mežonīgi, pārvērtīsimies par kaut ko līdzīgu lielām žurkām . .. Saprotiet, dzīvošana būs zem zemes. Es esmu izdomājis, ka šim nolūkam noderētu kanalizācijas tīkls. Protams, cilvēki, kas to nepazīst, iedomājas visādas šausmas. Bet zem Londonas vien ir caurules jūdzēm, simtiem jūdžu garumā. Pāris lietainu dienu, un tukšajā pilsētā tās būs izskalotas tīras jo tīras. Galvenās caurules ir pietiekami lielas, gaisa arī tur pietiek. Un tad vēl pagrabi, pazemes velves, noliktavas, no kurienes var iztaisīt slepenas ejas. Un vilcienu tuneļi un apakšzemes dzelzceļš? Ko? Vai jūs sākat saprast? Mēs tur noorganizēsim veselu koloniju no spēcīgiem, saprātīgiem cilvēkiem. Mēs tajā neuzņemsim katru draņķi, kas pieklīdīs. Vājie lai iet savu ceļu.
— Tādi kā es, jūs gribējāt teikt?
— Nu, ar jums es taču jau uzsāku sarunas.
— Nestrīdēsimies par to. Turpiniet!
— Tiem, kas paliks, būs jāklausa pavēlēm. Mums būs vajadzīgas arī spēcīgas, saprātīgas sievietes — mātes un skolotājas. Ne klīrīgas dāmiņas, ne skaistulītes, kas prot taisīt tikai smukas actiņas. Mēs nevarēsim pieņemt vārguļus un muļķus. Mūsu dzīve būs skarba kā cilvēces sākumos, un tiem, kas tai nederēs, būs par apgrūtinājumu vai traucēkli, jāiet bojā. Viņiem jāmirst. Patiesībā viņiem pašiem vajadzētu vēlēties mirt, jo galu galā tā ir nodevība — dzīvot un apkaunot savu cilti. Tik un tā viņi nespēs būt laimīgi. Pie tam pati nāve nemaz nav tik briesmīga, bailes no tās ir tas ļaunākais. Tātad mēs mitināsimies visās šajās pazemes izbūvēs. Mūsu apgabals būs Londona. Varbūt mēs varēsim pat izlikt sargposteņus un iznākt virszemē, kad marsiešu nebūs tuvumā. Teik
sim, paspēlēt kriketu, vai. Tā mēs izglābsim savu cilti. Ko jūs par to teiksiet? Tas ir iespējams, vai ne? Bet ar cilts izglābšanu vien ir par maz. Tas nozīmētu, kā es teicu, pārvērsties par žurkām. Mums jāizglābj savas uzkrātās zinības un jāpapildina tās. Un tālab mums būs vajadzīgi arī tādi cilvēki kā jūs. Ir grāmatas, ir dažādi mācību līdzekļi. Mums jāiztaisa lielas, drošas slēptuves dziļi pazemē un jāsavāc tur visas grāmatas, kādas vien dabūjamas, protams, ne romāni, pantiņi un tamlīdzīgas blēņas, bet gudras, zinātniskas grāmatas. Un te nu būs noderīgi tādi cilvēki kā jūs. Mums kaut kā jātiek uz Britu muzeju un jāpievāc visas šitās grāmatas. Sevišķa vērība jāpievērš tieši zinātnei — jāmācās un jāiet uz priekšu. Un jānovēro marsieši. Dažiem būs jākļūst par spiegiem. Kad viss būs nokārtots, varbūt es pats došos viņus izspiegot, tas ir, ļaušos, lai mani noķer. Un galvenais — mums jāliek marsieši mierā. Mēs nedrīkstam pat neko zagt. Ja gadīsies nokļūt viņiem ceļā, mēs atkāpsimies. Mums jāparāda, ka negribam viņiem kaitēt. Jā gan, tikai tā. Viņi ir saprātīgi radījumi un nevajās mūs, ja viņiem būs viss, kas vajadzīgs, un viņi domās, ka mēs esam tikai nekaitīgi mūdži.
Artilērists apklusa un uzlika savu brūno roku uz manējās.
— Galu galā varbūt mums nemaz nevajadzēs diez cik daudz mācīties, lai.. . Iedomājieties šādu skatu: četras vai piecas viņu kaujas mašīnas pēkšņi sāk kustēties, karstuma stars triecas pa labi un pa kreisi — un tajās sēž nevis marsieši, saprotiet, nevis marsieši, bet cilvēki, kas iemācījušies ar tām rīkoties! Es pats vēl ceru to piedzīvot. .. Iedomājieties: ja jūsu rokās būtu viena no šīm brīnišķīgajām mašīnām ar tās visspēcīgo karstuma staru! Iedomājieties: jūs protat to vadīt un brāžaties kā viesulis! Kas par to, ja pēc šāda traka skrējiena jūs pats tiktu sašķaidīts gabalu gabalos! Varu iedomāties, kā tad marsieši ieplestu savas smukās actiņas! Vai jūs to nespējat iztēloties, mīļo cilvēk? … Un palūk, nu viņi sarosās, elsdami, pūzdami, kaukdami metas pie citām savām mašīnām . . . bet katrā kaut kas ir sabojāts, tās nekust ne no vietas! Šie sāk meistarot, un pēkšņi — švīkš, blākš, brīkš! — mēs uzlaižam tiem karstuma staru, un — raugi! — cilvēks atkal ir Zemes valdnieks!
