— Runā, — viņš sacīja, — ka tur nokritusi otra tāda pati nolādēta kārba — numurs divi. Bet pilnīgi pietiek jau ar vienu. Apdrošināšanas sabiedrībām šitais joks izmaksās smuku naudiņu, kamēr vēl visu izdosies nokārtot. — To teikdams, viņš gluži omulīgi nosmējās. Viņš teica, ka mežs arvien vēl degot, un parādīja man tālumā dūmu mākuli.
— Tur dienām nevarēs spert kāju, biezā skuju1 kārta un kūdra gruzdēs nez cik ilgi, — viņš sacīja un tad, kļuvis nopietns, sāka runāt par «nabaga Odžil- viju».
Pēc brokastīm es nevis ķēros pie darba kā parasti, bet nolēmu paieties uz tīreļa pusi. Zem dzelzceļa tilta es ieraudzīju grupu kareivju, tie laikam bija sa
pieri — puiši ar mazām, apaļām cepurītēm, netīros, sarkanos, neaizpogātos svārkos, zem kuriem redzēja zilus kreklus, tumšās biksēs un zābakos līdz puslie- lam. Viņi man pateica, ka pāri kanālam nevienu nelaižot, un, paskatījies uz tilta pusi, es ieraudzīju tur stāvam sargpostenī vienu no Kārdiganas pulka kareivjiem. Kādu brīdi parunājos ar sapieriem un pastāstīju, kq biju piedzīvojis iepriekšējā vakarā un kādi izskatās marsieši. Neviens no šiem puišiem nebija marsiešus redzējis un nekā tuvāk par tiem nezināja, tādēļ viņi mani bērtin apbēra ar jautājumiem. Viņi teica, ka nezinot, kas devis pavēli par karaspēka pārvietošanos, bet domāja, ka tas izlemts armijas galvenajā štābā. Ierindas sapieris ir daudz labāk izglītots nekā parastais kareivis, un viņi diezgan dedzīgi pārsprieda iespējamās kaujas īpatnējos apstākļus. Es pastāstīju par karstuma staru, un viņi sāka strīdēties.
— Vajag nomaskēties, pielīst klāt un mesties straujā uzbrukumā tiem virsū, — teica viens.
— Nieki! — otrs iebilda. — Ar ko tu nomaskēsies pret tādu karstumu! Ar žagariem, vai, lai labāk izceptos? Mums jādara tā — jāpieiet, cik vien tuvu var, un tad jāizrok tranšeja.
— Pie velna tavas tranšejas! Tu mūžīgi gribi rakties zemē kā tāds trusītis, Snipij!
— Tātad viņiem nemaz nav kaklu? — pēkšņi iejautājās trešais — domīgs, melnīgsnējs neliela auguma vīrs, kas smēķēja pīpi.
Es vēlreiz aprakstīju marsiešu ārieni.
— īsti astoņkāji, es teiktu, — viņš sacīja. — Iznāk tā, ka mums būs jākaujas nevis ar cilvēkiem, bet ar zivīm.
— Tā nav slepkavība, ja nogalē tādus briesmoņus kā šitie, — teica pirmais runātājs.
— Kāpēc gan neuzgāzt tiem nolādētajiem mūdžiem paris reižu no lielgabaliem un nenobeigt viņus uz vietas? — sacīja melnīgsnējais. — Kas zina, ko viņi vēl var izdarīt.
— Kur tad tev ir tie lielgabali? — jautāja pirmais runātājs. — Bet gaidīt nevar. Jāiet uzbrukumā, kad es jums saku, un tas jādara tūliņ pat!
Tā viņi spriedelēja. Pēc laiciņa es viņus atstāju un devos uz dzelzceļa staciju, lai nopirktu visas dabūjamās rīta avīzes.
Taču es negribu nogurdināt lasītāju ar šā garā rīta un vēl garākās pēcpusdienas aprakstu. Uz tīreli paskatīties man neizdevās, jo pat Horselas un Čobe- mas baznīcu torņos atradās karavīri. Kareivji, kurus es uzrunāju, nekā nezināja; virsnieki bija noslēpumaini un ļoti aizņemti. Pilsētā pēc karaspēka ierašanās cilvēki atkal jutās pavisam droši, un tur es no tabakas tirgotāja Maršala tikai tagad uzzināju, ka arī viņa dēls gājis bojā tīrelī. Kareivji bija pavēlējuši Horselas nomales iedzīvotājiem noslēgt un atstāt savas mājas.
