Puisis gribēja ticēt, ka Tamam ir taisnība, ka jātnieku radījusi viņa paša iztēle, tomēr lieliski atminējās sajusto naidu. Kāds bija atradies viņiem līdzās. Un šis kāds viņam vēlēja ļaunu. Rands nemitīgi atskatījās, līdz viņus ieskāva Emondāres ēku stāvie lubiņu jumti.
Ciemats atradās netālu no Vakarmeža. Biezoknis pamazām kļuva skrajāks, bet meža pēdējie koki jau auga starp pamatīgi būvētām pildrežģa mājām. Austrumu virzienā pletās lēzena nogāze. Plašajā līdzenumā, kas stiepās līdz pašam Ūdensmežam ar upju un dīķu mežģīnēm, saimniecību un ar dzīvžogiem apjoztu lauku un ganību audumā varēja manīt arī pa meža ielāpam. Rietumu virzienā augsne bija tikpat auglīga, tāpēc ganības vai katru gadu padevās varen leknas, taču Vakarmeža pusē atradās vien dažas saimniecības. Un arī šī retā rinda aprāvās vairākas jūdzes pirms Smilšu kāpām, nemaz nerunājot par Miglas kalniem, kas slējās virs Vakarmeža koku galotnēm tik augstu, ka tos, par spīti pamatīgajam attālumam, no Emondāres varēja lieliski saskatīt. Daži mēļoja, ka zeme esot pārāk akmeņaina it kā šī pati sodība nemocītu zemniekus visā Divupē; citi
bilda, ka tā esot nelaimīga puse. Viens otrs tik murmināja, ka nevajag līst tuvu kalniem, ja var arī nelīst. Lai nu kā, bet Vakarmeža pusē saimniekoja vien rūdītākie vīri.
Tikko rati aizzvāļojās garām pirmajām ēkām, ap tiem saskrēja skaļš mazu bērneļu un suņu pulks. Bela pacietīgi turpināja ceļu uz priekšu, nelikdamās ne zinis par aurojošajiem sīkaļām, kas, spēlēdami sunīšus un dzīdami stīpas, ik pa brīdim novēlās viņai pašā purna galā. Beidzamajos mēnešos bērni bija spēlējušies un smējušies neparasti maz. Pat tad, kad laiks bija kļuvis gana silts, lai mazie ietu laukā, bailes no vilkiem viņiem lika palikt mājās. Šķita, ka Beltaina tuvošanās bērniem atkal ir iemācījusi spēlēties.
Svētki mainīja arī pieaugušo izturēšanos. Viņi beidzot atvēra platos slēģus, un gandrīz katras mājas logā stāvēja sieva, aplikusi priekšautu un garos, bizē sapītos matus apņēmusi ar lakatiņu, un purināja palagus vai stutēja pēļus pār palodzi. Kaut arī koki vēl nebija salapojuši, neviena saimniece neļautu Beltainam pienākt, iekams pavasara tīrīšana ir galā. Visos pagalmos uz nostieptām auklām karājās grīdsegas, un bērni, kuri bija pārāk gausi mukuši no mājām, nu ar pītiem dauzāmajiem izgāza dusmas uz paklājiem. Uz neskaitāmiem jumtiem varēja manīt namu saimniekus, kas pārbaudīja lubiņu klājumu; bija jāredz, vai ziemas nodarītie postījumi ir tik pamatīgi, lai sauktu talkā veco jumiķi Sennu Buiji.
Tams vairākkārt piestāja, lai pārmītu pa vārdam te ar vienu, te ar otru vīru. Ne viņš, ne Rands nedēļām ilgi nebija spēruši kāju ārā no saimniecības, tāpēc visi vēlējās uzzināt, kā ir klājies Altoru pusē. Šopavasar ciematā bija iegriezies vien retais vakarmežnieks. Tams stāstīja par ziemas vētru nodarītajiem postījumiem tās bija cita par citu briesmīgākas un par nedzīvi dzimušajiem jēriem, par brūnajiem laukiem tur, kur asnus vajadzēja dzīt labībai un zaļot ganībām, par kraukļu bariem tur, kur iepriekšējos gados bija vīterojuši dziedātājputni. Drūmas runas un galvu šūpošana, kaut arī apkārt ļaudis gatavojās Beltainam. Visā apkaimē bija piedzīvots viens un tas pats.
Vairums vīru atlieca plecus un noteica: Ja Gaisma būs lēmusi, gan jau mēs izdzīvosim. Daži nosmīnēja un piebilda: Un pat tad, ja Gaisma nebūs lēmusi, mēs izdzīvosim tik un tā.
Tāds nu bija vairums Divupes ļaužu. Zemnieki, kuriem bija jānoskatās, kā krusa noposta labību vai vilki aizstiepj jērus, lai atkal sāktu visu
no sākuma, nemēdza padoties, kaut nelaimes viņus piemeklētu ne vienu vien gadu. Lielums to, kuri padevās, jau sen bija miruši.
