Pēc dažām minūtēm, cik artilērists varējis redzēt, tīrelī viss dzīvais bijis pagalam un katru krūmu un koku, kas vēl neesot bijis pārvērties melnā skeletā, apņēmušas liesmas. Huzāri atradušies uz ceļa aiz paugura, un tos viņš nav redzējis. Kādu brīdi viņš dzirdējis tarkšķam ložmetējus, bet drīz vien tie apklusuši. Līdz tam Vokingas stacija un apkārtējās mājas vēl bijušas veselas, bet tad milzenis pavērsis karstuma staru uz to pusi un pilsēta pārvērtusies degošu drupu kaudzē. Tad viņš izslēdzis karstuma staru un, pagriezdams muguru artilēristam, sācis gāzelēdamies iet projām uz gruzdošo priežu mežu pusi, kur atradies otrais cilindrs. Tai brīdī no bedres izslējies vēl viens metāla titāns.
Otrais briesmonis sekojis pirmajam, un tad artilērists sācis ļoti piesardzīgi līst pa karstajiem virsāja pelniem uz Horselas pusi. Viņam izdevies dzīvam aizkļūt līdz ceļmalas grāvim un pa to aizbēgt uz Vokingu. Viņa tālāko stāstījumu pavadīja bieži izsaucieni. Pilsētā gandrīz nav bijis iespējams tikt uz priekšu. Lielākā daļa iedzīvotāju tur gājuši bojā, daudzi apdeguši un apsviluši, dzīvi palikušie sajukuši prātā. Uguns aizšķērsojusi artilēristam ceļu, un viņš paslēpies kādas sabrukušas mājas vēl gandrīz kvēlojošajās drupās, kad atgriezies viens no marsiešu milzeņiem. Viņš redzējis, ka tas seko kādam cilvēkam, sagrābj viņu ai savu metāla taustekli, paceļ gaisā un triec ar galvu pret priedes stumbru. Beidzot, kad satumsis, viņš meties projām no turienes un pārlīdis pāri dzelzceļa uzbērumam.
Pēc tam viņš slapstīdamies nācis uz Meiberijas pusi, cerēdams izkļūt no briesmām Londonas virzienā. Cilvēki slēpušies grāvjos un pagrabos, un daudzi bēguši projām uz Veco Vokingu un Sendu. Viņu mocījušas neciešamas slāpes, kamēr viņš netālu no dzelzceļa tilta uzdūries pārplīsušam ūdensvadam, no kura uz ceļa kā no avota burbuļojis ūdens.
Tādi bija notikumi, ko es mazpamazām uzzināju no artilērista. Stāstīdams un cenzdamies man uzskatāmi attēlot visu paša redzēto, viņš nomierinājās. Jau pašā sākumā viņš bija ieminējies, ka kopš pusdienlaika neesot ēdis ne kumosa, un es sameklēju pieliekamajā jēra cepeša gabalu un maizi un ienesu ēdamistabā. Gaismu mēs neiededzinājām, baidīdamies piesaistīt marsiešu uzmanību, un šad tad mūsu rokas, sniedzoties pēc maizes vai gaļas, saskārās. Pamazām apkārtējie priekšmeti sāka neskaidri izdalīties no tumsas un aiz loga kļuva redzami samīdītie krūmi un nolauztie rožu kociņi. Šķita, ka pāri mauram būtu drāzies cilvēku vai dzīvnieku bars. Tagad es varēju saskatīt artilērista seju, tumsnēju un novārgušu, kāda bez šaubām bija arī manējā.
Pabeiguši ēst, mēs klusām uzgājām augšā manā darbistabā, un es atkal pavēros laukā pa atvērto logu. Vienā naktī ieleja bija pārvērtusies par nāves ieleju. Uguns tagad bija apsīkusi. Liesmu vietā pacēlās dūmu strūklas, bet neskaitāmās sagrauto un nodegušo māju drupas un melnie, pārogļojušies koki, ko nakts bija paslēpusi, tagad drūmi un baismīgi rēgojās nežēlīgajā rīta gaismā. Tomēr vietvietām šis tas bija paglābies — tur neskarts spīdēja balts dzelzceļa signāls, te krāsmatu vidū spodrs un gaišs slējās siltumnīcas gals. Nekad vēl karu vēsturē iznīcināšana nav bijusi tik visaptveroša, tik universāla.
Un, austcšās gaismas apspīdēti, trīs metāla milzeņi stāvēja pie bedres, grozīdami savas kapuces, it kā vērtējoši aplūkotu pašu nodarītos postījumus.
Man šķita, ka bedre ir paplašināta, un atkal un atkal no tās pretī spožajai rītausmai uzšāvās zaļu dūmu mutuļi — uzšāvās, pa virpuļo ja gaisā, sašķīda un izgaisa.
Aiz tīreļa Čobemas pusē pacēlās uguns stabi. Līdz ar pirmajiem saules stariem tie pārvērtās par asins- sarkanu dūmu stabiem.
