- Nelāga zīme, paziņoja ķērcoša balss, neviena stārķa ligzdās uz jumtiem, kaut pienācis Beltains. Senns Buije, mezglains un tumšs kā veca sakne, piesoļoja pie Tama un Brana un atspiedās uz savas nūjas, kas bija gandrīz viņa augumā un mezglainumā. Pienācējs centās vienlaikus nopētīt abus vīrus ar mirdzošām acīm. Un būs vēl ļaunāk, pieminiet manus vārdus.
- Vai tad tu būtu kļuvis par pareģi, kas prot tulkot zīmes? Tams strupi noprasīja. Vai varbūt ieklausies vējā gluži kā Viedā? Bet
tas nu gan tiesa vēja ir atliku likām. Un tas ceļas tepat, tuvējā apkaimē.
■ Smej, smej par mani, ja gribi, Senns nomurmināja, taču, ja tuvākajā laikā gaiss neiesils tik daudz, lai labība sadzītu asnus, tad pirms ražas iztukšosies ne viens vien pagrabs. Un nākamajā ziemā var izrādīties, ka Divupē dzīvi palikuši ir tikai vilki un kraukļi. Ja mēs to nākamo ziemu vispār piedzīvosim. Varbūt visu gadu turpināsies šī.
- Kā tad tas ir jāsaprot? Brans asi vaicāja. Senns uzmeta ciemata galvam un viņa viesiem skābu skatienu. Nevaru teikt neko slavējošu par Nīnēvu Almeru. Un to tu zini. Pirmām kārtām viņa ir pārāk jauna, lai… Bet lai nu paliek. Sievu loks, šķiet, iebilst pret to, lai ciema padome kaut vai tikai apspriestu šo jautājumu, lai gan pašas jaucas mūsu lietās, kad vien šīm ienāk prātā, un tas notiek krietni par biežu, vai man vismaz tā liekas…
- Senn, Tams iejaucās, kas no tā visa būtu jāsaprot?
- Tas arī būtu jāsaprot, Altor. Pavaicā Viedajai, kad beigsies ziema, un viņa vienkārši aiziet. Varbūt viņa negrib izpaust mums to, ko dzird vējā. Varbūt viņa dzird to, ka ziema nebeigsies. Varbūt ziema turpināsies līdz pat pašam Rata pagriezienam un šī Laikmeta beigām. Tas būtu jāsaprot.
- Varbūt aitas sāks lidot, Tams atcirta, un Brans pašāva rokas gaisā. Lai Gaisma pasargā mani no muļķiem! Tu, Senn, sēdi ciema padomē, bet pats izplati šīs Koplinu runas. Paklau, ko teikšu. Mums ir gana galvassāpju arī bez…
Kāds parāva Randu aiz piedurknes, un pieklusināta balss, domāta tikai viņa ausij vien, atrāva jaunekli no veco vīru runām. Klau, Rand, zūdam, kamēr viņi strīdas! Pirms viņi likuši tevi pie darba.
Rands palūkojās lejup un viņam bija jāpasmaida. Mats Kautons bija notupies pie ratiem, lai Tams, Brans un Senns viņu neredzētu. Draugs savu stiegraino augumu bija izlocījis tā, it kā mēģinātu attēlot stārķi, kas pūlas saliekties uz pusēm.
Mata brūnās acis, kā jau ierasts, blēdīgi zibēja. Mēs ar Davu noķērām milzīgu, vecu āpsi. Šis bija varen pikts, kad vilkām ārā no alas. Palaidīsim āpsi Zālienā un raudzīsim, kā skuķi ņems kājas pār pleciem.
Randa smaids kļuva platāks. Viņam pašam tas nelikās tik jautri, kā būtu šķitis pirms gada vai diviem, taču Mats laikam gan nepieauga. Jaunais Altors pameta aci uz tēvu vīri bija sabāzuši galvas kopā un visi trīs
vienlaikus kaut ko klāstīja tad pusčukstus atbildēja: Es solīju izkraut sidru. Bet pēcāk mēs varētu satikties.
Mats izbolīja acis. Ak tad staipīsi mucas! Lai zibens mani sasper, tad es labāk uzspēlēšu akmentiņus ar mazo māsu. Klau, bet ir kādas par āpsi jestrākas ziņas. Divupē ir parādījušies svešinieki. Vakar vakarā…
Randam uz mirkli aizrāvās elpa. Vai viņš ir jātnieks? jauneklis dedzīgi apvaicājās. Tērpies melnā, melna zirga mugurā? Un viņa apmetnis nepland pat stiprā vējā?
Smaids nozuda no Mata sejas, un viņš pārgāja uz aizsmakušiem čukstiem. Vai arī tu viņu redzēji? Es domāju, ka esmu vienīgais. Nesmejies, Rand, bet viņš mani pārbiedēja.
- Es nesmejos. Arī man bija bail. Esmu gatavs apzvērēt: viņš mani ienīda, gribēja nonāvēt. Rands nodrebinājās. Līdz šai dienai jauneklim nebija nācies domāt par kādu, kas gribētu viņu nogalināt, patiešām gribētu viņu nogalināt. Nekas tāds Divupē nemēdza notikt. Kāda dūru izvicināšana vai laušanās, bet ne jau slepkavība!
