— Jūs esat pirmie cilvēki, ko šorīt redzu nākam no tās puses, — leitnants sacīja. — Kas tur darās?
Viņa balss bija enerģiska un seja tāpat. Kareivji ziņkāri raudzījās uz mums. Artilērists nolēca no zemes vaļņa uz ceļa un ieņēma pamatstāju.
— Mūsu lielgabals pagājušo nakti iznīcināts, ser! Es paslēpos. Mēģinu nokļūt savā baterijā, ser! Man domāt, jūs ieraudzīsiet marsiešus apmēram pēc pus- jūdzes pa šo ceļu.
— Velns parāvis, kādi tad viņi, izskatās? — leitnants jautāja.
— Milzeņi bruņās, ser! Simt pēdu augsti. Trīs kājas, un ķermenis kā no alumīnija ar lielu galvu kapucē, ser!
— Nemels! — leitnants iesaucās. — Kas par muļķībām!
— Jūs pats redzēsiet, ser! Viņiem ir tāda kaste, ser, kas šauj uguni un nogalina vienā rāvienā.
— Ko tu gribi saCīt — lielgabals, vai?
— Nē, ser! — Un artilērists sāka dzīvi aprakstīt karstuma staru. Leitnants viņu pusstāstā pārtrauca un paskatījās uz mani; Es vēl arvien stāvēju uz vaļņa ceļa malā.
— Vai jūs arī to redzējāt? — leitnants jautāja.
— Tā ir tīra patiesība, — es atbildēju.
— Nu, — sacīja leitnants, — domāju, ka arī man tas būtu jāredz. Paklausies, — viņš pievērsās artilēristam, — mēs esam nokomandēti raidīt cilvēkus ārā no mājām. Bet tu ej un piesakies pie brigādes komandiera ģenerāļa Marvina un pastāsti viņam visu, ko zini. Viņš atrodas Veibridžā. Ceļu zini?
— Es zinu, — es teicu. Un viņš pagrieza savu zirgu atkal uz dienvidiem.
— Pēc pus jūdzes, jūs sakāt? — viņš vaicāja.
— Augstākais, — es atbildēju un norādīju pāri koku galotnēm uz dienvidiem. Leitnants pateicās un sāka jāt uz priekšu. Drīz vien viņi nozuda mūsu skatienam.
Tālāk mēs ceļa malā ieraudzījām trīs sievietes un divus bērnus, kas patlaban vācās ārā no algādža mājiņas. Viņi bija dabūjuši nelielus stumjamos ratiņus un krāva tajos nosmulētus saiņus un apbružātas mēbeles. Viņi visi bija pārāk steidzīgi un aizņemti, lai runātos ar mums, kad mēs gājām garām.
Pie Baiflītas stacijas mēs izgājām no meža, un mūsu priekšā, rīta saules apspīdēta, pavērās klusa un mierpilna ainava. Šeit mēs bijām jau tālu aiz karstuma stara iedarbības zonas, un, ja notiekošo neatgādinātu dažu māju klusā pamestība, kravāšanās trokšņi citās un grupiņa kareivju, kas stāvēja uz tilta virs dzelzceļa un vērīgi lūkojās uz Vokingas pusi, šī diena būtu likusies ļoti līdzīga jebkurai citai svētdienai.
Daži zemnieku furgoni un rati čīkstēdami brauca pa ceļu uz Edlstonas pusi. Piepeši caur kādiem dzīvžoga vārtiem mēs līdzenā pļavas gabalā ieraudzījām sešus divpadsmitmārciņu lielgabalus, kas bija nostādīti vienādos attālumos cits no cita un pavērsti pret Vokingu. Artilēristi gaidīdami stāvēja turpat līdzās, un munīcijas vezumi bija novietoti lādēšanai parocīgā attālumā. Karavīri stāvēja gandrīz kā pārbaudē.
— Tas ir labi! — es sacīju. — Lai nu kā, viņi dabūs pamatīgi trūkties.
Artilērists pie vārtiem brīdi vilcinājās.
— Es tomēr iešu vien, — viņš sacīja.
Tālāk uz Veibridžas pusi tūlīt aiz tilta grupa kareivju baltos ārrindnieku svārkos raka garu nocietinājuma valni, un arī te bija uzstādīti lielgabali.
— Tie ir kā loks un bultas pret zibeni, nekas vairāk, — sacīja artilērists. — Viņi vēl nav redzējuši to uguns staru.
Virsnieki, kas pašreiz nebija aizņemti, stāvēja un raudzījās pāri koku galotnēm uz dienvidrietumiem, un kareivji laiku pa laikam pārtrauca rakšanu, lai palūkotos tai pašā virzienā.