Es atgriezos mājās uz lenču ap pulksten diviem ļoti noguris, jo, kā jau teicu, diena bija ārkārtīgi karsta un tveicīga. Lai atsvaidzinātos, es pēcpusdienā iegāju vēsā vannā. Ap puspieciem es atkal aizstaigāju uz staciju pēc vakara avīzes, jo rīta avīzēs bija tikai ļoti neprecīzs ziņojums par Stenta, Hendersona, Odžilvija un pārējo nogalināšanu. Taču arī no vakara izdevumiem es nekā jauna neuzzināju. Marsieši ne par sprīdi neparādījās ārpus bedres. Šķita, ka viņi ir tur ļoti aizņemti — visu laiku bija dzirdama klaudzināšanās, un gandrīz nemitīgi virs bedres pacēlās dūmu strūkla. Acīmredzot viņi cītīgi gatavojās kaujai. «Ir izdarīti jauni mēģinājumi signalizēt, bet bez panākumiem,» visās avīzēs bija lasāma stereotipa frāze. Viens no sapieriem man tika stāstījis, ka kāds vīrs paslēpies grāvī un vicinājis garā kārtī piestiprinātu karogu. Marsieši šim tuvošanās mēģinājumam nepievērsuši vairāk uzmanības kā mēs govs maurošanai.
Jāatzīstas, visa šī bruņošanās un gatavošanās mani ļoti satrauca. Mana iztēle kļuva kareivīga un sakāva iebrucējus vismaz desmit dažādos pārsteidzošos veidos. Manī atdzīvojās kaut kas no zēna gadu sapņiem par kaujām un varonību. Tobrīd man šķita, ka tā būs nevienlīdzīga kauja. Šie radījumi savā bedrē likās tik bezpalīdzīgi.
Ap pulksten trijiem no Čērtsijas vai Edlstonas atskanēja lielgabala šāvienu dunoņa. Es uzzināju, ka tiek apšaudīts gruzdošais mežs, kur bija nokritis otrais cilindrs, cerībā to iznīcināt jau pirms atvēršanās. Bet Čobemā pirmā marsiešu cilindra apšaudei lauka lielgabalu atveda tikai ap pieciem.
Ap sešiem vakarā, kad mēs ar sievu lapenē dzērām tēju un dedzīgi spriedām par tuvumā briestošo kauju, es izdzirdēju no tīreļa puses apslāpētu deto- nāciju, un tūlīt pēc tam norībēja šāviens. Tam uz pēdām sekoja briesmīgs dārdošs blīkšķis tik tuvu mums, ka visa zeme nodrebēja. Izskrējis dārzā, es redzēju, ka koku galotnes pie Austrumu koledžas apņem sarkanas liesmas un dūmi un mazās baznī- ciņas tornis sagrūst drupās. Mošejas smaile bija nozudusi, un pašas koledžas jumts izskatījās tā, it kā to būtu apstrādājis simttonnīgs lielgabals. Viens no mūsu mājas skursteņiem nokrakšķēja kā šāviņa trāpīts, sašķiebās, un atlūzušie ķieģeļi rībēdami novēlās lejup pa dakstiņiem un palika guļam sarkanu šķembu kaudzītē puķu dobē zem manas darbistabas loga.
Mēs ar sievu izbrīnījušies stāvējām un skatījāmies. Tad es aptvēru, ka tagad, kad koledža ir daļēji sagrauta, marsiešu karstuma stars var skart Meibe- rijas kalna kori.
Es sagrābu sievu aiz rokas un bez ceremonijām izrāvu viņu uz ceļa. Tad es izvedu laukā kalponi, apsolīdams, ka pats uziešu augšā pēc kārbas, ko viņa neparko negribēja atstāt.
— Mēs nedrīkstam palikt šeit! — es sacīju, un tajā brīdī tīrelī atkal sāka rībēt šāvieni.
— Bet uz kurieni mēs dosimies? — sieva izmisusi jautāja.
Es apmulsis domāju. Tad atcerējos viņas radiniekus Lezerhedā.
— Uz Lezerhedu! — es saucu, pārkliegdams troksni.
Sieva pagriezās un paskatījās lejup uz kalna nogāzi. Cilvēki izbiedēti skrēja laukā no mājām.
— Kā mēs tiksim uz Lezerhedu? — viņa jautāja.
Lejā zem dzelzceļa tilta es ieraudzīju jājam grupu
huzāru; trīs ieauļoja pa Austrumu koledžas vaļējiem vārtiem, divi nokāpa no zirgiem un sāka skriet no mājas uz māju. Saule cauri dūmiem, kas pacēlās no koku galotnēm, izskatījās asins sarkana un lēja pāri visam svešādu, draudīgu gaismu.
— Palieciet šeit, — es teicu, — te jūs esat drošībā.
Pats es steigšus devos uz krodziņu «Raibais suns», jo zināju, ka tā saimniekam ir zirgs un divriči. Es skrēju teciņiem, jo sapratu, ka jau pēc brīža ikviens šai kalna pusē posīsies ceļā. Saimnieku es atradu bārā svētā neziņā par to, kas notika aiz viņa mājas. Kāds virs stāvēja ar muguru pret mani un runājās ar viņu.
— Es prasu mārciņu, — krodzinieks sacīja, —bet man nav neviena, kas jūs aizvestu.
— Es jums došu divas, — es teicu pāri svešinieka plecam.