Tams nebūtu piestājis, lai pārmītu kādu vārdu ar Vitu Kongāru, ja vien vīrs nebūtu izskrējis uz ceļa, un viņiem bija vai nu jāapstājas, vai jāļauj Belai notriekt viņu zemē. Kongāri un Koplini bija saprecējušies tik cieši, ka neviens nespēja īsti pateikt, kur viena ģimene beidzas un otra sākas, bet visus viņus no paša Sardzes kalna līdz Devena ceļam vai, iespējams, pat tālāk līdz Tārenas pārceltuvei -, daudzināja par čīkstētājiem un nemiera cēlējiem.
- Klau, Vit, man tas jānogādā līdz Branam Alvēram, Tams skaidroja, pamādams uz mucām piekrautajiem ratiem, taču kaulainais vīrelis ar skābo ģīmi ne par sprīdi neatkāpās. Viņš bija dīki izlaidies uz lieveņa, nevis līkņājis pa jumtu, kaut arī izskatījās, ka lubiņu klājumam steidzami derētu jumiķu meistara Buijes roka. Nelikās, ka Vitam jelkad pietiktu dūšas sākt visu no sākuma vai vismaz pabeigt iesākto. Vairums Koplinu un Kongāru bija tādi paši, ja ne vēl bezcerīgāki.
- Altor, ko mēs iesāksim ar Nīnēvu? Kongārs uzstājīgi vaicāja.
- Mēs nevaram atļauties tādu Viedo Emondārē.
Tams smagi nopūtās. la nav mūsu darīšana, Vit. Par Viedajām lai spriež sievas.
- Nu, mums tomēr vajadzētu kaut ko darīt. Nīnēva galvoja, ka būšot maiga ziema. Un laba raža. Kad nu tagad tu viņai vaicā, ko viņa saklausa vējā, šī tikai saviebjas, uzgriež muguru un stampā prom.
- Vit, ja tu Nīnēvu uzrunāji tā, kā esi ieradis, Tams pacietīgi noteica, tev ir palaimējies, ka nedabūji pa galvu ar nūju, ko viņa parasti tur pa rokai. Klau! Ja neiebilsti, šim brandvīnam…
- Nīnēva Almera ir pārāk jauna, lai būtu Viedā. Ja Sievu loks nerīkosies, tas būs jādara ciema padomei.
- Kāda gan tev, Vit Kongār, daļa gar Viedajām? ieaurojās sievietes balss. Ieraudzījis sievu iznākam no mājas, Vits sarāvās. Deiza Kongāra bija par vīru divreiz platāka kundze ar skarbu seju, taču uz viņas auguma nebija ne kripatas tauku. Iespiedusi dūres sānos, Deiza pikti pablenza uz laulāto. Ja mēģināsi jaukties Sievu loka darīšanās, tev pašam būs jāizstrebj savārītais. Un tu to nedarīsi manā virtuvē. Tu pats gan mazgāsi savas lupatas, gan klāsi savu gultu. Un tas nenotiks zem mana jumta.
- Klau, Deiza, Vits iegaudojās, es tikai…
Atvaino, Deiza, Tams atvadījās. Vit! Lai Gaisma apmirdz jūs abus! Viņš atkal paskubināja Belu, apvezdams ķēvīti apkārt kaulainajam vīrelim. Šobrīd Deizas uzmanība bija pievērsta vīram, taču kuru katru mirkli sieviete varēja aptvert, par ko viņas Vits bija runājis.
Tieši šī iemesla dēļ viņi nebija pieņēmuši ielūgumus piestāt, lai kaut ko iekostu vai iedzertu ko siltu. Ieraudzījušas Tamu, Emondāres saimnieces saspicēja ausis gluži kā medību suņi, kas pamanījuši zaķi. Ikvienai no viņām bija padomā kāda lieliska laulene atraitnim ar labu saimniecību, kaut arī tā atradās Vakarmežā.
Rands metās projām, iespējams, vēl sparīgāk nekā Tams. Kad tēva nebija līdzās, puisi reizēm iedzina stūrī tā, ka vienīgais glābšanās ceļš bija nepieklājība. Nosēdinātam uz ķebļa līdzās virtuves pavardam, Randam bija jāmielojas ar ķimeņmaizītēm, meduskūkām vai speķa pīrāgiem. Un saimnieces skatiens mūždien pētīja un izsvēra jaunekli ne knapāk par izmanīga tirgotāja svariem un mēriem, bet viņa pati tikmēr klāstīja, ka pasniegtie gardumi nav ne uz pusi tik sātīgi kā viņas atraitnēs nokļuvušās māsas vai vidējās māsīcas gatavotie. Tams jau jaunāks nekļūstot, sagūstītāja mēdza turpināt. Tas jau esot labi, ka viņš tik ļoti mīlējis savu sievu tā ir laba zīme arī nākamajai sievietei Tama dzīvē, taču viņš esot sērojis gana ilgi. Tamam esot vajadzīga laba sieva. Tas taču esot tik acīmredzami, saimniece klāstīja, jo vīrietis nevarot iztikt bez laulenes, kas parūpējoties par viņu un gādājot, lai kungs neiekuļas kādās nepatikšanās. Vistrakāk Rands jutās brīžos, kad mocītāja pēkšņi aizdomājusies apklusa un tad it kā nevērīgi apjautājās, cik tad īsti vecs viņš pats esot.