Kā vairumam Divupes ļaužu, stūrgalvības Randam netrūka. Ārpusnieki mēdza apgalvot, ka tā esot šīs apkaimes iedzīvotāju zīmīgākā īpašība: viņi varot rādīt piemēru visspītīgākajiem mūļiem un mācīt to akmeņiem. Saimnieces lielākoties bija jaukas lāga sievas, tikai Randam riebās, ka viņam kaut ko uzspiež. Viņas puisim lika justies tā, it kā viņu kāds bakstītu ar nūjām. Tāpēc Rands pielika soli, vēlēdamies, kaut tēvs paskubinātu arī Belu.
Drīz vien iela beidzās Zālienā, plašā laukumā ciemata vidū. Parasti Zaļienu klāja bieza zāles sega, bet šopavasar te manīja vien pāris zaļu pudurlšu starp pērnajiem nokaltušajiem, brūndzeltenajiem stiebriem, starp kuriem vīdēja kailas, melnas zemes plankumi. Kāds desmits zosu zvāļājās pa klajumu, spožām acu pērlēm pētot zemi, taču īsti neatrodot
neko knābāšanas vērtu; viens no ciematniekiem bija piesējis govi, lai tā paplūkā knapo zaļumu.
Zaļiena rietumu malā no zemas akmens dzegas mūžam nerimstošā plūsmā šāvās Vīnavots straume bija gana spēciga, lai notriektu no kājām pieaugušu vīru, un ūdens bija tik gards, ka pilnībā attaisnoja skanīgo nosaukumu. No avota austrumu virzienā žigli aiztraucās arvien platākā Vīnavota upe, kuras krastos līdz pat meistara Tana dzirnavām un pat tālāk stiepās vītolu rindas. Pēc tam Ūdensmeža purvainajos biezokņos platā straume sadalījās vairākos dučos sīkāku. Zaļiena tuvumā dzidro straumi šķērsoja divi margoti gājēju tiltiņi, kā arī viens par abiem pārējiem platāks tilts, kas bija pietiekami pamatīgs, lai pār to varētu pārbraukt arī ar vezumu. Ratu tilts iezīmēja vietu, kur Ziemeļu ceļš tas veda šurp no Tārenas pārceltuves un Sardzes kalna pārtapa par Veco ceļu, kas veda uz Devena ceļu. Ārpusnieki reizēm uzjautrinājās par to, ka vienam un tam pašam ceļam ziemeļu virzienā ir viens nosaukums, bet uz dienvidiem pavisam cits, taču tā tas allaž bija bijis, cik nu emondārieši spēja atminēties, un tā tam būs palikt. Divupes ļaudīm tas bija gana labs pamatojums.
Otrpus tiltiem ciematnieki jau krāva Beltaina ugunskurus tur slējās trīs rūpīgi būvētas baļķu kaudzes, gandrīz tikpat lielas kā mājas.
Protams, sārtus krāva uz kailas zemes, ne jau Zaļienā, lai nu cik maz zāles tur šopavasar bija. Tas, kas svētku laikā nenotika ap ugunskuriem, notika Zaļienā.
Netālu no Vīnavota divdesmit vecākas sievas, klusi dziedādamas, slēja Pavasara kārti. Taisnais, šmaugais egles stumbrs ar apšķītajiem zariem slējās desmit pēdu augstumā, kaut arī bija ievietots iepriekš izraktā bedrē. Pulciņš meiteņu pārāk jaunu, lai matus pītu bizēs, sēdēja, kājas sakrustojušas, un skaudīgi vēroja večiņu rīkošanos, laiku pa laikam nodziedot pa pantiņam kopā ar sirmajām saimniecēm.
Tams paklakšķināja mēli, lai Bela pieliktu soli, taču ķēvīte nelikās ne zinis par skubinājumu, un Rands rūpīgi piedomāja, lai nevilšus nepamestu skatienu uz sievu pusi un nesāktu pētīt, ko viņas dara. Nākamajā rītā vīriem vajadzēja izlikties, ka viņi brīnās par uzslieto kārti; tad pusdienlaikā, neprecētiem vīriešiem dziedot, ap kārti dejā laidās neprecētās sievietes, apvīdamas egles stumbru ar garām, krāsainām lentēm. Neviens nemācēja teikt, kad un kāpēc šāda ieraža radusies arī tā nemainījās,
laikiem ejot un nākot, taču ši tradīcija deva iemeslu izdziedāties un izdejoties, un uz to nu divupieši divreiz nebija jāmudina.
Visu Beltaina dienu šaipusē pavadīja dziedot, dejojot un mielojoties, pa kādam brīdim atveltot ari skriešanas un dažādām citādām sacīkstēm. Balvas saņēma ne tikai labākie loka šāvēji, bet ari izveicīgākie lingas un nūjas cīņu meistari. Ļaudis sacentās ari miklu minēšanā, atjautības uzdevumu risināšanā, virves vilkšanā, svaru celšanā un mešanā. Svētkos godināja labāko dziedātāju, labāko dejotāju un labāko vijoles čīgātāju, kā ari ātrāko aitu cirpēju un pat veiklāko bumbotāju un šautriņu sviedēju.