Artilērista drosmīgā iztēle, viņa pārliecība un dedzīgais tonis aizrāva arī mani. Es tūlīt noticēju kā viņa pareģojumam par cilvēces likteni, tā iespējamībai realizēt viņa plānu. Lasītājs, kam es liekos pārāk viegli ietekmējams un vientiesīgs, lai salīdzina savu stāvokli ar manējo: viņš mierīgi lasa un var visu prātīgi apsvērt, bet es, baiļu un drūmu nojautu tirdīts, gulēju krūmos, ar vienu ausi klausīdamies artilēristā, ar otru uztverdams katru troksnīti.
Tā mēs tur runājāmies labu laiku, tad izlīdām no krūmiem un, apskatījušies, vai pie apvāršņa nav redzami marsieši, steigšus devāmies uz māju Putnij- hilā, kur artilērists bija ierīkojis savu midzeni un teicās nostrādājis jau veselu nedēļu, lai no ogļu pagraba aizraktos līdz Putnijhilas galvenajai kanalizācijas caurulei. Kad es redzēju, cik viņš paveicis — bija izrakta tikai nepilnus desmit jardus gara ala —, man pirmoreiz iešāvās prātā, kāds bezdibenis šķir viņa sapņus no iespējām. Es tādu alu būtu varējis izrakt vienā dienā. Taču es vēl ticēju viņam un līdz pat pēcpusdienai cītīgi palīdzēju rakt. Mums bija dārza nestuves, un izrakto zemi mēs izgāzām virtuves kaktā aiz pavarda. Mēs iestiprinājāmies ar viltota bruņrupuča zupas kārbu un vīnu, kas glabājās pieliekamajā. Smagais darbs sagādāja man dīvainu atvieglojumu, atraudams no drūmajām domām par baismīgi pārvērtušos pasauli. Strādājot es pārdomāju artilērista projektu, un man sāka rasties šaubas un iebildumi, taču es nostrādāju tur visu rītu, juzdamies laimīgs, ka vismaz atkal kaut ko daru. Pēc kādas stundas es sāku rēķināt, cik tālu vēl varētu būt līdz centrālajai caurulei un vai mēs neaiz- raksimies tai garām. Man likās nesaprotami, kāpēc gan mums jārok šis garais tunelis, ja ir iespējams iekļūt caurulē pa kādu no lūkām un tad no turienes izrakt eju uz māju. Bez tam man šķita, ka arī māja izraudzīta neizdevīgi — bija jārok pārlieku tālu. Tieši tajā brīdī, kad es to visu apsvēru, artilērists pārstāja rakt un pavērās manī.
— Mums veicas gluži labi, — viņš sacīja un nolika lāpstu. — Derētu drusku atvilkt elpu. Manuprāt, ir laiks no mājas jumta izdarīt izlūkošanu.
Es pastāvēju, ka jāstrādā vien tālāk, un, mirkli vilcinājies, viņš atkal paņēma savu lāpstu. Tad piepeši man iešāvās prātā kāda doma. Es apstājos, un arī artilērists tūlīt meta darbu pie malas.
— Kāpēc jūs šorīt staigājāt gar klajumu un nestrādājāt? — es jautāju.
—: Ieelpoju svaigu gaisu, — viņš atbildēja. — Es jau nācu atpakaļ. Naktī ir drošāk.
Bet darbs?
-— Ak, vienmēr jau nevar strādāt! — artilērists sacīja, un man piepeši kļuva skaidrs, cik šis cilvēks ir vērts. Viņš stāvēja ar lāpstu rokās. — Tagad gan mums jāiet izlūkot, — viņš teica. — Ja marsieši nemanīti pienāks tuvumā, viņi izdzirdēs troksni un negaidīti mums uzklups.
Es vairs neko neiebildu. Mēs uzgājām bēniņos un, stāvēdami uz redeļkāpnēm, skatījāmies laukā pa jumta lūku. Marsiešus nekur neredzēja; mēs izlī- dām uz jumta, noslidinājāmies pa dakstiņiem lejup un sakņupām pie parapeta.
No šejienes Putnijas lielāko daļu aizsedza krūmi, bet lejā varējām redzēt upi, gubu gubām pieaugušu ar sarkano zāli, un Lambetas zemākos kvartālus, pārplūdušus un sarkanus. Kokus pie vecās pils līdz pat augšai apvija sarkanais staipeknis, un to nokaltušie, nedzīvie zari ar červeļainām lapām skumji rēgojās cauri sārtajam mudžeklim. Dīvaini, cik ļoti abu šo Marsa augu izplatīšanās bija atkarīga no tekoša ūdens tuvuma. Mūsu apkārtnē neredzēja neviena no tiem; te starp lauru kokiem un hortenzijām zaļš un spēcīgs pretī.saulei stiepās zeltalietus, sārtās vilkābeles, sniegapikas un dzīvības koki. Aiz Kengsing- tonas pacēlās biezi dūmi un aizsedza zilgā plīvurā tītos pakalnus ziemeļos.