Visbeidzot vējš apklusa, zeme pierima, vien pa mirklim murminoši nodrebot. No Levsa Terīna Telamona pāri nebija palicis itin nekas. Vietā, kur viņš vēl nupat bija stāvējis, vairāku jūdžu augstumā debesīs slējās
kalns, no kura nošķeltās virsotnes vēlās lavas straumes. Platā, taisnā upe bija pastumta sāņus slaidā līkumā, un tās straumi nu pārdalīja gara sala. Kalna ēna sniedzās gandrīz līdz pašai salai. Tumšā strēle gūlās pāri zemei kā baisa pravietojuma pirksts. Krietnu laiku vienīgā dzirdamā skaņa bija zemes dobjās, protestējošās žēlas.
Uz salas novirmoja gaiss, līdz tas sabiezēja vīrā ar melno tērpu. Viņš stāvēja, raudzīdamies uz liesmojošo kalnu pār līdzenumu. Bālā seja samežģījās niknumā un nicinājumā. Pūķi, tu netiksi cauri tik viegli! Nekas starp mums vēl nav beidzies. Un nebeigsies līdz pašam laika galam.
Tad melnais stāvs atkal izgaisa un kalns ar salu palika vieni. Gaidot.
Un Ēna krita pār Zemi, un Pasaulē akmens uz akmens nepalika. Jūras bangojot bēga, zeme aprija kalnus, bet visas tautas tika izkaisītas pa Pasaules astoņiem stūriem. Mēness līdzinājās asinīm, bet saule pelniem. Ūdeņi virda, un dzīvie apskauda mirušos. Viss bija izpostīts, viss bija zudis. Palika vien atmiņas, un spilgtākā starp atmiņām vēstīja par vīru, kurš piesauca Ēnu un Pasaules Galu. Un visi viņu daudzināja par Pūķi.
(no Aleth niri Taeriti alta Camora, Pasaules Gals.
Nezināms autors, Ceturtais laikmets)
Un notika tajās dienās tā, kā bija noticis iepriekš un atkal notiks pēcāk, jo Tumsa smagi gūla pār zemi un nospieda ļaužu sirdis. Viss zaļais nonīka, un cerība gaisa. Un tad ļaudis sauca Radītāju, teikdami: ak, Debesu Gaisma, ak, Pasaules Spozme, ļauj Apsolītajam dzimt no kalna, kā to vēstījuši pareģojumi, tāpat kā viņš dzima pagājušajos laikos un dzims nākamajos! Ļauj Rīta princim gavilēt pār zemju zemēm, lai zaļais atplaukst un ielejas dzemdina jērus. Lai Ausmas pavēlnieks paglābj mūs no Tumsas, un lai dižais taisnīguma zobens pasargā mūs visus! Lai Pūķis atkal traucas uz laika vēju spārniem!
(no Charal Drianaan to Calamon, Pūķa Gaita.
Nezināms autors, Ceturtais laikmets)
.
Pirmā nodaĻa. Tukšais ceļš
Laika Rats turpina griezties, un Laikmeti nāk un paiet, atstājot aiz sevis atmiņas, kas kļūst par leģendām. Leģendas izbalēdamas pār- top mītos, un pat mīts ir sen pagaisis aizmirstībā, kad Laikmets, kas dzemdināja šo mītu, atkal atgriežas. Vienā no Laikmetiem, ko daži dēvēja par Trešo, no Laikmetiem, kam vēl jāpienāk, no Laikmetiem, kas sen pagājuši, Miglas kalnos sacēlās vējš. Taču vējš nebija sākums. Laika Rata griešanās nepazīst nedz sākumus, nedz beigas. Un tomēr tas bija sākums.
Piedzimis zem mūžam mākoņos tītajām virsotnēm, kas bija devušas kalniem to vārdu, vējš slīdēja uz austrumiem pāri Smilšu kāpām, kuras reiz, pirms Pasaules Gala, bija stāvējušas varena okeāna krastā. Tad brāzma sasniedza Divupi, pēcāk ievijās varenajā biezoknī, ko dēvēja par Vakarmežu, un paraustīja drānas diviem vīriem, kas gāja līdzās zirga vilktiem ratiem pa akmeņiem klāto taku, dēvētu par Akmeņlauztuvju ceļu. Pavasarim bija vajadzējis atnākt jau pirms krietna mēneša, taču vējā bija jūtams ledains dzestrums, kas drīzāk solīja sniegu.
Brāzmas piekļāva apmetni Randam Altoram pie lāpstiņām, apvija zemes krāsas vilnaino audumu viņam ap kājām, tad lika drānai uzplandīt aiz muguras. Viņš nosūkstījās, ka apģērbs nav biezāks, un nosprieda, ka varēja tak uzvilkt vēl vienu kreklu. Teju katrā otrajā reizē, kad Rands mēģināja saraut apmetni ciešāk ap sevi, tas aizķērās aiz bultu maka, kas šūpojās viņam uz gurna. Centieni saturēt apmetni ar vienu roku tik un tā nebija diez cik veiksmīgi; otrā rokā puisis turēja loku, kam pret stiegru bija uzvilkta šāvienam gatava bulta.