Beltains bija jāsvin pilnā pavasara plaukumā, kad jau bija piedzimuši pirmie jēri un dūšīgi saņēmusies labība. Taču, par spīti aukstajam laikam, neviens pat negrasījās svētkus atlikt. Kāds nieks dziedāšanas un dancošanas visiem nāktu par labu. Turklāt, ja varēja ticēt baumām, Zaļienā bija iecerēts sarīkot varenu uguņošanu protams, ja šīgada pirmais pauninieks pagūtu ierasties laikus. To ari visi apsprieda, jo kopš pēdējās uguņošanas bija aizritējuši desmit gadi taču par to vēl aizvien runāja.
Vinavota iebrauktuve atradās Zaļiena austrumu malā, tieši līdzās Ratu tiltam. Viesnīcas pirmais stāvs bija būvēts no upes nogludinātiem akmeņiem, bet pamatos bija likti senāki akmeņi daži zināja teikt, ka tie iegūti kalnos. Gaiši nobalsinātais otrais stāvs tajā kopā ar sievu un meitām dzīvoja Brandelvlns Alvērs, iestādījuma saimnieks un Emondāres mērs beidzamos divdesmit gadus, visapkārt ēkai bija izvirzīts pāri zemākajam stāvam. Sarkanais dakstiņu jumts vienīgā šāda lepnība visā ciematā mirdzēja knapajā saules gaismā, bet trīs no desmit garajiem skursteņiem debesis vēla dūmus.
Viesnīcas dienvidu galā, projām no straumes, atradās krietni senāku akmens pamatu atliekas. Ari tā esot bijusi iebrauktuves daļa vismaz tā runāja. Tagad drupu vidū auga milzīgs ozols teju trīsdesmit soļu apkārtmērā un ar zariem vīra resnumā. Vasarā Brans Alvērs iznesa galdus un solus koka lapotnes paēnā, lai ļaudis, vienkārši sarunājoties vai spēlējot akmentiņus, varētu baudīt kādu kausu un vēja veldzi.
- Klāt esam. Tams pasniedzās pēc Belas iemauktiem, taču ķēvīte apstājās viesnīcas priekšā, vēl pirms viņš paguva tai pieskarties. Zina ceļu vēl labāk par mani, virs nosmējās.
Ratu ass čīkstoņa nupat bija noklususi, kad no viesnīcas iznāca Brans Alvērs. Viņa solis kā vienmēr šķita neticami viegls tāda ražena
auguma vīram: viņš bija gandrīz divreiz resnāks par nākamo dūšīgāko ciematnieku. Apaļo seju, virs kuras plandīja paplāns sirmu matu vainags, pāršķēla smaids. Par spīti dzestrumam, viesnīcnieks bija izmeties kreklā, ar nevainojami baltu priekšautu ap vidu. Kaklā viņam karājās sudraba medaljons svaru formā.
Šis medaljons tāpat kā īstie svari, uz kuriem viņš mēdza svērt tirgoņu monētas, kad tie ieradās no Bērlonas pēc vilnas vai tabakas, bija mēra amata simbols. Brans to aplika tikai tad, kad tikās ar tirgotājiem, kā arī tajās reizēs, kad posās svētkiem vai kāzām. Šoreiz viesnīcnieks to bija uzkāris kaklā dienu par ātru, lai gan šodien atzīmēja Ziemvakaru, nakti pirms Beltaina, kad ļaudis gandrīz līdz pašam ritam apciemoja cits citu, dāvināja mazas dāvaniņas, šo to iekoda un iemeta pa šļukai vai katrā mājā. “Pēc ziemas,” Rands nodomāja, “Brans, visticamāk, uzskata Ziemvakaru par pietiekami labu iemeslu, lai negaidītu līdz rītam.”
- Tam! mērs iesaucās, steigdamies pretī viesiem. Gaisma ir spīdējusi pār mani, ja reiz beidzot varu skatīt jūs vaigā. Sveiks, Rand! Kā tev klājas, manu zēn?
- Labi, Alvēra kungs, Rands atbildēja. Un jums? Taču Brans jau atkal bija pievērsies Tamam.
- Es jau gandrīz sāku domāt, ka šogad tu nemaz neatvedīsi savu brandvīnu. Iepriekš tu neatliki ierašanos uz tik vēlu laiku.
- Man īsti netīk pamest saimniecību bez pieskatīšanas, Tams atteica. Visa tā vilku būšana. Un nelāgais laiks.
Brans skaļi nokremšļojās. Kaut nu kāds runātu arī par kaut ko citu, ne tikai par laiku. Visi par to žēlojas, un daži nevis pieņemas prātā, bet gaida, kad es laikapstākļus savedīšu kārtībā. Nupat kā notriecu divdesmit minūtes, skaidrodams Aldonelas jaunkundzei, ka man nav nekādas varas pār stārķiem. Kaut gan viņa vēlējās, lai es… Viesnīcnieks papurināja galvu.