Ciemata galva vēl arvien strostēja Sennu, kurš sapīcis klusējot klausījās.
- Labrīt, Matrim! Tams mundri uzsauca, uzceldams vienu no brandvīna mučelēm uz ratu malas. Redzu, esi atnācis, lai palīdzētu Randam izkraut sidru. Malacis!
Jau pie pirmā vārda Mats pielēca kājās un sāka kāpties atpakaļ. Labs rīts, Altora kungs! Sveicināti, Alvēra kungs un Buijes kungs! Lai Gaisma spīd pār jums! Tēvs mani sūtīja…
- Bez šaubām, bez šaubām, Tams viņu pārtrauca. Un, zinot, ka tu esi puisis, kurš visu uzticēto paveic bez mazākās kavēšanās, esmu pārliecināts, ka tava tēva uzdotais jau sen ir izdarīts. Nu tā jo ātrāk jūs, puiši, iedabūsiet sidru Alvēra kunga pagrabos, jo ātrāk varēsiet skriet klausīties menestrelu.
- Menestrels! Mats iesaucās un sastinga kā zemē iemiets. Rands tajā pašā mirklī jautāja: Kad viņš ieradīsies?
Rands spēja atcerēties tikai divus menestrelus, ko visā dzīvē Divupē bija redzējis. Pirmajā reizē viņš bija tik mazs, ka sēdēja Tamam plecos, lai vērotu priekšnesumu. Ja teicējs patiešām ierastos Beltaina laikā ar visu arfu, flautu un bezgalīgajiem stāstiem… tad Emondārē par šiem svētkiem runātu vēl pēc desmit gadiem arī ja uguņošana nenotiktu.
- Blēņas, Senns nomurmināja, taču aprāvās, ieraudzījis Brana skatienā visu mēra amata smagumu.
Tams atspieda muguru pret ratu sāniem un atbalstīja roku pret brandvīna muciņu.
- Menestrels gan, turklāt viņš jau ir klāt. Alvēra kungs zina teikt, ka viņš pašlaik uzturoties savā istabā tepat viesnīcā.
- Ieradās pašā nakts melnumā. Iebrauktuves saimnieks nosodoši papurināja galvu. Dauzījās pie ārdurvīm, kamēr pamodināja visu ģimeni. Ja ne gaidāmie svētki, būtu aizraidījis šo pašu izjūgt zirgu un nakšņot stallī, lai arī kāds viņš tur menestrels būtu. Iedomājieties ierodas pilnīgā tumsā!
Rands izbrīnīti skatījās uz mēru. Šajos laikos neviens nespēra kāju .tipus ciemata naktī, katrā ziņā ne jau vienatnē. Jumiķis atkal kaut ko nomurmināja zem deguna, taču šoreiz tik klusu, ka Rands saprata vien pāris vārdu “trakais” un “nedabiski”.
- Viņš taču nebija tērpies melnā apmetni, ko? Mats pēkšņi ievaicājās. Brana vēders smieklos nolēkāja. Melns, ko neteiksi! Viņa apmetnis ne ar ko neatšķiras no citiem menestrelu apmetņiem, kas redzēti. Vairāk ielāpu nekā auduma un vairāk krāsu, nekā var iztēloties.
Rands sevi pārsteidza, skaļi iesmeļoties un tie bija atvieglojuma smiekli. Draudīgais, melnais jātnieks menestrela lomā nudien šķita jocīga doma.
Tad viņš nokaunējies aizšāva plaukstu priekšā mutei. Nu re, Tam, Brans piebilda. Kopš ziemas sākuma smiekli ciematā ir skanējuši par daudz reti. Nu ir jāsmejas pat par menestrela apmetni! Tas vien ir to izdevumu vērts, kas bija saistīti ar viņa atgādāšanu šurp no Bērlonas.
- Sakiet, ko gribat, Senns pēkšņi ierunājās. Es tomēr neatkāpšos no saviem vārdiem, ka tā ir muļķīga naudas izšķiešana. Tapat kā uguņošana, ko jūs visi tā gribējāt.
- Tātad būs arī uguņošana, Mats noteica, bet Senns viņu pārtrauca un turpināja: Raķetes vajadzēja atgādāt šīgada pirmajam pauniniekam jau pirms mēneša, tikai pirmais pauninieks tā arī nav ieradies, vai ne? Un ko jūs ar raķetēm iesāksiet, ja šis atvilksies parīt vai pat vēlāk? Sarīkosiet vēl vienus svētkus, lai tikai tās izšautu gaisā? Protams, ja šis vispār raķetes atgādās…
- Senn, Tams nopūtās, tevī ir tik maz ticības cilvēkiem, it kā tu nāktu no Tārenas pārceltuves puses.
- Tad kur viņš ir? Pasaki man, Altor!
