Выбрать главу

Ļodzīgajos ratos zvārojās divas nelielas muciņas Tama ābolu brandvīna un astoņas lielākas mucas ar ābolu sidru. Pēc nostāvēšanās ziemas garumā tas tikai viegli apreibināja. Katru gadu Tams nogādāja Vīnavota iebrauktuvē vienādu dzēriena daudzumu, paredzētu Beltaina svinībām, un viņš bija paziņojis, ka neba nu vilki vai auksts vējš viņu šajā pavasarī aiz­kavēs. Par spīti tam, ka viņi vairākas nedēļas nebija ne kāju spēruši ārpus savas sētas. Pat Tams šajā laikā nemēdza klīst apkārt. Taču brandvīnu un sidru viņš bija apsolījis. Tiesa, dzērienu vešanu Altors novilcināja līdz beidzamajai dienai pirms svētkiem. Bet turēt vārdu viņam bija svarīgi. Savukārt Rands priecājās, ka ir ticis prom no saimniecības, līksmoja gandrīz tāpat kā par Beltaina tuvošanos.

Pētīdams savu ceļa pusi, jauneklis piepeši arvien skaidrāk juta, ka viņu kāds vēro. Bridi viņš centās šīs domas atgainīt. Starp kokiem nebija ne kustības, ne skaņas, tikai vējš trokšņoja. Taču šī sajūta viņu nepameta, gluži pretēji tā pieņēmās spēkā. Matiņi uz apakšdelmiem saslējās stā­vus; āda kņudēja, it kā no iekšpuses niezētu.

Rands pārlika loku otrā rokā, lai paberzētu niezošo vietu, un pieko­dināja sev neļauties blēņām. Viņa pusē mežā neviena nebija, un, ja Tams būtu ko manījis savējā, viņš noteikti būtu devis kādu zīmi. Puisis parau­dzījās pār plecu… un nespēja noticēt savām acīm. Ne vairāk kā divdes­mit sprīžu attālumā pa ceļu viņiem sekoja apmetnī ietinies jātnieks. Gan zirgs, gan jātnieka drānas bija nespodri, blāvi melnas.

Vairāk ieraduma pēc Rands kāpās atmuguriski gar ratiem un vēroja svešinieku.

Jātnieka apmetnis slēpa visu viņa augumu līdz pat zābaku stulmu augšmalai, platā kapuce bija novilkta tālu uz priekšu, tāpēc nekas īsti nebija saskatāms. Rands nevilšus nodomāja, ka svešiniekā ir jaušams kas savāds, taču īpaši jaunekli saistīja ēna zem galvassegas. Labi piepūloties, tajā varēja saskatīt vien ļoti aptuvenas sejas aprises, taču Randam radās sajūta, ka viņš raugās jātniekam tieši acīs. Un jauneklis nespēja novērsties. Vēderā kaut kas sagriezās. Kapuces dzīlēs varēja saskatīt vien tumsu, bet Rands tik asi izjuta naidu, it kā raudzītos uz niknumā saviebtu ģīmi, un šis naids šķita vērsts pret visu dzīvo. Bet vairāk par visu pasaulē svešinieks ienīda jauno Altoru.

Randa papēdis pēkšņi aizķērās aiz kāda akmens, un viņš zaudēja līdzsvaru, uz mirkli novēršoties no tumšā jātnieka. Loks nokrita zemē, un tikai zibenīgi augšup pašautā roka, kas satvēra Belas iejūgu, noturēja viņu kājās. Pārsteigti nosprauslājusies, ķēve apstājās un pagrieza galvu, lai paraudzītos, kas viņu parāvis.

Tams sarauktu pieri palūkojās pāri Belas mugurai. Vai ar tevi viss kārtībā, puis?

-    Jātnieks, cenšoties atgūt elpu, izdvesa Rands un atkal piecēlās stāvus. Svešinieks. Viņš mums seko.

-    Kur tad? Vecākais vīrs pacēla šķēpu ar plato uzgali un piesardzīgi pameta skatienu pār plecu.

-     Tur, aizmugurē… Pagriezies, lai norādītu uz jātnieku, Rands ap­rāvās.

Ceļš aiz ratiem bija tukšs. Nespēdams noticēt savām acīm, jauneklis ar skatienu ieurbās mežā vispirms vienā, tad arī otrā ceļa pusē. Starp kai­lajiem kokiem paslēpties nekādi nebija iespējams, bet nedz jātnieku, nedz zirgu nekur nemanīja. Tēvs vaicājoši paskatījās uz dēlu. Viņš nupat tur vēl bija. Vīrietis melnā apmetnī melna zirga mugurā.

-     Es negrasos apšaubīt tevis teikto, puis, bet kur gan viņš varēja nozust?

-     Nezinu. Tomēr viņš tur bija. Rands paķēra nokritušo loku un bultu, aši pārbaudīja tās spalvas un atkal novietoja bultu pret stiegru, līdz pusei to uzvilka, bet tad ļāva atslābt. Nebija neviena, uz ko mērķēt. Viņš tur bija.

