Es piekrītoši pamāju.
— To es izdomāju jau pašā sākumā. Labi, tad klausieties tālāk. Pagaidām vēl mūs tvarsta tikai tūlītējai vajadzībai, kā pagadās. Marsietis paietas dažas jūdzes un paņem no bēgļu pūļa, cik grib. Viņdien es pie Vondsvērtas redzēju vienu, kas dragāja mājas un rakņājās drupās. Bet ilgi tā nebūs. Kolīdz marsieši būs tikuši galā ar mūsu kuģiem un lielgabaliem, izpostījuši dzelzceļus un pabeiguši visus savus darbus tur nometnē, viņi sāks mūs ķert sistemātiski, izlasīs labākos un turēs tos būros vai kā. Un drīz vien viņi sāks to darīt. Ak dievs! Vēl jau viņi pa īstam nav ķērušies mums klāt. Vai tad jūs to neredzat?
— Kā tad nav! — es iesaucos.
— Skaidrs, ka nav! Pie visa, kas noticis līdz šim, tikai mēs paši esam vainīgi — neapjēdzām, ka nedrīkst līst acīs, un kaitinājām viņus ar lielgabaliem un tamlīdzīgām muļķībām. Pazaudējām galvas un baru bariem gāzāmies projām, stulbi iedomādamies, ka citur briesmas būs mazākas. Pagaidām marsiešiem nav laika noņemties ar mums. Viņt dara savus darbus — meistaro to, ko nav varējuši atvest līdzi, un sagatavojas pārējo ciltsbrāļu uzņemšanai. Ļoti iespējams, ka arī cilindri tāpēc vairāk nekrīt — marsieši baidās trāpīt savējiem. Un mums vajadzēja nevis akli bēgt kā izbiedētam aitu baram uz visām pusēm vai krāmēties ar dinamītu cerībā viņus uzspridzināt, mums vajadzēja pielāgoties jaunajiem apstākļiem. Tā es domāju. Tie, protams, nav gluži tādi, kādus cilvēku ģints sev vēlētos, taču citas izejas nav. Un es vadījos pēc šāda principa. Pilsētas, tautas, civilizācija, progress — tas viss ir pagātne. Tā dziesmiņa nodziedāta. Mēs esam sakauti.
— Bet, ja tā, kāda jēga tad vairs dzīvot?
Artilērists pavērās mani.
— Tiesa, svinīgu koncertu vairs nebūs kādu miljonu gadu vai ilgāk, nebūs arī Karaliskās mākslu akadēmijas un gardu uzkodu restorānos. Ja jūs dzenaties tikai pēc izpriecām, tad teikšu — ar tām nu ir cauri! Ja jums ir glaunas manieres un jūs nevarat ciest, ka ēdot bāž nazi mutē vai nepareizi izrunā vārdus, tad labāk pie laika atmetiet šos smalkumus. Tie vairs nebūs vajadzīgi. . .
— Jūs gribat teikt. . .
— Es gribu teikt, ka tādi cilvēki kā es turpinās dzīvot, lai cilvēku dzimums neiznīktu. Ticiet man, esmu stingri nolēmis dzīvot. Un, ja nemaldos, arī jūs drīz vien parādīsiet, kāds raugs jums ir iekšā. Viņiem neizdosies mūs iznīcināt. Man ne prātā nenāk ļauties, lai mani noķer, ietupina būrī un uzbaro kā kaujamu vērsi. . . Brrr! . .. Šitie pretīgie, brūnie rāpuļi!
— Vai jūs tiešām domājat. . .
— Jā gan. Es nepadošos. Es dzīvošu zem viņu papēža. Esmu visu jau izdomājis un izplānojis. Mēs, cilvēki, esam sakauti. Mēs vēl pārāk maz zinām. Mums daudz kas jāiemācās, lai spētu stāties viņiem pretī. Mums jādzīvo un jāsaglabā neatkarība, kamēr mēs pieņemsimies gudrībā. Skaidrs? Tas mums noteikti ir jādara.
Es pārsteigts raudzījos viņā. Šā cilvēka apņēmība mani dziļi saviļņoja.
— Kungs dievs! — es iesaucos. — Jūs patiešām esat īsts vīrs! — Un satvēru viņa roku.
— Vai ne? — viņš sacīja, un viņa acis iemirdzējās. — Es esmu to labi izdomājis, ko?
— Turpiniet! — es teicu.
