— Kālab tā?
— Un līdz pusnaktij atgādāšu pajūgu atpakaļ, — es piebildu.
— Ak kungs! — krodzinieks iesaucās. — Kāpēc tāda steiga? Es šoreiz pieklājīgi nopelnīšu. Divas mārciņas un jūs pats to atgādāsiet atpakaļ? Kas tad ir noticis?
Es ātri paskaidroju, ka man steigšus jāaizbrauc, un sarunāju divričus sev. Tobrīd man likās, ka krodziniekam pašam vēl nav tik ļoti jāsteidzas. Es tūlīt pat dabūju pajūgu, piebraucu pie savas mājas un, atstājis to sievas un kalpones ziņā, ieskrēju iekšā un iesaiņoju dažas vērtīgākās mantas, sudrablietas, kādas mums bija, un vēl šo to. Dižskābarži lejpus mājas dega, un metāla žogs gar ceļu bija nokaitis sarkans. Kamēr es kravājos, piekalnē parādījās viens no huzāriem. Viņš skrēja no mājas uz māju, brīdinādams ļaudis, lai dodas projām. Viņš jau bija garām mūsu vārtiem, kad es iznācu pa durvīm, stiepdams savus galdsegā ievīstītos dārgumus. Es uzsaucu viņam:
— Kas no jauna?
Viņš pagriezās, atskatījās un, nokliedzis: «Lien ārā, aizsegušies ar tādu kā bļodas vāku!» — vai kaut ko tamlīdzīgu, skrēja tālāk uz māju kalna galā. Melnu dūmu mutulis, kas pēkšņi uzvēlās ceļam, uz brīdi aizsedza viņu. Kaut gan es zināju, ka mana kaimiņa sieva ir aizbraukusi vīram līdzi uz Londonu un māja ir aizslēgta, es tomēr pieskrēju pie viņu durvīm un vēl piedauzīju. Tad, atcerējies savu solījumu, es vēlreiz iegāju iekšā, lai paņemtu kalpones kārbu, izstiepu to ārā, uzsviedu viņai blakus ratu pakaļgalā, saķēru grožus un uzlēcu uz priekšējā sēdekļa līdzās sievai. Pēc mirkļa mēs jau bijām ārā no dūmiem un trokšņa un ripojām lejup pa Meiberijhilas pretējo nogāzi uz Veco Vokingu.
Mūsu skatieniem pavērās mierīga ainava — saules apspīdēti kviešu lauki abpus ceļam un Meiberijas viesnīca ar savu šūpojošos izkārtni. Priekšā es ieraudzīju ārsta pajūgu. Nobraucis lejā, es pagriezu galvu, lai atskatītos uz kalnu, ko atstāju aiz muguras. Biezi melnu dūmu vāli, sarkanām uguns svēdrām caurvīti, cēlās rāmajā gaisā un meta tumšas ēnas uz zaļajām koku galotnēm austrumu pusē. Dūmi jau bija izpletušies tālu uz austrumiem un rietumiem — līdz Baif- lītas priežu siliem, austrumos un Vokingai rietumos. Ceļš bija kā nosēts ar cilvēkiem, kas skrēja lejup pa nokalni. Un tagad ļoti vāji, bet cauri karstajam, rāmajam gaisam tomēr ļoti skaidri varēja sadzirdēt ložmetēja tarkšķus, kas drīz vien aprāvās, un laiku pa laikam šāvienu sprakšķus. Acīmredzot marsieši aizdedzināja it visu, kas bija sasniedzams viņu karstuma staram.
Es neesmu nekāds pieredzējis braucējs un biju spiests tūlīt pievērst visu uzmanību zirgam. Kad es atkal atskatījos, arī otru kalnu ietina melni dūmi. Es uzšāvu zirgam ar pātagu un palaidu viņu straujā riksī, līdz mūs no_šīs drudžainās kņadas šķīra Vokingā un Senda. Ārstam es pabraucu garām starp Vokingu un Sendu.
10 NEGAISA
Lezerheda atrodas apmēram divpadsmit jūdžu no Meiberijhilas. Aiz Pirfordas, kur ceļš ved cauri leknām pļavām, gaisā vēdīja siena smarža un no dzīvžogiem abās pusēs pretī smaidīja košas mežrozītes. Niknā šaušana, ko mēs dzirdējām, braucot lejup no Meiberijhilas, aprima tikpat piepeši, kā bija sākusies, un iestājās mierīgs un kluss vakars. Mēs sasniedzām Lezerhedu bez kādiem starpgadījumiem ap pulksten deviņiem, un zirgs dabūja kādu stundu atpūsties, kamēr es kopā ar radiniekiem paēdu vakariņas un nodevu sievu viņu gādībā.
Mana sieva visu ceļu bija savādi klusa un it kā ļaunu nojautu nomākta. Es pūlējos viņu nomierināt, apgalvodams, ka marsieši sava smaguma dēļ ir saistīti pie bedres un, ja arī izrāptos no tās, tad necik tālu aizlīst nevar, bet viņa atbildēja tikai ar vienzil- bīgiem vārdiem. Ja es nebūtu devis solījumu krodziniekam, viņa droši vien būtu uzstājusi, lai es tonakt palieku Lezerhedā. Kaut jel es to būtu darījis! Viņas seja, atceros, bija ļoti bāla, kad mēs šķīrāmies.