Tams papurināja krēpjaino galvu. Ja tu tā saki, puis. Paiesimies atpakaļ. Zirgs atstāj pakavu nospiedumus pat tik akmeņainā zemē

kā šī. Apmetnim plandot vējā, sirmais vīrs devās uz ratu aizmuguri. Ja redzēsim nospiedumus, tad droši zināsim, ka viņš tur ir bijis. Ja neatradī­sim… Nu ko šajos laikos nebūtu jābrīnās, ja tev, cilvēkam, būtu licies, ka esi redzējis to, kā īstenībā nav.

Pēkšņi Rands aptvēra, kas viņam jātniekā bija šķitis tik savāds protams, izņemot pašu negaidīto parādīšanos uz nomaļā ceļa. Vējš, kas plosīja jaunekļa un Tama drānas, šķiet, pat nebija pieskāries melnajam apmetnim. Randam izkalta mute. Tad laikam viņam bija rēgojies. Tēvam bija taisnība šādi riti ar cilvēka iztēli mēdza izspēlēt nelāgus jokus. Taču jauneklis nespēja tam noticēt. Tikai kā lai Tamam izstāsta, ka vīrs, kurš laikam tak bija izkūpējis kā dūmi gaisā, bija tērpies apmetnī, kas neļāvās vēja brāzmām?

Satraukti saraucis pieri, Rands ar skatienu ieurbās mežā; tas izskatī­jās citādi nekā senāk. Teju kopš pirmajiem patstāvīgajiem soļiem viņš te bija skraidījis savā vaļā. Peldēt Rands bija iemācījies Ūdensmeža dīķīšos un straumēs, kas caurvija biezokni aiz Emondāres beidzamajām saim­niecībām. Viņš bija krustu šķērsu izstaigājis Smilšu kāpas Divupē gan daudzi to uzskatīja par sliktu zīmi un reiz pat aizklīdis līdz Miglas kalnu pakājei. Toreiz kopā ar Randu bija viņa labākie draugi Mats Kautons un Perins Aibara. Tas bija krietni tālāk, nekā mēdza doties vairums Emon­dāres ļaužu. Viņiem ceļojums līdz tuvējam ciematam vai augšup Sardzes kalnā vai projām pa Devena ceļu bija milzīgs notikums. Un ne reizi šajos garajos pārgājienos Rands nebija nonācis vietā, kas viņam iedvestu bai­les. Taču šodien Vakarmežs neatgādināja to apkaimi, kādu Rands atcerē­jās. Vīrs, kurš spēja pazust tik pēkšņi, noteikti varēja atkal tikpat negaidīti parādīties, iespējams pat tieši līdzās viņiem.

-    Nē, tēvs, nevajag. Tams apstājās, šo vārdu pārsteigts, un Rands slēpa piesarkušo vaigu, savelkot ciešāk apmetņa kapuci. Tev, vistica­māk, ir taisnība. Nav jēgas šeit meklēt to, kā nav, jo īpaši tāpēc, ka varam laiku likt lietā, lai ātrāk nokļūtu ciematā un beidzot paglābtos no draņķa vēja.

-     Man derētu kāda pīpīte, Tams lēnītēm novilka, un alus kanna siltumā. Vīrs pēkšņi plati pasmaidīja. Un tu droši vien tvīksti ilgās ieraudzīt Egvēnu.

Rands izmocīja vāru smaidiņu. Mēra meita pavisam noteikti šobrīd nebija galvenais viņa domu objekts. Jauneklis nebūt nekāroja vēl lielāku

apjukumu. Pēdējā gada laikā Randu viņas klātbūtne darīja arvien tra­mīgāku. Turklāt vēl ļaunāku stāvokli vērta tas, ka pati meitene, šķiet, to neapzinājās. Nē, viņš pavisam noteikti nevēlējās lauzīt galvu vēl ari par Egvēnu.

Rands cerēja, ka tēvs nav pamanījis viņa izbīli, tomēr Tams pie­bilda: Atceries liesmu, puis, un atceries tukšumu.

Savulaik Tams bija iemācījis viņam kaut ko savādu. Sakopo uzma­nību uz vienu pašu liesmu un ļauj, lai tā sadedzina visas tavas jūtas bai­les, naidu, dusmas, līdz prāts kļūst pilnīgi tukšs. “Saplūsti ar tukšumu,” Tams tika teicis, “un tu spēsi visu.” Emondārē neviens tā nemēdza runāt. Taču ik gadu Tams uzvarēja Beltaina loka šaušanas sacīkstēs, likdams lietā savu liesmu un tukšumu. Rands sprieda, ka šogad varētu izcīnīt labu vietu arī pats, ja spētu noturēties tukšumā. Tas, ka Tams par to atgādināja tieši tagad, nozīmēja, lūk, ko: tēvs visu bija pamanījis, kaut arī nebilda ne vārda.

Tams noklakšķināja mēli, likdams Belai doties tālāk, un viņi turpināja ceļu. Vecākais vīrs soļoja tā, it kā nekas īpašs nebūtu noticis un ari neva­rētu atgadīties. Rands vēlējās, kaut spētu izturēties līdzīgi tēvam. Viņš mēģināja prātā radīt tukšumu, bet atkārtoti atgriezās pie melnā jātnieka tēla.