īpaši spēcīga brāzma izrāva apmetņa malu Randam no plaukstas, un viņš pār brūnās, pinkainās ķēvītes muguru pameta skatienu uz tēvu. Puisim šķita, ka tā justies ir mazliet muļķīgi viņš gribēja pārliecināties, ka Tams vēl arvien ir tepat tuvumā, bet šī nu reiz bija tāda diena. Vējš pieņēmās spēkā un iegaudojās, tomēr citādi pār apkaimi gūla smags klusums. Ratu ass klusā čīkstoņa šķita neticami skaļa. Mežā nedzirdēja ne putna balsi; ari vāveres zaros nečirpstēja. Bet, ja godīgi, Rands neko tādu ari negaidīja vismaz ne šajā pavasari.
Kaut kas zaļš bija manāms tikai kokos, kas rudenī nebija nometuši lapas vai skujas. Pērnie kazenāju mudžekļi pleta brūnus tīklus pār akmens bluķiem zem kokiem. Augu te nebija daudz visvairāk manīja nātres. Arī cita zāle biedēja ar asiem dzelkšņiem vai adatām, un vidēja pa kādam velnābolam, kas, neuzmanīgas kājas samīts, uz zābaka atstāja nelāgu smaku. Vietās, kur ciešāki koku puduri meta tumšu ēnu, vēl arvien pletās balta sniega laukumi. Pat tur, kur saules gaismai izdevās iekļūt, tai trūka gan spēka, gan siltuma. Debesu spīdeklis blāvoja austrumos virs kokiem, bet šķita, ka gaismā ir jaušama arī tumsa, tāds kā ēnas piejaukums. Šis bija nelāgs rīts, kā radīts nejaukām domām.
Rands nedomādams pieskārās bultas gropītei; viņš bija gatavs likt to pie vaiga vienā slaidā kustībā, kā bija mācījis Tams. Zemienes saimniecībās ziema bija izrādījusies nelāga, pati nelāgākā visvecāko ļaužu atmiņā, bet kalnos, šķiet, bija klājies vēl ļaunāk, ja varēja spriest pēc lejā, Divupē, bada nodzīto vilku skaita. Plēsoņas iebruka aitu aizgaldos un prata izgrauzt dēļus, lai iekļūtu kūtīs pie liellopiem un zirgiem. Ari lāči uzglūnēja aitām pat vietās, kur tie nebija redzēti gadiem ilgi. Vairs nebija droši parādīties ārpus mājas pēc tumsas iestāšanās. Cilvēki kļuva par plēsoņu upuriem tikpat bieži kā aitas, un ne jau vienmēr pēc saulrieta.
Tams sparīgi soļoja Belai otrā pusē, ejamā spieķa vietā izmantojot savu šķēpu un neliekoties ne zinis par vēju, kas brūno apmetni plandīja kā karogu. Ik pa brīdim viņš viegli pieskārās pie ķēves sāna, lai lopiņam atgādinātu, ka jākust uz priekšu. Torīt virs ar savu pamatīgo krūškurvi un plato seju šķita kā īstenības balsts, kā akmens mainīga sapņa vidū. Kaut saules aprautos vaigus vagoja rievas un sirmajos matos vīdēja vien pa retai melnai šķipsnai, Tamā jautās spēks, it kā pat plūdu straumes, kas trakotu visapkārt, nespētu atraut viņa pēdas no zemes. Šobrīd virs nesatricināmi kātoja uz priekšu pa ceļu. Šķita visa viņa izturēšanās vēsta, ka vilki un
Iāči viņu neuztrauc. Pret plēsoņām vajadzēja nodrošināties katram, kas turēja aitas, tomēr labāk, lai tie nemēģina aizkavēt Tamu Altoru, kurš dodas uz Emondāri.
Tama vienkāršā lietišķība lika Randam attapties no pārdomām un ar vainīgu skatienu atkal pievērsties savai ceļa malai. Jauneklis bija galvas tiesu garāks par tēvu un garāks arī par visiem pārējiem apkaimes iedzīvotājiem. Fiziski viņam un Tamam bija maz kā kopīga, ja nu vienīgi plecu platums. Pelēkās acis un sarkanīgais atspīdums tajās esot mantots no mātes, tā vismaz apgalvoja Tams. Viņa esot bijusi ārpusniece, un Rands neko daudz par māti neatminējās tikai viņas smaidošo seju. Tomēr ik gadu jauneklis divreiz aiznesa ziedus uz viņas kapu pavasari Beltaina svētku laikā un vasarās Svētdienā.