— Redziet, tiem, kas grib paglābties no sagūstīšanas, jābūt gataviem uz visu. Es esmu gatavs uz visu. Ne jau kurš katrs spēs piemēroties zvēru dzīves veidam, bet par tādiem mums tagad būs jākļūst. Tādēļ es jūs novēroju. Un šaubījos. Jūs esat tāds tievs un vārgs. Tad es jūs vēl nepazinu un nezināju, ka esat bijis dzīvs aprakts. Visi tie ļautiņi, kas dzīvoja šajās mājās, un visi tie nožēlojamie klerki, kas dzīvoja tā, nekam nav derīgi. Viņiem nav ne kripatiņas drosmes, nav lepnu sapņu un spēcīgu dzinuļu. Un kas ir cilvēks bez tiem — tīrā niecība, zaķapastala! No rīta viņi rikšo uz darbu — esmu redzējis simtiem tādu —, brokastu sainītis padusē, jož nosvīduši, lai noķertu savu vilcienu, drebēdami bailēs, ka viņus atlaidīs, ja nepaspēs laikā; nostrādā kantorī savas stundas, nemaz nepapūlēdamies apjēgt, ko un kāpēc dara; pēc tam rikšo atpakaļ, bažīdamies, ka
tik nenokavē pusdienas: visu vakaru tup savās četrās sienās, baidīdamies kāju spert klusajās ieliņās; guļ ar sievām, ko apprecējuši nevis aiz mīlestības, bet gan pūra naudas dēļ, lai nodrošinātu savu nožēlojamo, aprobežoto dzīvīti šai pasaulē. Dzīvības apdrošinātas, un šis tas noguldīts bankā — bailēs no nelaimes gadījumiem. Un svētdienās — bailes par savu dvēseli. It kā elle būtu domāta trusīšiem! Nu, šiem cilvēkiem marsieši būs kā dieva sūtīti! Jauki, ērti būrīši, trekna barība, laba aprūpēšana, nekādu raižu. Nedēļu vai pāris ar tukšiem vēderiem paskraidījuši pa pasauli, viņi nāks atpakaļ un labprātīgi padosies marsiešiem. Pēc kāda laiciņa viņi jutīsies tīri laimīgi un brīnīsies, kā cilvēki varēja dzīvot agrāk, kad nebija marsiešu, kas par viņiem rūpētos. Un visi šie dienaszagļi, siržu lauzēji un pekstiņotāji, varu viņus iedomāties, varu gan, — viņš sacīja ar tādu kā drūmu gandarījumu. — Tur būs īsti ticības un jūtelības plūdi. Daudz ko no agrāk redzētā esmu sācis skaidri izprast tikai šajās pēdējās dienās. Būs daudzi tādi aptaukojušies stulbeņi, kas samierināsies ar visu, bet daudzus citus mocīs sajūta, ka notiek netaisnība un ka vajadzētu kaut ko darīt. Un vienmēr, kad cilvēki jūt, ka būtu kaut kas jādara, bet ir par vājiem vai kļūst vāji aiz pārmērīgas prātošanas, viņi svētulīgi pieķeras reliģijai, kas attaisno bezdarbību, sludina nepretošanos ļaunumam un pakļaušanos dieva gribai. Droši vien jums ir gadījies novērot šādu parādību. Visa viņu enerģija aiziet aplamā gultnē, gļēvulīgi bēgot no īstenības. Šie būri skanēt skanēs no psalmiem un lūgšanām. Bet tie, kas nav tik vientiesīgi, noņemsies ar … kā to sauca? .. . ar erotiku.
Viņš apklusa.
— Ļoti iespējams, ka dažus no viņiem marsieši izraudzīsies par saviem mīluļiem, iemācīs tiem taisīt visādus trikus un— kas zina? — varbūt pat iežēlosies par kādu mīlīgu divkāji, kas izaudzēts un nu jānogalina. Un dažus viņi varbūt apmācīs tvarstīt mūs.
— Nē! — es iesaucos. — Tas nav iespējams! Neviens cilvēks . . .
— Kāda jēga apmānīt sevi ar šādiem meliem? — artilērists pārtrauca mani. — Ir cilvēki, kas darīs to ar prieku. Cik muļķīgi ir iestāstīt sev, ka tādu nav!
Un es biju spiests viņam piekrist.
— Ja viņi vajātu mani… — viņš sacīja. — Ak dievs! .. . Lai tik pamēģina! Un viņš iegrima drūmās pārdomās.
Es sēdēju, apsvērdams artilērista vārdus, un nevarēju atrast nevienu pretargumentu šā cilvēka spriedumiem. Dienās pirms marsiešu iebrukuma neviens nebūtu apšaubījis manu garīgo pārākumu pār viņu — es biju pazīstams rakstnieks, atzīts filozofisku traktātu autors, bet viņš vienkāršs karavīrs —, un tomēr viņš jau bija izanalizējis un novērtējis situāciju, ko es vēl tikko sāku apjēgt.
— Ko tad jūs darīsiet? — es jautāju. — Kādi ir jūsu plāni?
Artilērists mirkli klusēja.
— Redziet, tā, — viņš sacīja. — Kas mums jādara? Mums jāatrod tāda vieta, kur cilvēki varētu dzīvot un vairoties, un samērā droši izaudzināt bērnus. Pag, pag, es tūlīt paskaidrošu sīkāk, kas, pēc manām domām, būtu jādara. Tie, kurus marsieši piejaucēs, kļūs kā visi pieradināti lopiņi. Pēc dažām paaudzēm viņi būs lieli, skaisti, pilnasinīgi un stulbi kustoņi! Mēs, kas paliksim savā vaļā, ļoti iespējams, kļūsim