- Es neko nezinu par ienīšanu, Rand, bet svešinieks bija gana baiss. Satiku viņu uzreiz aiz ciemata pēdējām mājām. Šis tikai sēdēja zirga mugurā un blenza uz mani, bet ar to pietika, lai es pārbītos tā, kā vēl nekad nebiju pārbijies. Tad novērsos tikai uz īsu mirkli, un tas, ņem vērā, nebūt nebija viegli -, bet, kad atkal palūkojos uz to pusi, viņš bija izgaisis. Pelni un asinis! Jau veselas trīs dienas aizritējušas, taču es spēju domāt tikai par viņu. Visu laiku skatos pār plecu. Mats mēģināja iesmieties, bet sanāca vien vārs kurkstiens. Savādi, kā bailes iespaido cilvēku. Klau, uz mirkli es pat iedomājos, ka tas varētu būt Melnais. Viņš vēlreiz centās iespurgties, bet šoreiz neatskanēja vispār nekas.
Rands dziļi ieelpoja. Kaut vai tikai tāpēc, lai pats sev atgādinātu sen iekaltos vārdus, viņš no galvas noskaitīja: Melnais un visi Pārbēdzēji smok Šajolgulā zem Lielās Gandēs, kur Radītājs tos ieslodzīja Radīšanas brīdī, un tur viņi paliks līdz laika galam. Radītāja plauksta sargā pasauli, un Gaisma spīd pār mums visiem. Viņš atkal ieelpoja un turpināja:
- Turklāt, ja viņš patiešām būtu brīvībā ko gan Nakts Gans darītu Divupē, vērodams zemnieku puišus?
- Nezinu gan. Taču es zinu, ka jātnieks bija… nešķīsts. Nesmejies! Esmu gatavs to apzvērēt. Varbūt tas bija Pūķis.
Tev gan prāts ir jautru domu pilns, ko? Rands nomurmināja.
tu izklausies vēl bezcerīgāks par Sennu.
Mana mamma vienmēr atgādina: ja nelabošoties, mani paraušot pārbēdzēji. Ja man būtu jāiedomājas kāds, kas atgādina Išamēlu vai Aginoru, tad viņš izskatītos kā melnais jātnieks.
Visas mātes baida bērnus ar Pārbēdzējiem, Rands strupi atgādinaja, taču ar laiku tu saproti, ka tā ir tikai baidīšana. Ja reiz esi tik pārņemts, kāpēc nepiesauc arī Ēninieku?
Mats uzmeta draugam piktu skatienu. Es neesmu bijis tā pārbiedēts, kopš… Nē, es nekad iepriekš neesmu bijis tā pārbiedēts un varu to godīgi atzīt.
- Arī es tāpat. Tēvs domā, ka izbijos no koku mestajām ēnām.
Mats drūmi pamāja ar galvu un atspieda muguru pret ratu riteni.
- Tapat kā mans vecais. Es izstāstīju Davam un Elamam Dovtrijam. Kopš tā brīža viņi tur abas acis vaļā, tomēr neko nav manījuši. Tagad Elams uzskata, ka mēģināju viņu izjokot. Savukārt Davs domā, ka svešinieks ir atjājis no Tarenas pārceltuves puses un ir aitu zaglis vai vistu čiepējs. Vistu čiepējs! Puisis aizvainoti apklusa.
- Iespējams, mēs tomēr velti uztraucamies, Rands beidzot noteica. Varbūt viņš ir parasts aitu zaglis. Viņš mēģināja to iztēloties, tomēr tas bija tāpat kā iedomāties: pie peļu alas sēž nevis kaķis, bet vilks.
- Nu, man nepatika, kā viņš uz mani skatījās. Un arī tev tas īsti nav gājis pie sirds citādi tu nebūtu uz mani tā apskaities. Mums vajadzētu to kādam izstāstīt.
- Mat, mēs to jau izdarījām, turklāt abi. Un mums nenoticēja. Vai vari iztēloties, ka mēģini pārliecināt Alvēra kungu par svešo zelli, ja viņš nav šo redzējis? Viņš mūs aizsūtītu pie Nīnēvas, lai Viedā pārbauda, vai neesam saslimuši.
- Tagad mēs esam divi. Neviens nedomātu, ka mums abiem rēgojas viens un tas pats.
Rands sparīgi saberzēja galvvidu, prātodams, ko lai atbild. Par Matu ciematā visi sodījās. Vien retajam bija izdevies izvairīties no viņa nerātnībām. Kad vien izmazgāta veļa nokrita no auklas dubļos vai vaļīga seglu siksna nogāza zemnieku no zirga, piesauca Mata vārdu. Viņam nemaz nevajadzēja būt tuvumā. Mata atbalsts drīzāk kaitētu, nevis palīdzētu.
Pēc brīža Rands sacīja: Tavs tēvs nodomātu, ka esi mani pierunājis pūst pīlītes, bet manējais… Jauneklis pār ratiem paskatījās uz vietu, kur vēl arvien sarunājās Tams, Brans un Senns, un attapās, ka veras tēvam tieši acīs.