, tik vientuļš, cik vientuļš vien var būt dzīvību vēl nezaudējis cilvēks, tomēr no atmiņām nespēja aizbēgt. Acis vajāja Levsu Terīņu arī prāta bezgalīgajos labirintos. Viņš nespēja noslēpties no tām. Nespēja noslēpties no bērnu acīm. No Iljēnas acīm. Asarām uzmirdzot uz vaigiem, Levss Terīns pacēla seju pret debesīm.
- Ak, Gaisma, piedod man! Pats gan viņš neticēja, ka saņems piedošanu. Ne jau pēc visa izdarītā. Bet viņš tik un tā kliedza pret debesīm, lūgdams to, ko necerēja gūt. Ak, Gaisma, piedod man!
Levss Terīns vēl aizvien turējās pie saidina, Visuma dzinējspēka vīrišķās puses, pie spēka, kas grieza Laika ratu. Viņš spēja sajust, kā eļļainais grēks, Ēnas atbildes trieciena grēks, apgāna tā virsmu. Šis grēks bija nolēmis pasauli iznīcībai. Viņa dēļ. Jo savā lepnībā viņš bija ticējis, ka cilvēki spēj stāties līdzās Radītājam, ka viņiem izdosies labot Radītāja veidoto, bet viņu pašu izkropļoto pasauli. Viņš bija ticējis savai lepnībai.
Levss Terīns pasmēla dziļāk Patiesības avotā, tad vēl dziļāk, gluži kā slāpēs mirstošs cilvēks. Drīz vien viņš bija izsaucis vairāk Vienspēka nekā spēja savaldīt bez citu palīdzības; šķita, ka pār ādu dejo liesmas. Pielicis pūles, viņš izsauca vēl vairāk spēka, centās izsaukt to visu.
- Ak, Gaisma, piedod man! Iljēna!
Gaiss pārtapa ugunī, bet uguns līstošā gaismā. Zibens šautra, kas triecās no debesīm, izdedzinātu un padarītu aklu ik aci, kas kaut uz mirkli tajā palūkotos. Šaudamās no padebešiem, plaiksna izskrēja cauri Levsam Tēriņam Telamonam un ietriecās dziļi zemē. Šautras pieskāriens pārvērta akmeņus dūmos. Zeme sašūpojās un nodrebēja gluži kā dzīva, agonijas plosīta būtne. Mirdzošā strāva ilga vien sirdspuksta bridi, savienojot zemi un debesis, taču arī pēc tam, kad zibens pagaisa, zeme turpināja zvāroties kā jūra vētrā. Izkusušas klints stabs uzšāvās piecsimt pēdu augstumā, un vaidošā zeme izslējās, triekdama liesmojošo pīķi arvien augstāk un augstāk. No ziemeļiem un dienvidiem, no austrumiem un rietumiem kaukdami atskrēja vēji, tie kliedza un lauza kokus kā žagarus. Likās tie steidz palīdzēt smailajam kalnam tiekties arvien augstāk. Arvien tuvāk debesīm.