Baiflītā valdīja satraukums, cilvēki kravājās, un pāris desmit huzāru, daži nokāpuši no zirgiem, citi jāšus, skubināja viņus pasteigties. Uz ielas līdzās citiem pajūgiem patlaban tika piekrauti trīs vai četri melni sanitārie furgoni ar baltos apļos iekrāsotiem krustiem uz sāniem un vecs omnibuss. Apkārt drūzmējās ļaudis, vairums no tiem visai svētdienīgi noskaņoti un uzposušies savās labākajās drēbēs. Kareivjiem bija ārkārtīgi grūti pārliecināt viņus par situācijas nopietnību. Mēs redzējām kādu vecu, krunkainu vīreli ar lielu kasti un divdesmit vai vairāk orhideju podiem nikni strīdamies ar kaprāli, kas negribēja ļaut tos ņemt līdzi. Es apstājos un satvēru večuku aiz rokas.
— Vai jūs zināt, kas tur notiek? — es teicu, norādīdams uz priežu galotnēm, kas aizsedza marsiešus.
— Ko tā? — viņš pagriezās pret mani. — Es skaidroju, ka šie te ir vērtīga manta.
— Nāve! — es iesaucos. — Nāve nāk! Nāve! — Un, atstājis viņu, lai apjēdz to, ja spēj, aizsteidzos pakaļ artilēristam. Uz stūra es atskatījos. Kareivis bija večuku pametis, un viņš vēl stāvēja ar savu kasti un orhideju podiem uz tās, neizpratnē vērdamies pāri koku galotnēm.
Veibridžā mums neviens nevarēja pateikt, kur atrodas štābs. Tādu jezgu kā tur es savā mūžā vēl nebiju redzējis. Visur rati un karietes, visdažādāko braucamo un zirgu jūklis. Pilsētas cienījamie iedzīvotāji, vīrieši golfa vai airēšanas kostīmos un skaisti ģērbušās sievietes, steidzīgi kravājās, un upmalas klaidoņi viņiem sparīgi palīdzēja, bērni uztraukti lēkāja apkārt, gauži pacilāti par šo neparasto svētdienas piedzīvojumu. Visas šīs kņadas vidū godājamais vikārs nesatricināmā mierā noturēja rīta dievkalpojumu, un viņa zvana spalgās skaņas vēlās pāri satrauktajam ņudzeklim.
Apsēdušies uz pakāpiena pie dzeramstrūklas, mēs ar artilēristu ieturējām gluži pieņemamu maltīti no līdzi paņemtajiem krājumiem. Kareivju patruļas, ne vairs huzāri, bet grenadieri baltās uniformās, skubināja ļaudis tūlīt doties projām vai paslēpties pagrabos, tiklīdz sāksies šaušana. Ejot pāri dzelzceļa tiltam, mēs redzējām, ka pie stacijas drūzmējas liels ļaužu pūlis un pārpildītais perons pieblīvēts ar kastēm un saiņiem. Kārtējie vilcieni bija atcelti, domājams, tāpēc, lai atbrīvotu līniju karaspēka un lielgabalu nogādāšanai uz Čērtsiju, un esmu dzirdējis, ka notikuši nikni cīniņi par vietām speciālvilcienos, kas padoti vēlāk.
Mēs palikām Veibridžā visu rīta pusi un ap pusdienlaiku atradāmies netālu no Šepertonas slūžām, kur Vēja savienojas ar Temzu. Vienu brīdi mēs palīdzējām divām vecām sievietēm iekraut mantas nelielos ratos. Vēja te sadalās trīs zaros, un šai vietā var noīrēt laivas un darbojas pārceltuve. Šepertonas pusē atradās krodziņš ar zaļu pagalmu, un aiz tā pāri kokiem slējās Šepertonas baznīcas tornis, kas tagad uzbūvēts no jauna citādā izskatā.
Krastmalā mēs sastapām uztrauktu un trokšņainu bēgļu pūli. Pagaidām bēgšana vēl nebija pārvērtusies panikā, taču te jau drūzmējās daudz vairāk ļaužu, nekā laivas, kas braukāja šurp un turp, spēja pārvest pāri. Cilvēki aizelsušies stiepa smagas nastas; kāds vīrs un sieva divatā nesa mazas šķūnīša durvis, sakrāvuši uz tām šo to no savas iedzīves. Viens vīrietis mums sacīja, ka gribot mēģināt no Šepertonas stacijas tikt projām ar vilcienu.
Ļaudis skali sarunājās, un kāds vīrs pat dzina jokus. Šķita, ka šejieniešu priekšstatā marsieši ir tikai milzīga auguma cilvēciskas būtnēs, kas var uzbrukt pilsētai un to izlaupīt, bet beigās katrā ziņā tiks iznīcinātas. Šad un tad ļaudis pameta nervozus skatienus pāri Vejai uz Čērtsijas pļavām, taču tur viss bija klusu.