Es pats visu dienu biju pavadījis drudžainā satraukumā. Kaut kas līdzīgs kara drudzim, kas reizēm spēji pārņem civilizētu sabiedrību, bija iekļuvis manās asinīs, un sirds dziļumos es ne visai nožēloju, ka man jāatgriežas Meiberijā. Es pat bažījos, vai tikai tajā pēdējā apšaudē, ko biju dzirdējis, braucot projām, iebrucēji no Marsa nebūs jau iznīcināti. Vislabāk savu garastāvokli varu raksturot, teikdams, ka gribēju būt klāt viņu nāves brīdī.
Bija jau gandrīz vienpadsmit, kad es devos atpakaļceļā. Nakts bija negaidīti tumša. Iznākot laukā no radinieku mājas apgaismotā priekšnama, man tā šķita pilnīgi melna. Bija tikpat karsti un tveicīgi kā dienā. Debesīs ātri slīdēja mākoņi, kaut gan dārzā krūmiem nekustējās ne lapiņa. Brālēna kalpotājs iededzināja abus lukturus. Par laimi, ceļš man bija ļoti labi pazīstams. Mana sieva stāvēja uz apgaismotā sliekšņa un noraudzījās, kā es ielecu divričos. Tad viņa spēji apgriezās un iegāja iekšā, atstādama radiniekus novēlējam man laimīgu ceļu.
Sākumā sievas baiļošanās ietekmē es jutos mazliet nomākts, taču drīz vien manas domas atgriezās pie marsiešiem. Tobrīd es absolūti nekā nezināju par vakara kaujas norisi. Nezināju pat apstākļus, kas bija pasteidzinājuši sadursmi. Braucot cauri Oke- mai (jo es atgriezos pa to ceļu, nevis caur Sendu un Veco Vokingu), es redzēju pie rietumu apvāršņa asinssarkanu blāzmu, kas lēnām izpletās arvien augstāk debesīs, kad braucu tuvāk. Briestošā negaisa skrejošie mākoņi tur saplūda ar melnu un sarkanu dūmu mutuļiem.
Riplijstrīta bija tukša un klusa, un, izņemot pāris apgaismotu logu, ciemā nemanīja nekādas dzīvības zīmes. Bet uz stūra, kur ceļš pagriežas uz Pirfordu, es gandrīz uzdrāzos virsū cilvēku bariņam, kas stāvēja tumsā ar mugurām pret mani. Viņi nekā man neteica, kad es braucu garām. Nezinu, kas viņiem bija zināms par notikumiem aiz kalna, un nezinu arī, vai klusās mājas, kam braucu garām, bija iegrimušas bezrūpīgā miegā vai pamestas un tukšas, vai tramīgā nomodā vērās pretī šīs nakts šausmām.
No Riplijas līdz Pirfordai ceļš ved pa Vejas ieleju, un sarkanā blāzma nebija man redzama. Uzbraucis pakalnā aiz Pirfordas baznīcas, es atkal to ieraudzīju.
Koki ap mani nemierīgi šalkoja tuvā negaisa jausmās. Tad es aiz muguras Pirfordas baznīcā dzirdēju nositam pusnakts stundu, un drīz vien parādījās Meiberijhilas siluets ar koku galotnēm un jumtiem, kas melni un asi iezīmējās uz sarkanā fona.
Tikko es to ieraudzīju, pār ceļu nolija draudīgs, zaļš spožums, kura gaismā pavīdēja tālie meži Edlsto- nas pusē. Zirgs iztrūkās un parāva grožus. Skrejošo padebešu jūkli bija pāršķēlis it kā zaļas uguns pavediens, piepeši apgaismodams to un nokrizdams kaut kur laukos pa kreisi no manis. Tā bija trešā krītošā zvaigzne!
Tūlīt pat, pretstatā tai žilbinoši violets, no negaisa mākoņa izšāvās pirmais zibens un pāri galvai kā raķete nogranda pērkons. Zirgs iekoda laužņus zobos un metās auļos.
Uz Meiberijhilas pusi te ir lēzena nogāze, un mēs rībinājām lejup pa to. Negaiss bija klāt un neredzēti bargs — zibens uzliesmojumi sekoja cits citam vienā laidā, un nepārtrauktos pērkona grāvienus pavadīja dīvaini sprakšķi, it kā debesīs darbotos gigantiska elektrības mašīna. Plaiksnīgā gaisma mulsinoši žilbināja acis, un smalki krusas graudi cirtās man sejā, kad braucu lejup pa nogāzi.
Sākumā es nevēroju gandrīz neko citu kā vienīgi ceļu savā priekšā, bet tad piepeši manu uzmanību piesaistīja kaut kas kustīgs Meiberijhilas pretējā nogāzē. Pirmajā brīdī es to noturēju par kādas mājas slapjo jumtu, bet tad biežajos zibens uzliesmojumos saskatīju, ka tas ātri kūleņo lejup. Aina līdzinājās vīzijai: vienu mirkli mulsinoša tumsa, tad pēkšņi spoža gaisma kā dienā, un tajā asi, skaidri un spilgti parādījās bāreņu patversmes sarkanie korpusi gandrīz paša kalna korē, priežu zaļas galotnes un šis problemātiskais objekts.