12
VEIBRIDŽAS UN ŠEPERTONAS IZPOSTĪŠANA
Kad kļuva gaišāks, mēs atkāpāmies no loga, pa kuru bijām vērojuši marsiešus, un klusītiņām nogājām lejā.
Artilērists bija vienis prātis ar mani, ka mājā mēs nedrīkstam palikt. Viņš teica, ka esot nodomājis doties Londonas virzienā un pievienoties savai daļai — zirgu artilērijas 12. baterijai. Es gribēju tūlīt atgriezties Lezerhedā. Saprazdams, cik marsieši spēcīgi un bīstami, es biju cieši nolēmis aizvest savu sievu uz Ņūheivenu un kopā ar viņu nekavējoties atstāt Angliju. Man jau bija skaidrs, ka Londonas apkaime neizbēgami kļūs par briesmīgas kaujas arēnu, iekams izdosies iznīcināt tādus radījumus kā šie.
Taču starp mums un Lezerhedu atradās trešais cilindrs, ko apsargāja šie milzeņi. Ja es būtu bijis viens, es droši vien būtu riskējis un steidzies turp pa taisnāko ceļu. Bet artilērists mani atrunāja.
— Tas nebūs nekāds labais pakalpojums jūsu krietnajai sievai, ja padarīsiet viņu par atraitni, — viņš sacīja, un galu galā es piekritu iet kopā ar viņu cauri mežiem uz ziemeļiem līdz Strītkobemai un tad ar lielu līkumu cauri Epsomai uz Lezerhedu.
Es būtu devies ceļā nekavējoties, bet mans biedrs bija pieredzējis karavīrs un rīkojās prātīgāk. Viņš lika man sameklēt plakanu pudeli un pielēja to ar viskiju, un mēs piebāzām visas kabatas ar biskvītu paciņām un gaļas šķēlēm. Tad mēs klusām izlīdām no mājas un skrējām ko kājas nesa lejup pa lietus izskaloto ceļu, pa kuru es biju nācis vakarnakt. Mājas izskatījās pamestas. Uz ceļa cieši kopā gulēja trīs pāroglojušies līķi — karstuma stara upuri, un šur tur mētājās dažādas cilvēkiem izkritušas mantas — modinātājpulkstenis, viena tupele, sudraba karote un līdzīgi iedzīves sīkumi. Pie stūra, kur nogriežas ceļš uz pasta kantori, sasvērušies šķībi uz salauzta riteņa, stāvēja ar kastēm un mēbelēm piekrauti nelieli rati bez zirga. Kāds bija steigā atlauzis krājkasīti un turpat nometis.
Izņemot bāreņu patversmes vārtsarga namiņu, kas vēl arvien dega, te neviena māja nebija sevišķi stipri cietusi. Karstuma stars bija pārslīdējis pāri, nop^udams tikai skursteņu galus. Un tomēr šķita, ka, izņemot mūs abus, Meiberijhilā vairs nav nevienas dzīvas dvēseles. Manuprāt, vairums iedzīvotāju bija aizbēguši uz Veco Vokingu pa to pašu ceļu,
pa kuru es vakar braucu uz Lezerhedu, vai ari paslēpušies.
Mēs so]ojām lejup pa nogāzi, pagājām garām melnajās drēbēs ģērbtajam līķim, kas bija caurcaurēm izmircis pagājušās nakts lietū, un sasniedzām mežu kalna pakājē. Ejot cauri tam dzelzceļa virzienā, mēs nesastapām neviena cilvēka. Mežs otrpus dzelzceļa stigai izskatījās kā viena vienīga melna, izdegusi postaža — vairums koku bija nogāzušies, un šur tur pāri tiem slējās drūmi, pelēki stumbri ar tumšbrūnām skujām zaļo vainagu vietā.
Šajā pusē uguns bija tikai apsvilinājusi tuvākos kokus — tai nebija izdevies vērsties plašumā. Vienā vietā vēl sestdien bija strādājuši mežcirtēji; klajumā gulēja nolaisti un svaigi apdarināti koki, un līdzās zāģmašīnai balsnīja zāģu skaidu kaudzes. Turpat atradās pamesta pagaidu būda. Šorīt gaisā nebija ne vēja pūsmiņas un visam pāri gūlās dīvains klusums. Pat putni nedziedāja, un, steigdamies tālāk, mēs ar artilēristu sarunājāmies čukstus un laiku pa, laikam atskatījāmies pār plecu. Pāris reizes mēs apstājāmies, lai paklausītos.
Pēc kāda laika, kad tuvojāmies ceļam, mēs izdzirdējām pakavu klaboņu un cauri koku stumbriem ieraudzījām trīs kavalēristus, kas lēnām jāja uz Vokingas pusi. Mēs viņiem uzsaucām, un viņi apstājās. Mēs pieskrējām klāt. Tie bija leitnants un divi ierindnieki no 8. huzāru pulka ar teodolītam līdzīgu statīvu. Artilērists man paskaidroja, ka tas esot helio- grāfs.