11
PIE LOGA
Es jau teicu, ka manas emociju vētras mēdz spēji apsīkt pašas no sevis. Pēc kāda brīža es atjēdzos, ka esmu nosalis un slapjš un ap mani uz kāpņu celiņa satecējušas ūdens peļķītes. Gandrīz mehāniski es pieslējos kājās, iegāju ēdamistabā un iedzēru mazliet viskija, un tad man ienāca prātā apmainīt drēbes.
Pārģērbies es devos augšup pa kāpnēm uz savu darbistabu, pats nezinādams, kāpēc to daru. No manas darbistabas loga pāri kokiem un dzelzceļa līnijai paveras skats uz Horselas tīreli. Aizbraukšanas steigā šis logs bija atstāts vaļā. Koridors bija tumšs, un kontrastā ar ainu, ko ietvēra loga rāmis, šī ista
bas puse šķita necaurredzamā tumsā tīta. Es sastingu uz sliekšņa.
Negaiss bija pārgājis. Austrumu koledžas torņu un augsto priežu ap to vairs nebija, un tāltālu, plaik- snīgas sarkanas gaismas apspīdēts, bija redzams tīrelis pie smilšu karjera. Tumši iezīmēdamies uz sārtā fona, šurpu un turpu kustējās milzīgi, melni silueti, ērmoti un savādi.
Patiešām šķita, ka tajā pusē deg visa zeme — plašā nokalne aiz tīreļa bija kā nosēta ar sīkām liesmu mēlēm, kas šaudījās un locījās norimstošās vētras brāzmās, mezdamas sarkanu atblāzmu uz pāri skrejošajiem mākoņiem. Šad un tad gar logu aizvēlās dūmu tīņa no kāda tuvāka ugunsgrēka, uz brīdi aizsegdama marsiešus. Es nevarēju saskatīt, ko viņi tur dara, ne arī skaidri saredzēt viņus pašus un melnos priekšmetus, ap kuriem tie rosījās. Tāpat es nevarēju redzēt arī tuvējo ugunsgrēku, kaut gan at- spīdumi no tā lēkāja pa istabas sienu un griestiem. Gaiss bija pilns ar asu, sveķainu deguma tvanu.
Es klusiņām aizvēru durvis un pielīdu pie loga. Nu man pavērās daudz plašāks skats: vienā pusē līdz mājām pie Vokingas stacijas, otrā — līdz pat Bai- flītas melnajiem, izdegušajiem mežiem. Lejā uz dzelzceļa līnijas netālu no tilta arkas spīdēja uguns, un vairākas mājas gar Msiberijas ceļu un stacijai tuvējās ielās bija pārvērtušās kvēlojošās drupās. Uguns uz dzelzceļa sākumā mani samulsināja: tur bija kaut kāds melns blāķis, kam apkārt šaudījās liesmas, un pa labi no tā rēgojās virkne dzeltenu, garenu četrstūru. Tad es sapratu, ka tas ir katastrofu cietis vilciens, kura priekšgals sadragāts un deg, bet pakaļējie vagoni vēl palikuši uz sliedēm.
Starp šiem trim galvenajiem gaismas centriem —mājām, vilcienu un degošo Čobemas nokalni — pletās nevienādi tumšas zemes laukumi, kuros vietvietām nespodri gailēja kūpoši uguns perēkļi. Tas bija ārkārtīgi dīvains skats — šis melnais plašums, piekaisīts ar ugunīgiem plankumiem. Vairāk par visu tas man atgādināja Poterīzu [1] naktī. Sākumā es nemanīju neviena cilvēka, kaut gan lūkojos ļoti vērīgi. Vēlāk es pret Vokingas stacijas gaišumu ieraudzīju vairākus melnus stāvus, kas cits pēc cita steidzās pāri dzelzceļa uzbērumam.
Un šī bija tā mazā pasaulīte, kurā es gadiem ilgi tik mierīgi biju dzīvojis, — šis ugunīgais haoss! Es vēl arvien nezināju, kas noticis pēdējo septiņu stundu laikā, taču sāku apjaust sakarību starp šiem mehāniskajiem kolosiem un tūļīgajiem radījumiem, ko biju redzējis izraušamies no cilindra. Dīvainas bezpersoniskas intereses mudināts, es pagriezu savu rakstāmgalda krēslu pret logu, apsēdos un sāku vērot tumšo, uguns postīto zemi un jo sevišķi trīs melnos gigantus, kas kustējās šurpu turpu pie blāzmas apspīdētā smilšu karjera.
Tie šķita ārkārtīgi aizņemti. Es lauzīju galvu, kas gan tie varētu būt. Saprātīgi mehānismi? Kaut kas tāds man likās neiespējams. Vai varbūt katrā no tiem sēdēja marsietis, vadīdams, virzīdams, pārvaldīdams, kā cilvēka smadzenes pārvalda un vada viņa ķermeni? Es sāku salīdzināt šos mehānismus ar cilvēku radītām mašīnām un pirmoreiz mūžā sev jautāju, kāds gan varētu likties ar prātu apveltītam zemākam dzīvniekam mūsu bruņukuģis vai tvaika mašīna.
