Pāri Temzai, izņemot pašu krastmalu, kur piestāja laivas, krasā pretstatā Sarijas pusei viss bija mierīgi. Cilvēki, kas tur izkāpa no laivām, smagi aizsoļoja pa ceļu starp dzīvžogiem. Patlaban tajā malā piebrauca prāmis. Krodziņa pagalmā stāvēja trīs vai četri kareivji, raudzīdamies uz bēgļiem un jokodamies, bet palīdzību nepiedāvādami. Krodziņš kā jau svētdienas pēcpusdienā bija slēgts.
— Kas tas? — iesaucās viens no laiviniekiem.
— Apklusti, muļķi! — kāds vīrs man līdzās uzkliedza vaukšķošam sunim.
Atkal atskanēja dobjš būkšķis, šoreiz no Čērtsijas puses — tāls lielgabala šāviens.
Sākās kauja. Gandrīz tūlīt pat neredzamas baterijas pāri upei pa labi no mums, kur tās aizsedza koki, piebiedrojās korim, raidīdamas šāvienus citu pēc cita. Spalgi iekliedzās kāda sieviete. Visi stāvēja kā sastinguši, ieklausīdamies pēkšņajā kaujā — tepat netālu no mums un tomēr neredzamā. Mūsu acīm pavērās tikai līdzenas pļavas, kur bezrūpīgi ganījās govis, un apcirpti, nekustīgi sudrabvītoli siltajā saules gaismā.
— Zaldāti viņus apturēs, — ne visai pārliecināti sacīja kāda sieviete man līdzās. Pāri koku galotnēm pacēlās dūmaka.
Tad piepeši mēs krietni tālu uz augšu pa upi ieraudzījām dūmu mutuli, kas spēji uzšāvās gaisā un palika karājamies, un tūlīt pat zeme zem kājām salīgojās un gaisu satricināja briesmīgs grāviens, iz- sizdams divus trīs tuvējo māju logus un apžirbinā- dams mūs.
— Tur viņi ir! — iekliedzās kāds vīrs zilā kamzolī. — Rau, rau! Vai redzat? Tur, tur!
Tālu līdzenajās pļavās, kas aizstiepās Čērtsijas virzienā, pāri zemajiem kokiem ātri cits pēc cita parādījās viens, divi, trīs, četri bruņās tērpti marsieši un steigšus devās uz upes pusi. Pa gabalu tie šķita nelieli stāvi ar kapucēm un traucās tik ātri kā lidojoši putni.
Tad parādījās piektais, kas ieslīpi nāca mūsu virzienā. Marsiešu metāliskie ķermeņi zibēja saulē, kad tie ātri drāzās uz priekšu virsū lielgabaliem, tuvojoties kļūdami arvien lielāki un lielāki. Tas, kas atradās pašā kreisajā malā, vistālāk no mums, vicināja augstu gaisā lielu kasti, un briesmīgais, mistiskais karstuma stars, ko es jau biju redzējis piektdienas naktī, triecās uz Čērtsiju un izpostīja to.
Ieraugot šos dīvainos, ātros un baismīgos radījumus, ļaudis krastmalā kādu brīdi man šķita šausmās pamiruši. Ne kliedzienu, ne vaimanu, tikai stings klusums. Tad dobja murdoņa, kāju dipoņa un ūdens šļaksti. Kāds vīrs aiz pārbīļa neattapās nosviest savu čemodānu, ko nesa uz pleca, un ar tā stūri gandrīz notrieca mani gar zemi. Kāda sieviete pagrūda mani un aizdrāzās garām. Arī es pagriezos reizē ar visiem, taču nebiju tik nobijies, ka nespētu domāt. Man prātā bija briesmīgais karstuma stars. Jāpalien zem ūdens! Tas ir vienīgais glābiņš!
— Lieniet zem ūdens! — es kliedzu, bet neviens neklausījās.
Es pagriezos un metos uz to pusi, no kuras tuvojās marsietis, — taisni lejup pa smilšaino sēri un pa kaklu pa galvu iekšā ūdenī. Citi darīja to pašu. No kādas atpakaļ atgriezušās laivas lēca laukā cilvēki, kad es drāzos garām. Akmeņi zem kājām bija dūņaini un glumi un upe te tik sekla, ka es noskrēju kādas divdesmit pēdas, bet ūdens sniedzās man tikai līdz jostas vietai. Brīdī, kad marsietis, kas atradās nepilnu pāris simt jardu attālumā, apvēlās ar galvu uz leju, es palīdu zem ūdens. Cilvēki lēca no laivām upē,-un plunkšķi atbalsojās manās ausīs kā pērkona dārdi. Abi krasti mudžēja no cilvēkiem, kas steidzās izkāpt malā.
Bet marsiešu mašīna bēguļošajiem ļaudīm nepievērsa vairāk uzmanības kā cilvēks izmisīgai skudru tekalēšanai pūznī, kam iespēris ar kāju. Kad, pa pusei noslāpis, es izbāzu galvu no ūdens, marsieša kapuce bija pavērsta pret baterijām, kas vēl arvien šāva pāri upei, un, pienācis tuvāk, viņš atkabināja kasti, kam vajadzēja būt karstuma stara ģeneratoram.