- Kāpēc jūs mums to neizstāstījāt? Mats aizvainoti vaicāja. Visam ciematam gaidīšana sagādātu tikpat lielu prieku kā pats menestrels. Nu, katrā ziņā gandrīz tikpat lielu. Jūs taču redzat, kā visus ir satraukušas baumas par uguņošanu.
- Redzu gan, Brans atbildēja, uzmezdams greizu skatienu jumiķim. Un, ja es dabūtu zināt, kā šīs baumas radās… piemēram, ja man pēkšņi liktos kāds ir žēlojies, cik gan dārgi tas izmaksāšot, citiem ciematniekiem dzirdot, kaut gan to visu vajadzēja paturēt noslēpumā…
Senns nokremšļojās. Šim vējam mani kauli ir par vecu. Ja neiebilstat, es raudzīšu, vai Alvēra kundze nesarūpēs man kādu kausu karstvīna, lai aizgainītu saltumu. Mēra kungs! Altor! Vēl nebeidzis runāt, Senns devās uz viesnīcas pusi, un, kad durvis aiz jumiķa aizvērās, Brans nopūtās.
- Reizēm man šķiet, ka Nīnēvai ir taisnība par… Labi, šobrīd tas nav būtiski. Jūs, puiši, varētu padomāt ar galvu. Visi ir satraukti par uguņošanu, tas tiesa, turklāt tās ir tikai baumas. Bet iedomājieties, kā ciematnieki jutīsies, ja pauninieks neieradīsies laikā un viņu gaidas būs izrādījušās veltas? Un laiks ir tāds, ka neviens nezina, kad tirgotājs varētu parādīties. Par menestrelu viņi sajūsminātos piecdesmit reižu vairāk.
- Un izjustu piecdesmit reižu lielāku vilšanos, ja viņš neatnāktu, Rands lēnām noteica. Pēc tam pat Beltains nespētu uzlabot cilvēku omu.
- Tev ir galva uz pleciem, kad nolem likt to lietā, Brans atzina. Arī viņš, Tam, reiz sēdēs ciema padomē. Piemini manus vārdus! Pat šobrīd Rands nesavārītu lielākas ziepes par kādu vīru, kuru es varētu nosaukt vārdā.
- Visa šī pļāpāšana nepalīdz izkraut ratus, Tams mundri noteica, pasniegdams pirmo brandvīna mučeli mēram. Un es gribētu tikt pie silta pavarda, savas pīpītes un kausa tava gardā alus. Vīrs uzmeta otru brandvīna mucu sev plecā. Matrim, esmu pārliecināts, ka Rands tev būs ļoti pateicīgs par mazu izpalīdzēšanu. Atcerieties jo ātrāk sidrs būs pagrabā…
Kad Tams un Brans bija nozuduši viesnīcā, Rands palūkojās uz draugu.
- Ja negribi, vari man nepalīdzēt. Davs ilgi to āpsi nenovaldīs.
- Kāpēc gan ne? Mats ievaicājās. Kā jau tavs tētis teica jo ātrāk sidrs nokļūs pagrabā… Paņēmis vienu no sidra mucām abās rokās, viņš sīkā riksītī devās uz viesnīcas pusi. Varbūt tur būs Egvēna. Pavērot, kā tu blenz uz to skuķi kā vērsis, kas dabūjis ar mietu pa pieri, man patiktu ne sliktāk kā redzēt āpsi šaudāmies Zaļienā.
Rands, kurš tobrīd lika loku un bultu maku ratos, uz mirkli sastinga. Viņam tiešām bija izdevies izmest no prāta domas par Egvēnu. Jau tas vien bija neparasti. Taču meitene, visticamāk, viesnīcā būs. Izvairīties no Egvēnas Randam nez vai izdosies. Protams, kopš jaunieši beidzamo reizi redzējās, bija aizritējušas vairākas nedēļas.
- Ko gaidi? uzsauca Mats no iebrauktuves lieveņa. Es nepieteicos izkraut ratus viens pats! Tevi vēl nav iecēluši ciema padomē.
Rands attapās, paņēma mucu un arī devās uz durvīm. Varbūt Egvēnas tomēr viesnīcā nebūs. Lai cik savādi tas šķistu, šāda varbūtība neuzlaboja viņa garastāvokli.
.
Otrā nodaļa. Svešinieki
K
ad Rands un Mats iestiepa pirmās nešļavas ēstuves lielajā zālē,
Alvērs no palielas, pie sienas noliktas mucas lēja divos kausos
krogus labāko brūno alu, ko pats bija brūvējis. Skrāpis, viesnīcas
dzeltenais kaķis, sēdēja uz mucas aizmiegtām acīm un ap kājām saritinātu
asti. Tams stāvēja pie liela, no upes nogludinātiem akmeņiem mūrēta pa-
varda, ar īkšķi stampādams garkātainā pīpē tabaku no spoži pulēta tovera,
ko viesnīcnieks vienmēr turēja uz vienkāršā akmens plaukta. Pavarda