Debesis pēc negaisa bija noskaidrojušās, un pāri
degošās zemes dūmiem rietumos, blāvi mirdzēdama, slīdēja lejup Marsa mazā kniepadatas galviņa, kad manā dārzā parādījās kāds kareivis. Izdzirdējis klusu grabināšanos pie žoga, es nokratīju letarģisko stingumu, kas bija mani pārņēmis, palūkojos lejup un pamanīju viņu tumsā rāpjamies pāri zedeņiem. Ieraugot otru cilvēcisku būtni, es jutu izgaistam savu apātiju un mudīgi izliecos pa logu.
— Klusu! — es nočukstēju.
Viņš pārsteigts brīdi sastinga jāteniski uz žoga, tad nošļūca lejā un saliecies klusiem soliem pāri mauram pienāca pie mājas stūra.
— Kas tur ir? — viņš jautāja, arī čukstus, stāvēdams zem loga un lūkodamies augšup.
— Uz kurieni jūs ejat? — es vaicāju.
— Dievs vien zina.
— Vai jūs mēģināt paslēpties?
_ Jā. ,
— Nāciet iekšā! — es aicināju.
Es nokāpu lejā, atdarīju durvis un, ielaidis kareivi iekšā, atkal tās aizslēdzu. Viņa seju es nevarēju saskatīt. Viņš bija bez cepures un atpogātos svārkos,
— Mans dievs! — viņš izdvesa, kad es viņu ievilku priekšnamā.
— Kas noticis? — es vaicāju.
— Labāk nejautājiet! — Pustumsā es redzēju viņu izmisīgi atmetam ar roku. — Viņi mūs iznīcināja vienā rāvienā … vienā rāvienā! — viņš atkal un atkal atkārtoja.
Gandrīz mehāniski viņš sekoja man uz ēdamistabu.
— Iedzeriet malku viskija! — es teicu, ieliedams krietnu porciju.
Kareivis izdzēra. Tad pēkšņi apsēdās pie galda, no-, laida galvu uz rokām un pilnīgā nervu sabrukumā
sāka šņukstēt un raudāt kā mazs zēns, bet es, dīvainā kārtā aizmirsis savu neseno izmisumu, izbrīnījies stāvēju līdzās.
Pagāja labs brīdis, iekams viņš spēja kaut cik saņemt sevi rokās, lai atbildētu uz maniem jautājumiem, un arī tad vēl runāja juceklīgi un saraustīti. Viņš bija lielgabalu vedējs artilērijas dajā un ieradies notikumu vietā tikai ap septiņiem. Tai laikā tīrelis jau apšaudīts, un viņš dzirdējis runājam, ka pirmā marsiešu partija, aizsegusies ar metāla vairogu, lēnām lienot sava otrā cilindra virzienā.
Vēlāk šis vairogs uzslējās augšup uz trim kājām un kļuva par pirmo kaujas mašīnu, ko es redzēju. Lielgabals, ko šis kareivis vedis, novietots netālu no Horselas ar tādu aprēķinu, lai varētu bombardēt smilšu karjeru, un tā ierašanās paātrinājusi notikumu gaitu. Kad vedēji devušies uz aizmuguri, viņa zirgs iebrucis truša alā un paklupdams nosviedis jātnieku zemes ieplakā. Tai pašā mirklī lielgabals aiz viņa eksplodējis, munīcija uzsprāgusi gaisā, viss apkārt sācis degt, un pēkšņi viņš atjēdzies, ka guļ zem pārogļojušos līķu un beigtu zirgu kaudzes.
— Es gulēju klusu, — viņš stāstīja, — aiz bailēm vai prātu zaudējis, un man virsū bija uzvēlusies zirga priekšdaļa. Mūs iznīcināja vienā rāvienā! Un šī smaka — žēlīgais dievs! Pēc sadegušas gaļas! Krizdams no zirga, es biju satriecis muguru, un man vajadzēja palikt tur guļam, kamēr jutīšos mazliet labāk. Vēl pirms brīža viss bija kā parādē, un tad pēkšņi — blīkš, blaukš, švirkš, švarkš!
— Vienā rāvienā! — viņš sacīja.
Viņš ilgi slēpies zem beigtā zirga, zagšus lūrēdams uz tīreļa pusi. Kārdiganas pulka vīri, izvērsušies ķēdē, mēģinājuši iet uzbrukumā bedrei, bet vienā mirkli noslaucīti no zemes virsas. Tad briesmonis iz- slējies uz kājām un sācis lēnām staigāt šurpu turpu pa tīreli starp nedaudzajiem bēgošajiem kareivjiem, un tā kaprcveida augšdaļa grozījusies apkārt gluži kā cilvēka galva ar uzmauktu kapuci. Vienā no saviem rokai līdzīgajiem locekļiem briesmonis turējis komplicētu metāla kārbu, ap kuru lēkājušas zaļas dzirksteles, un no šīs ierīces drāzies ārā karstuma stars.