Mirkli vēlāk marsietis jau bija sasniedzis krastu un aizbridis līdz upes vidum. Tā priekšējo kāju ceļi saliecās pretējā krastā, un nākamajā mirklī tas jau atkal izslējās visā augstumā netālu no Šepertonas ciema. Tūlīt pat gandrīz reizē ierunājās aiz ciema
paslēptie seši lielgabali, par kuriem labajā krastā neviens nekā nezināja. Piepešie tuvie dārdieni, kas ātri sekoja cits citam, lika manai sirdij salēkties. Briesmonis bija jau pacēlis karstuma stara ģeneratoru, kad seši jardi virs viņa galvas sprāga pirmais šāviņš.
Es izbrīnā iekliedzos. Tobrīd es nekā cita neredzēju un nedomāju par pārējiem četriem marsiešu briesmoņiem: visa mana uzmanība bija pievērsta šim tuvējam notikumam. Gandrīz tai pašā mirklī gaisā tuvu marsietim eksplodēja divi nākamie šāviņi; tas pagrieza kapuci un ieraudzīja ceturto, bet nepaguva no tā izvairīties.
Šāviņš trāpīja tieši briesmoņa sejā. Kapuce dīvaini uzblīda, uzliesmoja un sašķīda lerpatainos sarkanas miesas un spoža metāla gabalos.
— Trāpīts! — es iekliedzos, un manā balsī skanēja reizē bailes un gaviles.
Es izdzirdēju atbildes kliedzienus no cilvēkiem upē ap mani. Šai mirklī es būtu varējis aiz sajūsmas izlēkt no ūdens.
Bez galvas palikušais koloss grīļojās kā piedzēries milzis, taču zemē negāzās. Brīnumainā kārtā atguvis līdzsvaru, tas, vairs nevērodams, kurp iet, un turēdams karstuma stara kameru nekustīgi paceltu, ātri aizspērās Šepertonas virzienā. Dzīvais prāts, marsietis, kas sēdēja kapucē, bija nogalināts un izsvaidīts uz visām četrām debess pusēm, un šī te tagad bija vairs tikai sarežģīta metāla konstrukcija, kas drāzās pretī iznīcībai. Bez vadības palikusī mašīna devās uz priekšu pa taisnu līniju. Tā uzskrēja virsū Šepertonas baznīcas tornim un sagrāva to gluži kā tarāns, pasviedās sānis, aizmeimuroja tālāk gar krastu un
ar milzīgu blīkšķi iegāzās upē, kur es to vairs nevarēju redzēt.
Drausmīgs sprādziens satricināja gaisu, un augstu debesīs uzšāvās ūdens, tvaiku, dūņu un metāla šķembu stabs. Karstuma stara kamera, ieveļoties ūdenī, momentā bija pārvērtusi to tvaika mutuļos. Nākamajā acumirklī no tā upes līkuma šurp atvēlās milzīgs vilnis, gluži kā duļķains paisuma uzplūds, tikai gandrīz verdoši karsts. Es redzēju, ka cilvēki izmisīgi metas uz krastu, un cauri marsieša sabrukšanas saceltajai dārdoņai un šņākoņai neskaidri dzirdēju viņu vaimanas un kliedzienus.
Kādu mirkli es nemaz nejutu karstumu un aizmirsu acīm redzamo nepieciešamību glābties arī pašam. Pagrūdis sānis kādu vīrieti melnās drēbēs, es sparīgi kūlos uz priekšu pa mutuļojošo ūdeni, kamēr nonācu tik tālu, ka varēju redzēt upes līkumu. Kāds pusducis pamestu laivu bezmērķīgi šūpojās sakultajos viļņos. Mazliet lejāk bija redzams sabrukušais marsietis — tas gulēja šķērsu upē, pa pusei zem ūdens.
No milzeņa atliekām cēlās biezi tvaiki, un brīžiem cauri to virpuļiem es varēju saskatīt, ka gigantiskie locekļi kulsta ūdeni, uzšļākdami gaisā dūņu un putu vērpetes. Taustekļi raustījās un sitās kā dzīvas rokas, un, ja to kustības nebūtu tik acīm redzami bezjēdzīgas, varētu likties, ka viļņos par savu dzīvību cīnās kāds ievainots radījums. Ar skaļu troksni no mašīnas strūklām gāzās ārā sarkani brūns šķidrums.
Manu uzmanību no šīs ainas novērsa mežonīga kaukšana, kas atgādināja par sirēnu nosauktās ierīces gaudošanu mūsu fabriku pilsētās. Kāds vīrs, stāvēdams līdz ceļiem ūdenī netālu no krasta, kaut ko kliedza man un rādija ar roku. Atskatījies es ieraudziju pārējos marsiešus, kas milžu soļiem nesās lejup pa upes krastu no Čērtsijas puses. Šepertonas lielgabali šoreiz bija bezspēcīgi.